Tā leitnants Peržinka kļuva par kapteini Peržinku, bet kapteinis Peržinka par kapteini
Nemo. Pasaules preses aģentūras visādi kropļoja šo čehu uzvārdu, un, kad bija paziņots, ka Peržinka komandēs jauno raķeti «Nautilu», kura dosies pētīt Neptuna noslēpumus, viņu bez kavēšanās pārkristīja par Nemo, jo Žila Verna grāmatas arī toreiz bija lielā cieņā un plaši pazīstamas. Reitera aģentūra gan ieteica citu formulējumu: captain Peržinka of Neptun, tas ir, kapteinis Peržinka no Neptuna; tas izklausītos tīri kā tāds dižciltīgs tituls, bet aģentūras ierosinājumu neviens neatbalstīja.
Pasaules sabiedrība ātri vien pierada pie kapteiņa Nemo, kas atklāja Neptuna noslēpumu, no Urāna atveda dzīvas baktērijas un izglāba rodona krājumus uz Jupitera, kad uz šīs planētas notika liela zemestrīce (pareizāk sakot, planētas trīce). Kapteinis Nemo allaž bija klāt, ja mūsu saules sistēmā atgadījās kāda avārija vai nelaime, ja tur vajadzēja riskēt ar savu dzīvību. Viņš savā ekipāžā bija sapulcinājis sev līdzīgus vīrus, lielākoties savus tautiešus no Skalices, un viņu par savu ideālu uzskatīja visi puikas uz mūsu trešās planētas, kā zinātnieki reiz bija nosaukuši Zemi.
Bet automātikas attīstība un tehnikas pilnveidošanās arvien vairāk ierobežoja Peržin- kas jeb Nemo aktivitāti: viņš bija iecelts par glābšanas komandas priekšnieku uz Zemes, un jau vairākus gadus viņam negadījās nekādas izdevības parādīt savu varonību. Līdz ar savu ekipāžu viņš tikai gādāja, lai netrūktu tematu visvisādiem literātiem, pozēja tēlniekiem un gleznotājiem un lasīja lekcijas jaunajai paaudzei. Tāpēc viņš bieži vien mainīja dzīves vietu un līdz ar to arī draudzenes. Jo sievietes kapteini mīlēja. Viņš bija glīts, samērīgi noaudzis, ar lielu zodu un sudrabotiem deniņiem, īsts jaunu meiteņu ideāls. Bet ģimenē viņš jutās nelaimīgs, to visi zināja.
Tāpēc jau viņš īstenībā bija kļuvis par varoni. Vismaz kāds psihologs par to bija uzrakstījis zinātnisku darbu. «Pašnāvība un varonība. Piezīmes par sakarību starp tām» — tāds bija šā darba virsraksts. Autors balstījās tieši uz gadījumu ar kapteini Nemo. Ja slavenais kosmonauts būtu laimīgāk apprecējies, ja viņš būtu apņēmis sievu nevis no Zatecas, tātad no apiņu novada, bet gan savu novadnieci, Skalices meiču, kas augusi, spēku smeldama no vīnogulāja, ja sievas zinātniskās intereses nebūtu tik šauras (proti, tā nodarbojās ar ģeoloģiju), ja tai būtu mazliet vairāk fantāzijas un ja beidzot vismaz dēls būtu atsities. tēvā, tad kapteinis Nemo tagad būtu biedrs Peržinka, sēdētu pie ģimenes pavarda, un pasaule par viņu nezinātu itin neko. Bet tāda dzīve Peržinku diezko vis nevaldzināja, tieši otrādi, viņš pastāvīgi centās no tās izbēgt. Dēlam jau no dzimšanas bija vāja redze, kopš bērnības viņš valkāja acenes ar bieziem stikliem un nodevās mūzikai. Jaunais Peržinka sacerēja nez kādas simfonijas, kuras neviens nekad neizpildīja, ar tām jau bija piebāzts viss rakstāmgalds; sabiedrībai viņš bija noderīgs tikai ar to, ka šad un tad patrinkšķināja arfu un mākslas pulciņos mācīja spēlēt šo aizmirsto instrumentu. Varoņa dēls — arfists. Protams, ka tas nepavisam nevarēja priecināt kapteiņa Nemo sirdi. Tāpēc viņš meklēja izklaidēšanos citur. Pēdējo reizi tā esot bijusi kāda nēģeriete, matemātiķe no Timbuktu universitātes. Bet viens otrs zināja, ka pat divdesmitgadīgā nēģeru meiča nespēšot Nemo ilgi saistīt. Visās malās taču daudzināja viņa nepastāvību, kas tolaik bija samērā reta parādība, jo cilvēki precējās tikai tad, kad bija visu rūpīgi pārdomājuši un apspriedušies ar attiecīgiem speciālistiem, tā ka viņi varēja dibināti cerēt uz laimīgu ilaulības dzīvi. Protams, speciālisti arvien centās saskaņot mīlētāju intereses. Varonību tajos laikos vairs neuzskatīja par nodarbošanos, tas bija kaut kas gluži ārkārtējs, kas nesniedz nekādu īstu gandarījumu. Par varoņiem uzskatīja inženierus, kas izgudrojuši jaunas mašīnas vai atrisinājuši jaunas problēmas; ar dzīvību riskēt vairs nevajadzēja. Tā kapteinis Nemo tajā civilizācijā, ko pats vairākkārt bija izglābis, bija gandrīz vai svešinieks, muzeja eksponāts, ko sievietes apbrīnoja tāpēc, ka tās alka jūsmot un vēl nebija aizmirsušas, ka mīlestība un bērnu dzemdēšana ir vienīgais, kas nav izmainījies kopš tā laika, kad cilvēks pameta džungļus. Peržinka un viņa komanda saņēma rņīlestības vēstules no visām pasau-
