ĒĢIPTES NAKTIS
I nodaļa
— Quel est cet homme?
— Ha, c'est un bien grand talent, il fait de sa voix tout ce qu'il veut.
Čarskis bija viens no pastāvīgajiem Pēterburgas iedzīvotājiem. Viņam vēl nebija trīsdesmit gadu; viņš nebija precējies; maizes darbs viņu vēl nenomāca. Viņa nelaiķis tēvocis, kas labajos laikos bijis vicegubernators, bija atstājis viņam labi iekoptu muižu. Viņa dzīve varētu būt ļoti tīkama, bet viņam piemita nelaime rakstīt un iespiest dzejoļus. Žurnālos viņu dēvēja par dzejnieku, bet saimes istabā par rīmju kalēju.
Par spīti lielajām priekšrocībām, ko bauda dzejdari (jāatzīstas: izņemot tiesību lietot akuzatīvu ģenitīva vietā vai vēl kādas citas tā saucamās dzejiskās patvaļības, mēs nekādu sevišķu krievu dzejdaru priekšrocību nezinām) — bet lai nu tas būtu kā būdams, — par spīti viņu dažādajām priekšrocībām, šos ļaudis allaž vajā lielas kļūmes un nepatikšanas. Visrūgtākais un neciešamākais ļaunums dzejdarim ir viņa kārta un pievārds, ar ko tas apzīmogots un no kā viņš nekad nevar tikt vaļā. Publika uzskata viņu par savu īpašumu; pēc publikas domām, viņš dzimis vienīgi viņu vajadzībai un priekam. Viņš ierodas mājās no laukiem, pirmais pretimnācējs viņam vaicā: vai atvedāt man kaut ko jaunu? Viņš nogrimst pārdomās par savas dzīves sarežģījumiem, par mīļa cilvēka slimību, tūliņ salkans smaids pavada vēl salkanāku izsaucienu: droši vien kaut ko sacerat! Viņš iemīlas? — Viņa daiļava tūdaļ nopērk angļu veikalā albumu un gaida elēģijas. Un, ja viņš aizbrauc pie kāda, kas viņam gandrīz pilnīgi svešs, lai pārrunātu svarīgas lietas, pēdējais tūdaļ sauc savu dēlēnu un liek tam skaitīt tāda un tāda dzejoļus; un puika pacienā dzejdari ar sakropļotiem viņa paša dzejoļiem. Bet tas vēl pats sākums! Kādām gan jābūt īstām likstām? Čarskis atzinās, ka apsveikumi, pieprasījumi, albumi un puikas viņam tā apnikuši, ka viņš spiests ik mirkli savaldīties, lai nepateiktu kādu rupjību.
Čarskis visādi nopūlējās, lai atbrīvotos no neciešamā pievārda. Viņš vairījās no savām literātu aprindām un deva priekšroku lielās sabiedrības cilvēkiem, pat vistukšākajiem. Viņa sarunu temats bija visbanālākais un nekad neskāra literatūru. Apģērbā viņš arvien ievēroja vispēdējo modi kā kautrs, jauns, māņticīgs maskavietis, kas pirmo reizi mūžā ieradies Pēterburgā. Viņa kabinetā, kas bija iekārtots kā dāmas guļamistaba, nekas neatgādināja rakstnieku; grāmatas nemētājās pa galdiem un zem galdiem; dīvāns nebija notriepts ar tinti; nebija tās nekārtības, kas liecinātu par mūzas tuvumu un slotas un slauka trūkumu. Čarskis bija izmisis, ja kāds no viņa lielās sabiedrības draugiem to pārsteidza ar spalvu rokā. Grūti iedomāties, līdz kādai sīkumainībai varēja noiet cilvēks, kas apveltīts ar talantu un dvēseli. Viņš izlikās gan kaislīgs zirgu mīļotājs, gan liels kāršu spēlmanis, gan smalks gardēdis, kaut arī nepavisam neprata atšķirt kalniešu sugu no arābu sugas, nekad nevarēja atcerēties, kas ir trumpis, un ceptus kartupeļus klusībā ieskatīja labākus par visādiem franču virtuves izgudrojumiem. Viņš dzīvoja pavisam izlaidīgi; nīka visās ballēs, pārēdās visos diplomātiskos mielastos un ik vienās viesībās bija tikpat neizbēgams kā Rezanova saldējums.
Un tomēr viņš bija dzejnieks, un viņa tieksme bija neatvairāma: kad viņam uznāca šis draņķīgums (tā viņš dēvēja iedvesmu), Čarskis ieslēdzās savā kabinetā un rakstīja no rīta līdz naktij. Saviem patiesiem draugiem viņš atzinās, ka tikai tad viņš jūtoties īsti laimīgs.
Pārējā laikā viņš pastaigājās, dižodamies un izlikdamies un vai ik mirkli dzirdēdams lielisko jautājumu: vai esat uzrakstījis ko jaunu?
Vienā rītā Čarskis sajuta to brīnišķīgo noskaņojumu, kad sapņu tēli skaidri iezīmējas acu priekšā un kad nāk prātā spilgti, necerēti vārdi šo tēlu atveidošanai, kad dzejas rindas viegli plūst no spalvas un saskanīgas vārsmas steigtin steidzas pretī raitai domai. Čarskis līdz sirds dziļumiem bija iegrimis sald- kairā aizmirstībā… ne sabiedrība, ne sabiedrības ieskati, ne viņa paša dīvainības viņam neeksistēja. Viņš rakstīja dzejoļus.
Pēkšņi viņa kabineta durvis iečīkstējās un tur parādījās svešinieka galva. Čarskis satrūkās un sarauca pieri.
— Kas tur ir? — viņš saīdzis jautāja, klusībā lādēdams savus kalpotājus, kas nekad neuzturējās priekšistabā.
Nepazīstamais ienāca.
Viņš bija slaida auguma, kalsnējs un likās gadu trīsdesmit vecs. Tumšās sejas vaibsti bija izteiksmīgi: bālā, augstā piere, ko noēnoja melnu matu cirtas, melnās, mirdzošās acis, ērgļa deguns un kuplā bārda, kas klāja iekritušos, dzeltenīgos vaigus, liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. Viņš bija ģērbies melnā frakā, kas šuvēs jau apdilusi, vasaras biksēs (lai gan ārā jau bija vēls rudens); zem novalkātās tumšās kaklasaites uz dzeltenīgā krekla krūts spīdēja neīsts dimants; saņurcītā cepure, likās, bija pieredzējusi daudz saules un lietus dienu. Sastapuši šo cilvēku mežā, jūs viņu noturētu par laupītāju; sabiedrībā — par politisku sazvērnieku; priekšistabā — par šarlatānu, kas tirgojas ar eliksīriem un žurku zālēm.
— Ko jūs vēlaties? — franču valodā jautāja Čarskis.
— Signor, — zemu klanīdamies, svešinieks atbildēja, — lei voglia perdonarmi se.. -[32]
Čarskis viņam nepiedāvāja krēslu un pats piecēlās; saruna turpinājās itāliešu valodā.
— Esmu Neapoles mākslinieks, — svešinieks sacīja, — apstākļi spieda mani pamest tēviju; es ierados Krievijā, paļaudamies uz savu talantu.