— Vai tad jūs neprotat vēl kādu citu meldiju bez tās, ko jūs cauru dienu strinkšķināt?
— Nevienu pašu, — atbildēju.
— Bet vai jūs nevarētu iemācīties kaut ko citu?
— Nekādā ziņā, — es sacīju. ,— Es jau esmu mēģinājis, bet nekas neiznāca.
— Par daudz ilgi jums nāksies atkārtot vienu un to pašu, jūs taču zināt, priekšā — mūžība!
— Nekaisiet man sāli brūcēs! — attraucu. — Man arī bez tā jau oma sabojāta.
Mēs ilgi klusējām, bet tad viņš man jautāja:
— Vai jūs esat laimīgs, šurpu ticis?
— Vectētiņ, — es atbildēju, — teikšu jums atklāti. Tas te nu gan visā pilnībā neatbilst priekšstatam par svētlaimību, kāds man par to radās, kad vēl gāju baznīcā.
— Bet ja nu mēs laistu ļekas vaļā un aizbēgtu 110 šejienes? — viņš mani aicināja. Pusi dienas esam nostrādājuši un vakars!
Mana atbilde skanēja:
— Ar vislielāko prieku. Nekad agrāk dzīvē es netiku gaidījis sardzes ma'ņu ar lādu ilgošanos ka tagad.
Un tātad mēs devāmies prom. Uz mūsu mākoni virzījās veseliem miljoniem svētlaimīgo ļaužu, dziedādami slavas dziesmu, un tai pašā laikā miljoniem citu atstāja mākoni, un tie, varu tev galvot, izskatījās diezgan skābi. Mēs uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un ļoti drīz es palūdzu kādam no tiem paturēt uz brītiņu manas mantas un pats atkal kļuvu par brīvu cilvēku, juzdamies līdz nejēdzībai laimīgs. Tieši šai brīdī es ieskrēju krūtīs
Semam Bartletam, kas jau sen bija miris, un mēs abi apstājāmies, lai aprunātos. Es tam jautāju:
— Saki, lūdzu, vai tad tā tas ies mūžīgi? Vai tad nav paredzetas nekādas dažādības?
Uz to viņš atbildēja šādi:
— Es tev tūliņ uz ātru roku visu izskaidrošu. Bībeles tēlaino valodu un visas alegorijas cilvēki saprot burtiski, tādēļ, ierodoties šeit, viņi vispirms pieprasa sev arfu, oreolu un visu pārējo. Ja viņi lūdz laipni un ja to prasības ir nevainīgas un izpildāmas, tad tās netiek noraidītas. Bez vārda runas tiem tiek izsniegts ietērps. Viņi tad sanāk kopā, padzied, pamuzicē kādu dienu, bet pēc tam tu viņus korī vairs neredzēsi. Viņi paši nāk pie slēdziena, ka tā te nebūt nav nekāda paradizes dzīve, katrā ziņā ne tāda, kādu normāls cilvēks, nezaudējot saprātu, spēj paciest kaut vai nedēļu. Mūsu mākoņu grēda izvietota tā, ka troksnis no šejienes līdz vecajiem iemītniekiem nenokļūst; tātad nevienam nav traucējums, ja jaunatnācējiem ļauj kāpt mākonī, kur tie tūdaļ arī izdziedinās. Paturi prātā sekojošo, — viņš turpināja, — paradizē ir svētlaimības un skaistuma pārpilna, taču dzīve šeit kūsā tādā mērā kā nekur citur. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās šeit neviens pie mums nestāv dīkā. Dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus visu cauru mūžību ir jauka nodarbošanās, kad par to stāsta no baznīcas kanceles, bet patiesībā muļķīgāka paņēmiena dārgā laika izšķiešanai nemaz nevar iedomāties. Tā jau varētu debesu iemītniekus it viegli pārvērst par čivinošu nejēgu baru. Baznīcā runā par mūžīgo miera valstību kā par iepriecinājumu. Bet palūko tikai izbaudīt uz savas ādas šo mūžīgo mieru debesīs, un cilvēks uzreiz jutīs, cik mokoši gausi vilksies laiks. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu savu mūžu pavadījis nepārtrauktā rosībā, nonācis debesīs, kur galīgi nekā nebūtu ko darīt, jau pēc pusgada kļūtu traks. Nē, paradizē — tā nav vieta atpūtai; par to te nav ko šaubīties.
Es šim saku:
— Sem, ja man agrāk to kāds būtu teicis, es justos apbēdināts, taču tagad es esmu priecīgs. Esmu priecīgs, ka esmu šurp nokļuvis.
Bet viņš man jautā:
— Tu, kaptein, laikam gan esi krietni noguris?
Es atbildu:
— Noguris, tas vēl nav nekas, Sem! Esmu noguris kā suns!
— Re nu, re nu! Tu esi pelnījis dziļu miegu un to tu te dabūsi. Tu esi nopelnijis labu ēstgribu - un šeit pusdienosi ar baudu. Šeit, tāpat kā uz zemes, bauda jāiemanto ar godīgu darbu. Nevar papriekš baudīt, bet tiesības uz baudu izpelnīties pēc tam. Taču paradizē vienā ziņā ir kāda atšķiriba: tu pats sev vari izvēlēties darba veidu: un, ja strādāsi godam, tad visa debesu vara tev palīdzēs gūt sekmes. Cilvēkam ar dzejnieka dvēseli, kas uz zemes bijis kurpnieks, šeit nevajadzēs darināt zābakus.
— Tas nu gan ir saprātīgi un gudri, — teicu. — Darba daudz, taču tikai tāds, kas tev pa prātam; un nebūs vairs nekādu moku, nekādu ciešanu …