Slimnīca mani nebija gaidījuši. Dzemdības parasti pieņēma feldšeri. Es taču nevarēju pats'celties un iet pie katras dzemdētājas, tad jau es nekad neizgulētos. Normālās dzemdībās jau ārsts nemaz nav vajadzīgs, nepieciešama tikai zināma novērošana. Šādos gadījumos es sev bieži liekos kā brīnumainas mistērijas vērotājs. Vērotājs, kas var ne tik daudz palīdzēt, cik sabojāt kaut ko. Uz slimnīcu es patlaban neatnācu dzemdibu dēļ. Man bija vajadzīga statistiska izziņa — reģistrācijas žurnāls par divu pēdējo gadu dzemdībām. Anomāliju procents. Bet žurnāls nebija atrodams. Izrādījās, ka jau pirms gada tas aiznests uz direkciju.
Savādi, stāsta, ka dzemdētājas kliedzot jo skaļāk, jo kulturālāka esot tauta, šeit iedzīvotāju kultūras līmenis ir ļoti zems. Dzemdētāja jau bija gandrīz pārstājusi kliegt. Es paliku pie viņas. Viņa tā saspieda manu roku, ka man sametās baigi. Es liku dot viņai skābekli un izdarīt injekciju, lai pastiprinātu dzemdību sapeš. Dzemdniecībā aiz žēlsirdības reizēm mēdz sāpes pastiprināt.
Piedzima bērns, kuram seja gan bija, bet nebija attīstījies galvaskauss. Pēc dažām minūtēm viņš nomira. Māte sāka raudāt. Viņa klusam šņukstēja, vaidēja un gaudas, tad ņēmās savā valodā mūs lādēt.
Es aizskrēju pie pārvaldnieka. Viņam bija viesi — augsti virsnieki un trīs veci fizikas profesori, kurus es pazinu pēc uzņēmumiem laikrakstos. Viņi bija pie mums iegriezušies pa ce|am. Sākumā es runāju lēni un apdo- migi, tad ātrāk un ātrāk un beidzot saku kliegt. Es galīgi sabojāju viņiem vakaru.
— Cik ilgi jūs domājat slēpt Šīs anomālijas? Jūs paši esat izdzimteņi …
Neļaudami man pabeigt, viņi ņēmās mani mierināt. Līdz šim laikam neviens vēl neesot pierādījis, ka tās būtu sprādzienu sekas.
— Es pierādīšu! Dodiet man ziņas par sprādzienu daudzumu un spēku, dodiet man statistikas datus, un es pierādīšu, ka visi audzēji, leikēmijas gadījumi…
Ja man galu galā arī būtu taisnība, tad izmēģinājumi taču notiekot augstāku interešu labad. Kas tad esot svarīgāks — iezemieši vai cilvēce? Izmēģinājumi notiekot tādēļ, lai aizstāvētu un pasargātu visu cilvēci, tā mani nopietni pamācija vecs, briļļains profesors, tik vecs, ka viņš laikam gan pats ticēja tam, ko runāja. Viņš esot visu savu dzīvi veltījis cilvēces glābšanai. Bet tāds milzīgs uzdevums prasot upurus. Viņš gribot nosargāt mieru.
— Nu, to jau jūs panāksiet! Mirušie jau karot negribēs. Un mirējiem arī būs grūti to darīt…
Es aizgāju. Liekas, pat durvis aizcirtu.
Uz ielas mani apturēja divi laipni kungi. Viņi vaicāja, vai es iedomājot par savu sievu un tās tēvoci. Vai man esot zināms, ka šis tēvocis piesavinājies viņam uzticēto naudu. Vai viņš to varbūt neesot nodevis glabāšanā savam jaunajam radiniekam?
— Nē! — es sašutis atcirtu.
Viņi pateicās un vērsa manu uzmanību uz to, ka man sakarā ar tēvoča lietas izmeklēšanu vajagot būt gatavam uz visu. Pat uz pašu ļaunāko. Tad viņi laipni atvadījās.
Mājā mani gaidīja pārvaldnieks. Viņš nedusmojās, kaut arī biju viņam sabojājis patīkamu vakaru. Cilvēces glābšana, kuras labā strādājot šie ļaudis, esot dižens uzdevums. Visi jau neesot tiktāl izauguši, lai šo uzdevumu izprastu. Pārvaldnieks man piedāvāja darbu ar vislabākajiem noteikumiem vislabākajā galvaspilsētas klīnikā.
— Kāpēc?
Tāpēc, lai es pārstātu noņemties ar anomālijām. Atcerējos profesoru K. un viņa jauno, grezno dzīvokli. Lai notiek, izvēlējos pētījumus par bezsāpju dzemdībām.
— Lieliski, — pārvaldnieks atzina. — Varat braukt projām jau rīt.
Devu savu parakstu, ka visu aizmirsīšu.
Pēc tam es atkorķēju pudeli un sāku dzert glāzi pēc glāzes. Nezināju, kur nozudusi mana sieva, un ņēmos pats kravāt mantas. Tagad viss būs citādi. Kam man jārūpējas par cilvēci! Esmu egoists, esmu to apliecinājis visu savu mūžu. Lai nosprāgst visi! Kas rūpētos par mani, ja es mirtu? Tikai nospļautos, to zinu jau iepriekš. Un kā gan iespējams pretoties? Kā? Esmu tik atkarīgs no citiem, no sabiedrības. Aizdedzinādams sērkociņu, pagriezdams elektrības slēdzi, atvērdams konservus vai uzaudams zābakus, es taču līdz ar to solos, ka būšu padevīgs sabiedrībai, apliecinu, ka esmu atkarīgs no tās, atzīstu, ka esmu tās vergs. Mēs esam padarīti par
ritentiņiem, kas lēnām griežas šajā mašīnā. Vai viens ritentiņš spēj mainīt virzienu, kādā kustas milzīgs tanks? Mēs virzāmies uz bezdibeņa pusi, un ātrums neatvairāmi pieaug.
Atvēru guļamistabas durvis. Izrādījās, ka sieva nekur nav aizgājusi. Viņa nupat modās. Uz galdiņa līdzās gultai stāvēja citroni.
— Man gribētos gurķi. Un arī anšovu ar sīpoliem.
— Kāpēc tad tā?
— Brokastīs, — viņa vainīgā balsī atteica.
Tikai ārsts akušieris neapjēdz, ko nozīmē
tādas kaprīzes, ja tās iešaujas galvā paša sievai. Tikai akušierim vajag paskaidrot, kāpēc sieva brauc uz pilsētu pie viņa kolēģa, lai precizētu diagnozi. Tikai akušieris gaida, lai viņam skaidri pasaka: — Mums būs bērns.
Es apstulbu. Prātā ienāca lietus, garie mēneši, ko mēs bijām nodzīvojuši šajā vietā, visas anomāiijas. Es negribu, IIai mans bērns būtu bez galvas! Negribu nedzīvi dzimušu bērnu! Pat nākotnē ne! Jo es esmu egoists. Tāpēc arī rakstu šīs rindas. Tāpēc, ka esmu pat ļoti liels egoists un domāju tikai par sevi.
Nebrīnieties, ka neesmu nosaucis vārdā apvidu un slimnīcu, kur tas viss notika. Tas var notikt kurā katrā vietā. Un visai drīz!
Kapteiņa Nemo pēdējais piedzīvojums
Viņa īstais vārds bija Peržinka. Būdams leitnants, Peržinka vadīja raķetes pa līniju, pa kuru, reizēm tieši, reizēm ar pār- sēšanos trīsdesmit sestajā vai astotajā kosmiskajā stacijā, uzturēja satiksmi starp otro Mēness bāzi un Zemes lidlaukiem, Tas bija vienmuļš darbs, un jau toreiz plaši apsprieda ierosinājumu aizstāt šo raķešu vadītājus ar autopilotiem, kas daudz precīzāk un ātrāk spēj pamanīt bīstamu meteorītu vai motora defektus, turklāt nekad nenogurst.
Bet tad notika daudzinātā avārija ar cisternas raķeti 272 BF, kura nevarēja piestāt sestajā kosmiskajā stacijā; draudēja briesmas, ka raķete eksplodēs un iznīcinās visu staciju, tādējādi uz vairākām nedēļām pārtraucot satiksmi starp Zemi un Mēnesi; tad apstātos darbs arī vislielākajās Zemes fabrikās, kuras īstenībā ir atkarīgas no lētās un augstvērtīgās Mēness rūdas pieveduma. Un cik ilgi Mēness bāzes personāls iztiks bez pārtikas piegādes? Vai viņiem tur ir pietiekami lieli krājumi? Cik ilgi viņi būs izolēti? Tie bija jautājumi, ko toreiz sev uzdeva katrs, jo uz Zemes nebija nevienas ģimenes, kurai nebūtu tuvinieku kādā Mēness bāzē. Galveno Astronautikas pārvaldi kritizēja malu malās, šķita, ka tās priekšsēdētājam būs jāatkāpjas.
Tieši tad pienāca vēsts, ka gluži nepazīstamais leitnants Peržinka, riskēdams ar savu dzīvību, aizlidojis līdz cisternai mazajā pasta raķetē numurs 4 — «kosmosa vannā» (tā saukāja mazu, vēderainu tuvsatiksmes raķeti), izlabojis defektus cisternas vadības sistēmā un laimīgi nolaidies kādā Mēness bāzē. Pēc tam Peržinkam vairākas nedēļas vajadzēja nogulēt slimnīcā, jo viņš to visu bija paveicis vieglā treniņa skafandrā. Kad Peržinka iznāca no slimnīcas, viņu pieņēma pats Kosmosa pārvaldes priekšsēdētājs, lai pateiktos par varonību un piedāvātu viņam jaunu darbu.