— Man arī, — Nemo atteica, nezinādams, kā nosaukt savu pēdējo, visefektīgāko uzstāšanos. Tad viņš tomēr gāja meklēt dēlu. Viņam gribējās paklausīties kaut vai mēģinājumu.
Zālē nebija gandrīz neviena, tikai malējās rindās snauda daži vecāki ļaudis. Orķestris no saviem instrumentiem izvilināja dīvainas skaņas, jaunais Peržinka aizrautīgi diriģēja pēc atmiņas, acis aizvēris, un neredzēja, ka no sānu ložas viņam māj tēvs. Viņš dzirdēja tikai savu mūziku. Šķita, it kā viņš zālē būtu viens pats. Nemo īgni aizcirta zāles durvis. Aiz tām viņš sadūrās ar vecu vīru — vietu ie- rādītāju.
— Kā jums patīk šī simfonija? — kapteinis ievaicājās.
— Moderna, tas jāatzīst, — vietu ierādītājs atbildēja.
— Es gribēju zināt, kā jums tā patīk … — Šajā mirklī no zāles atplūda īpaši pretīgas, skaļas un griezīgas skaņas, un Nemo gandrīz skriešus izmetās ārā nama priekšā.
Tur kapteini jau gaidīja Timbuktu meiča. Viņa bija atlidojusi agri no rīta ar speciālu raķešu lidmašīnu. Kapteinim ienāca prātā, kā meiča raudāja, kad viņš noteikti bija atsacījies ar to precēties.
<— Braucam labot kādu ierīci starp Mer- kuru un Venēru, — Nemo smējās. — šoreiz būs krietni jāpasvīst. Kad atgriezīšos, man pat tavā Timbuktu nebūs karsti…
— Es zinu, ka tu neatgriezīsies, kapteini … — Viņa arvien sauca Nemo par kapli!
teini. — Es taču pati uzrakstīju atzinīgu atsauksmi par šo ziņojumu …
— Par kādu ziņojumu?
— Par septiņi tūkstoši reižu lielākiem pirātiem, — meiča pasmīnēja. — Tūliņ sacīju pati sev, ka tas nu būs piedzīvojums pēc tavas gaumes. Es varēju šo darbu noraidīt, to mums atnesa kāds jauns students, varēju vēl iegūt mazliet laika mums abiem. Bet mums ir svarīgāki pienākumi, kā tu allaž mēdz sacīt…
— Protams.
— Mums vismaz jāatvadās. Uz startu es neiešu. Vēlos atvadīties no tevis vienatnē …
Tā nu atkal iznāca, ka Nemo pie sievas neatgriezās un pirms aizlidošanas vairs nesatika savu dēlu. Čemodānu viņam uz raķeti atnesa palīgs, kas viņu jau bija nomeklējies dzīvoklī. Nemo ieradās mazliet bāls un sejā sakrities, visi komandas vīri to ievēroja, bet tāds viņš uz startu nāca aizvien, un vīri par to tikai labsirdīgi pasmējās.
Galvenā ministrija šoreiz bija sarīkojusi ārkārtīgi svinīgu pavadīšanu. Neviens nebija domājis par taupību, bija ieradusies Vispasaules valdības padome, kopā ar to visi aizbraucēju tuvinieki un vesels bars apbrīnotāju: sievietes, meičas un jaunekļi. Tā nu tur varēja redzēt jūsmīgas sejas līdzās vienaldzīgajiem tuviniekiem, kas jau bija pieraduši pie tādiem notikumiem; turpat ar nopietniem, pat raižu pilniem vaibstiem stāvēja tie, kuri
zināja šā starta noslēpumu. Uzsaucot svinīgo tostu, ministram gandrīz iedrebējās balss. Viņš nezināja vien, kā pateikties visai komandai, un solīja, ka vīru varonīgo rīcību nekad neaizmirsīšot. Kad ministrs atvadījās no kapteiņa Nemo, viņam trīcēja roka, beidzot viņš pat apraudājās.
Kad tuvinieki un ziņkārīgie bija aizgājuši, komanda vēlreiz pavisam slepeni satikās ar Vispasaules valdības pārstāvjiem.
— Jūsu rokās ir mūsu dzīvība. Jūsu tuvinieku, jūsu bērnu un bērnubērnu dzīvība, visu nākamo paaudžu dzīvība. Cilvēki bieži ir gājuši nāvē nākamo paaudžu labā, reizēm pat veltīgi. Jūs skaidri zināt, kāpēc to darāt. Nekāda cita iepriecinājuma nevaram jums dot. Man ir žēl, ka nebraucu kopā ar jums, bet tas radītu pārāk lielu uztraukumu, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka izceļas panika. Cīnīties taču ir vieglāk nekā gaidīt un krist par upuri.
Pēc tam komandai, kura sastāvēja no dažādu tautību vīriem, nospēlēja seno, slaveno karadienu maršus, bet tie neaizkustināja, nevienam neritēja asaras, dzirdot Kastaldo vai Radecka maršu. Tad diriģentam iešāvās prātā laba doma, un viņš lika ātrumā vēl nospēlēt nobeiguma kori no Bēthovena Devītās simfonijas, kā nu viņa pūtēji to atcerējās, tas kļuva par atvadu ceremonijas vissvinīgāko brīdi, jo klausītāji izjuta, ka jau daudzas cilvēku paaudzes dzīvo laikmetā, kad visi ļaudis ir brāļi un ka tagad pēkšņi pasaulei uzbrukušas jaunas Bailes.
