Nemo nekavējoties izrīkoja, lai ar speciālu ierīci nosūta ziņojumu uz Zemi. Tas gan bija tikai mēģinājums, jo no tik liela attāluma diezin vai kādi sakari bija iespējami. Tad viņš pavēlēja visiem būt kaujas gatavībā. Komandai vajadzēja maiņās dežurēt pie aparātiem, gulēt kosmiskajos tērpos un ar ieročiem rokās. Vissmagākās tālšāvējas katapultas kapteinis pavērsa pret milzi un lika samazināt ātrumu.
Sastapšanas
Tagad bija vairākas iespējas, tās visas štābā tika izanalizētas, un elektronu skaitļojamās mašīnas ieteica aizvien jaunas un jaunas kombinācijas. Taču visā visumā tās bija divējas: vai nu tūliņ uzbrukt svešajam ķermenim, vai arī noslēgt miera līgumu.
Ņemot vērā tos briesmu darbus, ko pirāts līdz šim bija pastrādājis Visuma telpā, lielākā daļa štāba iestājās par tūlītēju uzbrukumu. Visi vēl labi atcerējās izmēģinājuma sprādzienus un domāja, ka Visuma telpā nevarot būt neviena ķermeņa, kas spētu turēties pretim saskaldītā atoma spēkam. Bet vai uzbrucēju kuģītis pārcietīs tik milzīgas masas eksploziju? Vai Nautils pārcietīs tādu katastrofu? Uz to bija grūti atbildēt, jo neviens nezināja, no kādas vielas īsti darināts kosmosa ķermenis. Turklāt bija taču iespējams, ka superraķetes komandā ir saprātīgas un inteliģentas būtnes, ar kurām iespējams salīgt mieru. Bet ja nu noslēpumainie pirāti sagūsta un iznīcina parlamentārus? Sāds lēmums bija visai riskants. Tomēr, rīkojoties pēc pirmā plāna, risks īstenībā būtu vēl lielāks: tad aizietu bojā pilnīgi visi.
Tāpēc Nemo galu galā izšķīrās par to, ka viņš, līdz zobiem apbruņojies, kopā ar dažiem visuzticamākajiem biedriem aizlidos pie noslēpumainās parādības — un mēģinās uzsākt sarunas. Kapteinis devās ceļā vecmodīgajā «kosmiskajā vannā», kurā lidodams, bija gU* vis pirmo slavu savā mūžā.
Cik pārsteigti visi bija, konstatēdami, ka raķete ir visai līdzīga dažiem Zemes satiksmes raķešu tipiem, tikai daudzkārt lielāka. Viņi varēja lidot raķetei apkārt, it kā būtu tās pavadoņi, bet raķetē nekas nekustējās. «Vai nu raķetē nav neviena novērotāja, vai viņi vēlas līgt ar mums mieru, vai arī ir miruši,» Nemo domāja.
— Piestāsim pie galvenās ieejas, — viņš norādīja uz milzīgu iedobumu raķetes priekšgalā. Galvenā ieeja nemaz nebija īpaši noslēgta, un atbraucēji viegli iekļuva iekšā. Viņi bija pieci. Sasaistījušies savstarpēji ar virvēm un nodrošinājuši sakarus ar «vannu», viņi pa vienam devās dziļāk iekšā raķetē. Pirmais gāja kapteiņa palīgs. Pēc maza brīža viņš atgriezās. Acis viņam bija ieplestas, pa muti plūda asinis, to varēja redzēt pa astronauta skafandra biezajiem stikla aizsargiem. Viņu tūliņ aizsūtīja atpakaļ uz Nautilu. Nevienam vairs nebija patikas kāpt lejā bezdibenī. Visi stāvēja neapņēmīgi, kā spēku zaudējuši, turēdami rokā mazas baterijas, kas deva iespēju pārvietoties; uz muguras karājās automātiskās šautenes. Neviens nekustējās. Beidzot devās uz priekšu pats Nemo. Viņš sāka lēnām laisties lejup dziļumā.
Nemo nebija nokāpis vēl ne trīs metrus, kad galvā sāka neatlaidīgi rosīties doma, it kā to kāds čukstētu ausī:
«Esam draugi, esam draugi, esam draugi…» Tomēr dzirdēt viņš neko nedzirdēja. Bija tāda sajūta, kāda ir cilvēkam, kad tam skan ausīs viena un tā pati melodija. Sis teikums džinkstēja galvā kā sabojāta skaņuplate.
Jo dziļāk kapteiņa smadzenēs urbās vārdi par draudzību, jo lielākas šķita augam viņa baismas. Beidzot kājas atdūrās pret tādu kā grīdu. Tiklīdz Nemo uz tās nostājās, priekšā sāka vērties vaļā vairākus metrus biezā pretējā siena; šķita, ka raķetes iemītnieki ir gatavi pieņemt viesus. Nemo aizmiedza acis un žigli iegāja pa šo spraugu, apgaismodams ceļu ar savas baterijas šauro staru kūli. Pēc kādām trim minūtēm viņu apžilbināja spožums.
