Выбрать главу

—   Palieciet sveiki! Tagad varbūt jus velcsiclies, lai aizvedu sveicienus jūsu tuviniekiem Mužigaja Tropu valstī.

Tad viņš piepogaja bikšturu galu, kas karājās uz leju, un aizgāja prom, un pēc trīsceturtdaļstundas komēta atkal vairs tikai kā vāja gaismiņa mirgoja tālumā. Jā, Pīters, biju pielaidis kļūdu, - nelabais mani dīdīja pateikt muļķību! Es laikam nekad ne­beigšu to nožēlot. Es būtu uzvarējis šajās skrieša­nās ar debesu nekauņu, ja vien būtu savaldījis mēli.

Bet esmu mazliet novirzījies no temata; atgrie­zīšos pie sava stāsta. Tagad tev ir priekšstats par manu ātrumu. Pēc tam kad šāda ceļošana bija ilgusi jau trīsdesmit gadu, es, atkārtoju to vēlreiz, sāku uztraukties. Neteikšu, ka netiku guvis arī priekus,— nē, es redzēju daudz jauna, interesanta: taču, sa­proti pats, vienam tomēr ir tā kā garlaicīgi. Bez tam gribējās kaut kur piestāt. Ne jau tāpēc biju devies ceļā, lai mūžīgi klaiņotu! Sākumā es pat prie­cājos, ka visa šī būšana ievelkas garumā, — es taču domāju, ka mani gaida diezgan karsta vietiņa, bet galu galā man šķita, ka labāk iet pie visiem , ar vārdu sakot, vienalga kurp, nekā mocī­ties neziņā.

Un te reiz nakti… tur arvien bija nakts, ja es nelidoju garām kādai zvaigznei, kas savu žilbinošo gaismu izstaroja visumā — tādā reizē, protams, mēdz būt gaišs, bet pēc mirkļa vai diviem es gribot negribot to atstāju aiz sevis, no jauna iegrimdams tumsā uz veselu nedēļu. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita citai, kā tas mums šķiet… Par ko tad es? … Ak jā … Tātad lidoju reiz naktī un redzu pie apvāršņa garu rindu mirgojošu uguņu. Jo tuvāk nācu, jo uguņi auga augumā, tapa lielāki, un drīz vien tie izskatījās pēc milzīgām krāsnīm.

— Nudien, beidzot esmu klāt! — noteicu pie sevis. — Un, kā tas bija sagaidāms, protams, ne jau paradizē!

Es zaudēju samaņu. Nezinu, cik ilgu laiku tur­pinājās mans ģībonis, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa vairs nemāca, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un neiedomājami smaržīgs. Un ma­nam skatienam atklājās patiesi brīnum skaista ap­kārtne. Tas, ko es tiku noturējis par krāsnīm, izrā­dījās no mirdzošiem dārgakmeņiem celti, daudzas jūdzes augsti vārti, kas atradās tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas, vai raugās uz kreiso vai uz labo pusi. Pie vieniem no šiem vārtiem es tad nu ari pieskrēju kā sadedzis. Tagad tik es ierau­dzīju, ka debesis mudžēt mudž no miljoniem ļaužu, kas visi devās uz vienu un to pašu vietu. Ar kādu rūkoņu tie joņoja pa gaisu! Visa debesu telpa, gluži kā skudru apsēsta, ņudzēt ņudzēja no ļaudīm; do­māju, ka to tur bija vairāk miljardu.

Es nolaidos, un pūlis mani aizrāva sev līdzi pie vārtiem. Kad pienāca mana kārta, galvenais klerks griezās pie manis visai lietišķā balsī:

—   Nu, mudīgāk! No kurienes jūs?

—   No Sanfrancisko.

—   Sanfran …? Kā, kā?

—   Sanfrancisko.

Kā cilvēks, kas ir nesaprašanā, viņš pakasīja pa kausi un tad vaicāja:

—   Kas tā tāda — planēta, vai?

Tad ir gan iedoma, Piters, nudien!

—   Planēta? — es atbildu. — Nē, tā ir pilsēta. Vēl vairāk, tā ir lielākā, skaistākā …

—   Pietiek, — šis mani pārtrauc. — Seit nav vieta garām runām. Ar pilsētām mēs te nenodarbo­jamies. No kurienes jūs vispār esat?

—  Ak, lūdzu piedošanu, — es saku. — Pierak­stiet: no Kalifornijas.

Atkal, Pīters, es iedzinu šo klerku strupceļā. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, bet tad viņš skarbi un saniknoti attrauca:

—  Tādu planētu es nepazīstu! Kas tas ir, vai tas ir zvaigznājs?

—  Ak dievs! — es saku. — Kas tad nu tas par zvaigznāju? Tas ir štats!

—  Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Sakiet galu galā, no kurienes jūs vispār, vispār visā visumā, esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?

—  Are, nu gan saprotu, ko jūs gribat. Es esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tici vai ne, Pīters, bet arī tas nelīdzēja. Lai de­viņi pērkoni mani nosper, ja meloju! Ģīmis tam ne par matu nepārvērtās, — kāds bija, tāds palika, gluži tāds pats kā mērķis pēc milicijas [6] šaušanas sacīkstēm. Viņš pagriezās pret savu palīgu un jau­tāja:

—   Amerika? Kur tas ir — kas tad tas būtu?

Un palīgs šim nadzīgi atbild:

—   Tāda spīdekļa nav.

—   Spīdekļa? — es saku. — Ko tad jūs, jaunais cilvēk, spriedelējat? Amerika nav nekāds spīdeklis. Tā ir valsts, tas ir kontinents. To atklājis Kolumbs. Par viņu jūs, jādomā, būsiet dzirdējis? Amerika, ser, Amerika …

—  Muti ciet! — galvenais uzbrēca. — Pēdējo reizi prasu: no kurienes jūs esat ieradies?

—  Patiešām nezinu, kā jums atbildēt, — es saku. — Atliek vairs sabāzt tikai visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pasaules.

—  Are, — tas nopriecājās vien, — nu mēs esam drusku tuvāk lietai. No kādas tad īsteni pasaules?

Re, tagad, Pīters, viņš mani bija iedzinis strup­ceļā. Es skatos viņā, muti atplētis. Ari viņš skatās manī, uzacis saraucis, un tad pēkšņi dusmās uz­brēc:

—   Nu, no kādas?

Bet es šim saku:

—   Kā, no kādas? Protams, no vienīgās pasaules!

—  No vienīgās! — tas iesprauslājas. — To taču ir miljardiem! Nākošais!

Tas nozīmēja, ka man vajadzēja paiet sāņus. Tā es arī izdarīju, un kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā. Bet es aiz­gāju pastaigāties. Un tikai tad es apjēdzu, ka mi- riadiem to būtņu, kas šeit apkārt drūzmējās, izska­tījās tieši kā šis zilais cilvēks. Es ņēmos meklēt pūlī kādu pazīstamu seju, taču neviena pazīstama neatradu. Es pārdomāju savu stāvokli un galu gala neuzkrītoši, kā sacīt jāsaka, mazs un melns, sprau­cos atpakaļ.

—   Nu? — galvenais klerks man jautā.

—   Redziet, ser, — es diezgan bailīgi saku, — es nekādi nevaru saprast, no kādas pasaules es esmu. Varbūt jūs pats sapratīsiet, ja teikšu, ka esmu no tās pasaules, kuru izpestījis Kristus.

Šo vārdu dzirdot, viņš godbijīgi nolieca galvu un lēnprātīgi teica: