— Viņi ir tur! — tas kliedza. — Viņi tuvojas mums! Viņi ir klāt! — Satraukumā elsodams, ministrs noslaucīja pieri ar mutautu. — Nolādētie pirāti… — viņš izgrūda un atkal apsēdās. Nebija ko brīnīties par ministra izmisumu.
— Ja ēģiptiešu ziņas ir pareizas, tad šis ķermenis klaiņo pa izplatījumu apmēram deviņsimt tūkstoš gadu, — ministra vietnieks zinātniskajā darbā turpināja. — Mums ir izdevies aprēķināt tā sarežģīto trajektoriju. Pilnīgi neiespējami, ka tā būtu kādas tālas Saules sistēmas planēta. Šim ķermenim ir pašam savs enerģijas avots.
— Pašam savs? Tātad raķete? — kapteiņa Nemo jauniņais palīgs izbrīnā iesaucās.
— Tā ir septiņi tūkstoši reižu lielāka par jebkuru raķeti, ko mēs patlaban spējam izgatavot, — ministra vietnieks sacīja. — Zvaigznes tā aizdedzina no milzīga attāluma. Pēc gada mūsu Saule nokļūs šā ķermeņa darbības rādiusā. Pēc gada šis ķermenis var uzspridzināt mūsu Saules sistēmu-…
— Kādas būs pavēles? — izvilkdams piezīmju grāmatiņu, kapteinis Nemo apvaicājās tik lietišķi, it kā viņš diendienā būtu cīnījies ar kosmiskiem pirātiem, kas septiņi tūkstoši reižu lielāki par viņu pašu.
•— Pavēles? Neesiet muļķis, — ministrs atkal uzšāvās stāvus. — Vai tad mēs varam sūtīt jūs pretī šai raķetei? Tas būtu tikpat kā sūtīt skudru pret ziloni.
— Bet ja skudra būs viltīga? Un ja tai būs pietiekami daudz skābes … — Nemo pasmīnēja.
— Mēs taču nevaram jums pagādāt nekādu brīnumlīdzekli, — ministrs turpināja.
— Dosim jums visjaunākā tipa kaujas raķeti ar radioaktīviem ieročiem, kas gan ir jau vairāk nekā simt gadu veci, — vietnieks ierunājās. Jaunais palīgs, kas stāvēja līdzās kapteinim, sadrūma.
— Vai šaujamloku un bultu mums nebūs? Kapteinim Nemo patika pajokot. Viņš bija slavens ar to, ka pat vislielākajās briesmās spēja stāstīt anekdotes.
— Stāvoklis ir nopietns, kapteini, — ministrs aizrādīja.
— Redzu. Te jūsu autopiloti jums vairs nespēj līdzēt. Tik tālu jūs tos nevarat sūtīt, jo pārtrūkst sakari, vai ne? Tik tālu spēj lidot vienīgi cilvēku vadīta raķete.
— Protams… — ministra vietnieks sa- drūma. — Tāpēc tas ir uzdevums, kas jāuzņemas brīvprātīgi. Neviens nedrīkst par to zināt, nebiedēsim sabiedrību — tikai nedaudzas paaudzes taču ir nodzīvojušas, nezinādamas kara šausmu. Par to paziņosim tikai tad, ja jums neveiksies.
— Ja mēs nespēsim padarīt pirātu nekaitīgu?
Kapteiņa Nemo sarunu biedri paskaidroja, ka runa neesot par iznīcināšanu, daudz labāks būtu miera līgums, jo tad Zeme neiemantotu liekus ienaidniekus Visuma telpā, tomēr viņi negribot kapteinim Nemo neko pavēlēt, jo pazīstot kā viņa drosmi, tā arī varonību. Ja vien pirāti pametīšot mūsu Saules sistēmu, tad kapteinis būšot uzvarējis.
— Par to mums droši vien vajadzēs jums ziņot? — palīgs ievaicājās.
— Diezin vai, — Nemo sacīja.
— Kāpēc?
Palīgam bija nedaudz vairāk par divdesmit gadiem. Visi trīs tagad raudzījās viņā. Ministrs, kapteinis Nemo un ministra vietnieks.
— Mīļo zēn, pastāv taču relativitāte. Kad jūs pēc pusgada nokļūsiet līdz šim ķermenim, lidodami gandrīz ar gaismas ātrumu, uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā tūkstoš gadu.
— Tūkstoš gadu? — palīgs nočukstēja, iedomādamies par to, ka pirms tūkstoš gadiem Čehijā valdīja Pršemisls Otakars.
— Draugi, tas ir uzdevums, kas jāuzņemas brīvprātīgi…
— Un varens piedzīvojums.