Ies malām, pat no visām mūsu Saules sistēmas malām. Saprotams, laulības saites tas nestiprināja, gluži otrādi, taisni šīs popularitātes dēļ vīri tiecās allaž izrādīt savu varonību, pārrasties mājās arvien jaunas slavas vainagoti un vienmēr uzvarēt. Taču beidzot pat Timbuktu nēģeriete sāka domāt par kopīgu māju, jo drosmīgi ceļojumi vairs neesot vajadzīgi; pat šī jaunā piedzīvojumu meklētāja kāroja kapteini Nemo sagūstīt savas mīlestības tīklos tāpat, kā tas reiz bija izdevies Zatecas ģeoloģei. Bet kapteinis to nevēlējās. Tad droši vien beigtos visi piedzīvojumi, sāktos vecums un slimības. Nemo nespēja iedomāties, ko viņš iesāktu laimīgā laulībā; to atkal vajadzētu izpostīt, lai būtu iegansts no jauna doties lidojumā un riskēt ar dzīvību; tā dzērājs meklē ieganstu, lai piedzertos. Nemo zināja visus vēsturē daudzinātos piedzīvojumu meklētājus, prata izmantot zinātniskus argumentus un apgalvoja: cilvēce reiz atzīšot, ka tehniskajam uzplaukumam, kas visiem sagādājis iespēju dzīvot droši kā vatē ievīstītiem, esot vajadzīgs kāds pamatīgs pretsvars, cilvēkiem reizēm vajagot ļaut vaļu savām kareivīgajām tieksmēm, vīriešiem esot nepieciešami piedzīvojumi tāpēc vien, lai viņi spētu radīt pēcnācējus, riskēšana ar dzīvību vai nu kosmosā, vai kur citur īstenībā esot tieši saistīta ar nākamo paaudžu veselību. Tā bija diezgan dīvaina filozofija, retais pievienojās tādiem uzskatiem; argumentu, kas tos apstiprinātu, kļuva arvien mazāk: pēdējos piecos gados kapteiņa Nemo komanda dzīvoja bezdarbībā, vīri jau kļuva nemierīgi. Tā nu visi līksmoja, kad reiz kādu nakti (pavisam pēkšņi, tikpat kā senāk trauksmes brīžos) kapteini atkal izsauca uz galveno ministriju.
Pirāti
— Šoreiz, kapteini Nemo, — ministrs viņu svinīgi uzrunāja, — mums ir darīšana ar gluži neparastu, mīklainu un bīstamu parādību. Šoreiz, šķiet, ir apdraudēta ne vien mūsu Zeme, bet pati Saule, dzīvības avots visai mūsu sistēmai, visam, kas ir ap mums … — Ministrs svinīgi pamāja savam vietniekam speciālajos zinātniskajos jautājumos, lai tas- turpina. Nemo ar savu palīgu sēdēja iepretim aiz liela konferenču galda. Visā plašajā telpā viņi bija vieni paši. Ministra vietnieks piegāja pie kosmosa kartes.
— Protams, arī mēs sākumā tam neticējām, bet tas nebija pareizi, biedri. Visas ziņas, kas mums ir, dibinās uz patiesiem faktiem. Apmēram pirms gada mēs no kādas universitātes saņēmām jauna zinātnieka darbu, kas apcerēja novu izcelšanos. Darbs bija pamatīgi argumentēts, autors atsaucās uz senajām ēģiptiešu zvaigžņu kartēm, kuras sastādītas pirms divdesmit gadsimtiem, uz jaunākajiem novērojumiem Centaura zvaigznāja omegā un Andromēdas miglājā, un secināja, ka no- vas uzliesmo nevis, tā sakot, pašas no sevis, bet pēc noteikta plāna tiek aizdedzinātas. Tā ekspedīcija kalnos pamet aiz sevis ugunskurus, lai dotu zīmi ielejas iedzīvotājiem. Zinātnieks sprieda, ka tā esot kāda raķete, kosmiskais kuģis vai maza planēta ar mainīgu kustības trajektoriju; tā traucoties pa Visuma telpu un iznīcinot atsevišķas zvaigznes. Ir interesanti, ka ar šādu domu sastopamies jau antīkajos avotos. Tā kā darba autors domāja, ka kosmosa pirātu nākamais mērķis būšot mūsu Saules sistēmas vistuvākā apkārtne, tad ātri un slepeni, sabiedrībai nezinot, Jupitera tuvumā ierīkoja teleobjektīvu, lai novērotu vietas, pa kurām kustas hipotētiskais ķermenis. Šā teleobjektīva ziņojumus esam atšifrējuši tikai šodien … — Ministra vietnieks paņēma garu rādāmo irbuli un pastiepa to uz zvaigžņu kartes pusi. Ministrs vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu. Viņš pielēca kājās.