Otrais virsnieks nekavējoties sapulcināja štābu. Tā kā abi parlamentāri vairs neatbildēja arī uz virves paraustīšanu, visi jautāja, vai nevajadzētu sākt uzbrukumu un mesties milzenim virsū. Galu galā tomēr nolēma izsūtīt otru grupu. Tā noskaidroja, ka siena, par kuru iepriekšējie sūtņi bija stāstījuši, tagad ir ciet un neveras vaļā, lai kā viņi izmēģinājās; siena turējās pretim arī kosmisko staciju autogēna aparātiem, kas taču griež kuru katru vielu! Grupa nolēma pagaidīt pie milzīgās raķetes ieejas vēl stundu un tad sākt uzbrukumu.
Tieši pēc piecdesmit deviņām minūtēm abi parlamentāri atkal parādījās. Viņi pārsēdās «kosmiskajā vannā», atgriezās raķetē, sapulcināja komandu, un Nemo pavēlēja sākt ceļu atpakaļ.
— Bet sprāgstvielas?
— Tās varam atstāt viņiem. Tik un tā viņi par tām zina, — Nemo atbildēja un ieslēdzās savā darbistabā kopā ar palīgu un kuģa ārstu. Tur viņi apspriedās gandrīz desmit stundas.
Tikmēr komanda ievēroja, ka arī milzu raķetes ekipāža nestāv dīkā. Milzīgais.cigārs pēkšņi it kā pārlūza, tad atkal iztaisnojās un lielā ātrumā sāka kustēties pretējā virzienā, projām no mūsu Saules. Šķita, ka Nautils savu uzdevumu ir paveicis. Bet noslēpumainā ilidķermeņa mikla vēl aizvien nebija uzminēta. Visi kāri gaidīja, ko kapteinis pastāstīs. Tāpēc uz vakara sapulci visi sanāca lielā nepacietībā.
— Baidos, ka sagādāšu jums vilšanos, — Nemo uzrunāja savus vīrus. — Ar šiem svešajiem sūtņiem (jo tie nebija nekas cits) pārmijām tikai dažus vārdus. Viņi mums atbildēja, pārraidīdami domas, šķiet, ka šajā mākslā viņi tikuši tālāk nekā mēs. Mēs jautājām, vai viņi lido uz mūsu Saules sistēmu un ar kādu nolūku. Viņi atbildēja, ka jau sen esot no savas planētas izsūtīti kosmosā, lai apciemotu mūsu Saules sistēmu, kas Visumā esot vienīgā, kur pēc viņu ziņām mītot inteliģentas būtnes, tas ir, dzīvi radījumi, kas apjēdz paši sevi un savu apkārtni, kas apzinās paši sevi.
Mēs vaicājām, ko viņi vēlas un kāpēc devušies tik tālā ceļā pie mums. Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt, varbūt viņi grib pārcelties uz mūsu planētu; tūliņ gan mēs paskaidrojām, kāpēc tas nav iespējams. Mums šķita, ka vienīgi nāves briesmas varēja būt piespiedušas šos radījumus doties tik tālā un tik grūtā kosmosa ceļojumā.
Viņi atteica, ka vēloties zināt mūsu atbildi uz jautājumiem par esamības dziļāko jēgu.
Šos vārdus izrunājis, kapteinis pietvīka tikpat kā skolnieks, kas izsaukts un pēkšņi aizmirsis uzdoto. — Man ir gaužām nepatīkami, zinu, ka jums tas liksies smieklīgi, bet viņi tiešām tā sacīja … — Nemo pavērās uz savu palīgu, tas pamāja un atkārtoja:
— Viņi sacīja, ka vēloties zināt mūsu atbildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu.
— Zināms, mēs viņus nesapratām, — kapteinis turpināja. — Domājām, ka viņi taujā par dzīves jēgu. Tā taču katram ir skaidra: dzīves jēga ir apkārtējās dabas pārveidošanā, bet šī gan nebija īstā atbilde. Varbūt viņi domāja to, cik pamatīgi mēs pazīstam dzīvību? Piedāvājām viņiem mūsu doktora piezīmes: mēs taču jau mākam atjaunot audus, spējam pagarināt cilvēka mūžu, protam glābt pat ļoti smagi savainotu dzīvu radījumu. Bet arī tas viņiem nebija vajadzīgs. Viņiem bija vajadzīga atbilde uz galvenajiem jautājumiem par esamību. Šķita, ka viņi vienā balsī sauc mums to ausi, ka ap mums kliedz vesels pūlis kādā stadionā, ka mūs riedami vajā satrakoti suņi. Viņi kāroja zināt atbildi. Bet mēs viņus nesapratām.