Lidojams
Pusstundas laikā viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu, jo pašā pēdējā brīdī raķete tomēr bija uzlabota un piemērota jaunajam uzdevumam. Jau pēc stundas palīgs atnesa komandierim radiostacijas ziņojumu. Uz Zemes, kur pa šo laiku jau bija aizritējuši vairāki gadi, bija publicēts komunikē par to, ka Nau- tils III — tāds vārds bija dots viņu kosmiskajam kuģim — gājis bojā.
— Tātad mēs esam galīgi nomiruši.
— Vai paziņot to komandai? — palīgs mulsi apvaicājās.
— Protams. Šeit mūsu starpā nedrīkst būt nekādu noslēpumu.
Sākumā komanda ziņu par savu nāvi saņēma ar smiekliem. Kas pārdzīvojot pats savu nāvi, tam esot ilgs mūžs. Un tiešām, ja viņi satiks kosmisko ķermeni un paliks dzīvi, tad atgriezīsies kā tūkstošgadīgi veči.vjūk- stošgadīgi veči pašā spēku briedumā. Bet ar šo tēmu ilgi nepietika. Drīz vien kjuva manāmas pazīmes, kas tik bieži vērojamas kosmiskajos ceļojumos. Vīri tapa gurdeni un raudulīgi, nerunīgi un grūtsirdīgi. Kad joki nelīdzēja, atlika vienas vienīgas zāles. (Nemo mēdza sacīt: «Ja senāk ļaudis neuztraucās par to, ka, aizlidojuši no Prāgas līdz Maskavai, kļūst par divām stundām vecāki, kāpēc tad jūs uztraucaties, ka novecosiet par dažiem gadiem? Galvenais ir, ka jūs paši to nemaz nejūtat, tas ir pats svarīgākais.») Kad joki nelīdzēja, vajadzēja mākslīgi satraukt dienu ritumu. Bads un bailes mēdz ātri vien izklaidēt bezmērķīgas pārdomas. Tāpēc kapteinim pašam vajadzēja sagudrot dažādas briesmas, kas apdraudot kuģi, kurš īstenībā darbojās priekšzīmīgi: reiz viņš stāstīja, ka neesot kārtībā borta mehānismi; kuģi neapturot, vīri uzmanīgi apmainīja detaļu pēc detaļas un pēc tam priecājās, ka izglābušies; citreiz draudēja sadursme ar meteorītu, un vajadzēja ātri pārkraut visus krājumus no apdraudētās puses uz otru, bet pēc tam, kad meteors bija nogājis raķetei no ceļa, krājumus nogādāt atpakaļ vecajā vietā; trešo reizi likās, ka sāk izplatīties infekcija, kas esot ievazāta starta laikā, un visus pēc kārtas nācās no jauna potēt; tad tika atklāta produktu bojāšanās, un divas dienas vīriem izsniedza tikai maizi un ūdeni. Kapteinis nemitīgi pūlējās ceļojumu padarīt interesantāku, izgudrodams dažādas sīkas grūtības, lai vīri nepaļautos bezdarbībai un tukšai prātošanai, kas nekad labi nebeidzas, to jau rāda pieredze.
Bet Peržinkam neviens nesadomāja tādus sīkus sarežģījumus, lai viņu izklaidētu. Viņam pašam vajadzēja tikt ar visu galā. Gan ar sajūtu, ka šis lidojums un visa viņa dzīve ir bezjēdzīga, jo viņš taču paliks vientuļš uz visiem laikiem, gan ar izmisumu par to, cik bezcerīgs ir uzdevums, ko viņš uzņēmies, un cik bezcerīga ir dzīve, ko viņš atstājis Zemes viesti. Kapteinis bija norunājis ar kuģa ārstu: tiklīdz ārsts manīs, ka viņa depresija kļūst draudīga, tas izdomās žultsakmeņu lēkmi, kas esot jāārstē kuģa ambulancē ar īpašiem stariem. Kamēr kapteinis, kas neatzina nekādas zāles, izņemot sļivovici, ārsta kabinetā dzēra, kuģi komandēja viņa palīgs, kas šais ilgajos starplaikos saskatīja sev ceļojuma mērķi: šajā lidojumā viņš parādīs savas spējas un nākamreiz pats kļūs par komandieri. Pēc divām dienām kapteinis parasti bija ticis vaļā no paģirām un atkal ieradās uz klāja, lai gudrotu nākamos šķēršļus, kurus komanda, bailēs trīcēdama, pieveiks, lai pēc tam svinētu uzvaru.
Tikai pēc. pēdējām paģirām kapteinim Nemo vairs neko nevajadzēja izgudrot. Likās, ka drīz notiks sastapšanās ar kosmisko ķermeni. To jau varēja saskatīt. Tā bija cigār- veidīga raķete, tāda kā neliels planetoīds, apmēram puse no mūsu Mēness, un izskatījās drīzāk pēc gaisa kuģa; gaužām lēni tā peldēja uz mūsu Saules sistēmas pusi. Nebija nekādu šaubu — tā virzījās uz Sauli.