— Baidos, ka pēdējais… — kapteinis Nemo noteica, piecēlās, militāri sasita papēžus un lūdza apspriest ekspedīcijas gaitu sīki jo sīki.
— Bet ko mēs sacīsim mājās? — palīgs vēl gribēja zināt.
— Jūs taču nebiedēsiet mājiniekus, stāstīdami, ka pēc diviem gadiem kads aizdedzinās mūsu Sauli? Jūs dodaties parastā ekspedīcijā, bet pēc mēneša mēs paziņosim, ka esat gājuši bojā. Vai domājat, ka jūsu mīļajiem būs labāk, ja tie gaidīs jūs līdz pašai nāvei? Jūsu mazbērni par jums vairs neko nezinās, pēc tūkstoš gadiem jūs tik un tā būsiet aizmirsti.
— Ja uzvarēsim pirātus, — Nemo pasmaidīja. — Citādi visi drīz vien satiksimies.
— Vai jūs vēl ticat pēcnāves dzīvei? — ministrs iesmējās.
— Piedzīvojumu meklētājam drīkst piemist visādas ērmības, — kapteinis atbildēja. — Nē, neticu, ka jūs tas interesē. Man patīk piedzīvojumi tieši tāpēc, ka tad cilvēks liek uz spēles visu …
— Tas taču nav nekāds piedzīvojums, palīgs saviļņots viņu pārtrauca. — Praktiski tā ir droša nāve. Mēs nevaram iznīcināt ķermeni, kas gadsimtu gaitā iztālēm aizdedzinājis jau vairākas saules; un, ja arī tas izdotos, mēs atgriezīsimies svešā pasaulē, pie cilvēkiem, kas mūs nepazīs …
— Draugi, jūs būsiet vienīgie, kas ieraudzīs tik tālu nākotni, — ministrs sacīja.
— Tā ir brīvprātīga ekspedīcija, — 1 ministra vietnieks uzsvēra. — Ja jūs zināt citu iespēju, tad iesakiet. Vispasaules padome par to lauza galvu jau desmitiem stundu.
— Un atcerējusies mūs. Tas ir jauki. — Kapteinis jutās glaimots. — Bet tagad lūgšu apspriest detaļas… — Viņš piegāja pie ministra vietnieka tā, kā pieiet komandieris pie ofensīvas virspavēlnieka.
Atvadīšanas
— Tātad jums atkal neliek mieru? — < pane Peržinka sūrojās, kravādama vīra čemodānu. — Vai tad nevarēja sūtīt kādu jaunāku? Man jau likās, ka tu ar saviem piecdesmit gadiem uz muguras viņiem vairs nederēsi… Cerēju, ka vismaz tagad vecumdienās pavadīsim kopā kādu mierīgu brītiņu. Varētu apmesties kalnos, kaimiņi tur taisās nomāt mājiņu, mēs atpūstos pa īstam …
— Atpūtīsimies kapā… — nožāvājās kapteinis, kas, mājās pārnācis, visu laiku gulšņāja uz dīvāna. Pirms katras ekspedīcijas viņš mēdza divdesmit četras stundas no- snaust un novāļāties, dēvēdams šo ieradumu par ziemas guļu, un nekur citur nevarēja atpūsties tik labi kā mājā. Tāpēc sieva jau zināja: ja vīrs pārrodas mājā, tad viņš nāk atvadīties. Tikai pēdējos gados viņš apciemoja ģimeni arī svētdienās un ziemsvētkos.
— Saki, Lacek, cik ilgi tu vēl domā dzīvot kā jauns puika? Kad tu atgriezīsies pie mums? …
Kapteinis nikni pielēca kājās.
— Nesaprotu, kāpēc tu neļauj man atpūsties. Ja tu zinātu, cik svarīga ir šī ekspedīcija …
—< To pašu tu sacīji pirms Neptuna, pirms Jupitera, pirms Mēness vētrām un toreiz, kad uznāca meteorītu lietus … Katra ekspedīcija tev ir vissvarīgākā, un vienmēr tas ir tikai iegansts, lai tu varētu tikt projām no mājas…
— Kas tad ta par maju? — kapteinis paskatījās apkārt. — Puiku neesmu šorīt vēl redzējis.
'— Zēns beidzot esot atradis kādu kolektīvu, kas nospēlēšot vienu no viņa simfonijām, un viņš ar tiem mēģina jau kopš vakardienas.
— Un nenāks pat atvadīties? Vai viņš ziņu nesaņēma?
— Viņam būs premjera, saproti taču, — * māte aizstāvēja dēlu.