Viņš stāvēja bezgalīgi plašas zāles vienā malā, otru galu nemaz nevarēja saskatīt. Bet savā priekšā viņš redzēja briesmoņus.
Tie vismaz izskatījās baigi. Nemo gan bija pārliecināts, ka šiem briesmoņiem arī viņš pats liekas kā briesmonis. Bet visvairāk viņu pārsteidza, ka tie nav cits citam līdzīgi. Viens no šiem radījumiem, gandrīz valzivs lielumā, līdzinājās piepūstai infuzorijai, otram visu ķermeņa virsmu klāja tādas kā viciņas, trešajam bija astoņas kājas. Visi bija caurspīdīgi, varēja redzēt, kā miesā pulsē dīvains šķidrums, katram pa savu ceļu. Bet radījumi nekustējās. Ja neredzētu, ka sirdis tiem pukst, būtu jādomā, ka tie ir miruši.
«Tie tikai guļ, tie ir atdzesēti, tu vari tos atmodināt sasildīdams, tie pamodīsies acumirklī…», kapteinim galvā atkal sāka skanēt. Viņš jau noprata, ka šīs domas ierosina mikroraidītāji, kas darbojas smadzeņu virsmā. Nekavēdamies viņš nodzēsa savu bateriju. Viņš nevēlējās tos uzmodināt, nevēlējās pat ar sava gaismekļa kvēli sasildīt telpu kur tie uzturējās. Nemo ātri paraustīja virvi, pie kuras bija piesējies. Tiklīdz viņu izvilka ārā, viņš dzirdēja, ka izolācijas siena aiz muguras aizveras.
— Tie patiešām ir briesmoņi, — kapteinis sacīja saviem pavadoņiem, aši iedzerdams malku sļivovices. — Palielināti vienšūņi. Zēna gados reiz mikroskopā apskatīju ūdens pilienu. Šie radījumi ir septiņtūkstoškārt palielināti ūdens pilieni, — viņš skaidroja un pats tam gandrīz noticēja. Visi žigli steidzās atpakaļ uz savu kuģi, aizlidoja uz raķeti un sapulcināja štāba locekļus.
Palīgs, kas pa šo laiku jau bija atguvies, sacīja:
— Es ierosinu nekavējoties novietot uz raķetes virsmas visas sprāgstvielas, kādas vien mums ir, noregulēt laika degli tā, lai sprādziens notiktu pēc nedēļas, tad, cik ātri vien iespējams, pazust un doties atpakaļ uz Zemi.
1 — Bet ja nu tie ir draugi… — Nemo iebilda. — Mums nav tiesību viņus iznīcināt bez brīdinājuma. Ja nu viņi mums ved kādu vēstījumu vai grib mūs brīdināt? — Un viņš nolēma sprāgstvielas gan piestiprināt pie šā milzīgā gaiskuģa, kurā mīt palielinātas infu-
zorijas, tomēr reizē ari pamēģināt, vai nevar uzsākt sarunas.
— Kas nāks man līdzi kā parlamentārs? — kapteinis beidzot ievaicājās. Viņš raudzījās uz biedriem, kam aiz muguras bija tik daudz piedzīvojumu, bet visi vairījās no viņa skatiena. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem vīrus bija pārņēmušas bailes, pirmo reizi. Palīgs taču bija drausmīgā stāvoklī, kad viņu ieveda ambulancē. Viņš bez mitas kliedza par briesmoņiem un nezvēriem, bija redzams, kādas šausmas viņš izcietis.
— Iešu jums līdzi, — viņš tagad sac.īja. — Man jāizlabo savs nodarījums …
Sfinksa
Tagad abi stāvēja milzīgās telpas malā netālu no infuzorijas, kas bija valzivs lielumā, un no aļģes ziloņa lielumā; trešā radījuma milzīgais tausteklis gulēja atmests atpakaļ; pārējās būtnes viņi nevarēja saskatīt un nemaz necentās to darīt. Atkal viņi dzirdēja galvā skanam abus paziņojumus. Atnācēji sāka pamazām sildīt gaisu. Viņi bija atnesuši līdzi aktīvu akumulatoru un pēc nepilnas I stundas ieraudzīja, ka šķidrums infuzorijas
ķermenī sāk plūst straujāk, nepazīstamā radījuma tausteklis notrīc un aļģe slinki un tīksmīgi nostaipās.
Līdz šim brīdim sastapšanos vēroja visa I Nautila III komanda, jo palīgs bija paņēmis
līdzi televīzijas raidītāju, bet, tiklīdz aļģe sakustējās otrreiz, likās, ka attēlu kāds aizmiglotu vai aplietu ar ūdeni, un sakari pārtrūka.