— Galvenie jautājumi par esamību, — palīgs pārtrauca kapteini. — Protams, mums ienāca prātā, ka tā varbūt ir tikai taktika un viņi mūs tīšām aizkavē ar filozofisku disputu. Jo kam tad viņi domā iestāstīt, ka ceļo nevis astoņsimt gadu, bet vismaz divsimt tūkstoš gadu no sava sasodītā spirāliskā miglāja šurp pie mums, ka pa ceļam aizdedzina zvaigzni pēc zvaigznes, dodami savējiem zīmi, ka joprojām vēl tiecas pēc sava mērķa, ka brīvprātīgi ļāvuši sevi pa pusei nobeigt, mākslīgi iemidzināt ziemas guļā tikai tāpēc, lai uzzinātu atbildi uz jautājumu, ap kuru pie mums noņemas slaisti, dzērāji un visvisādi filozofi? Tātad man ienāca prātā, vai tā nav taktika, vai viņi negrib mūs aizturēt un pa to laiku iznīcināt raķeti. Mēģināju noraidīt jums pavēli.
Un to jums nevajadzēja darīt! — Nemo nikni uzkliedza palīgam. — Tā infuzorija, kas atradās mums vistuvāk, tai pašā mirklī atvēra izolācijas durvis un izgrūda mūs ārā. «Pasakiet viņiem, ka esam novākuši viņu sprāgstvielas,» tā teica. «Redzam, ka jūsu Saules sistēmā dzīvās būtnes līdz šim vēl nav apveltītas ar īstu saprātu …»
— Ja viņi būtu jūs aizturējuši vēl vienu minūti ilgāk, mēs sāktu uzbrukumu.
— Muļķi, — kapteinis uzkliedza. — Stulbeņi! Nekas nebūtu noticis. Vai jūs nesaprotat, ka šīm būtnēm ir daudz pilnīgāka tehnika nekā mūsējā? Mēs bijām paļauti viņu žēlastībai vai nežēlastībai, un viņi pažēloja mūs. Pažēloja tikai tāpēc, ka sen vairs nevienu nenogalina un neiznīcina, ka viņus acīmredzot interesē citi jautājumi… — Kapteinis brīdi klusēja un tad atkal uzrunāja savus vīrus. - Tas bija satraucošs piedzīvojums, un es kļūstu vecs. Jūs zināt, ka līdz šim nekad nebiju kliedzis uz jums. Bet man šķiet, ka šie briesmoņi mums būtu varējuši pastāstīt vairāk, man šķiet, ka esam kaut ko zaudējuši. Jo pilnīgāka ir dzīva būtne, jo vairāk laikam tā jautā.
— Galvenais, ka esam izglābuši savu dzimteni, — otrais virsnieks ieminējās.
— Izglābuši? No kā? Jautajumi nevienam nav bīstami.
— Viņi turpina savu lidojumu, — no novērošanas telpas atskrēja ārsts, iedrāzdamies zālē bez pieteikšanās un bez parastā sveiciena. — Viņi negriežas mājup uz Andro- mēdu, viņi dodas tālāk Visumā. Un ātrums atkal samazinājies.
— Viņi tātad tic, ka kaut kur Visumā dzīvība jau spēj atbildēt uz savu svarīgāko jautājumu …
— Uz galveno jautājumu, kapteini, — palīgs aizrādīja.
— Uz galveno jautājumu, — kapteinis vēl joprojām dusmojās uz savu palīgu. Viņš pagriezās pret komandu un klusā balsī nolasīja pavēli par nākamo dienu. Neviens nekad vēl nebija dzirdējis kapteini tik klusi lasām pavēli.
—: Viņš kļūst vecs, — vīri runāja. Bet viņi maldījās. Kapteinis bija sācis pārdomāt.
Nautils 300
Atpakaļceļā neviens vairs vīriem neizgudroja sīkas grūtības, neviens vairs nerūpējās par to, lai viņiem nevajadzētu domāt un mocīties. Kapteinis augām dienām sēdēja darbistabā un pa logu lūkojās tumšajā, tukšajā Visuma telpā, mīklainajos mūžības dziļumos, mūžības, kura varbūt nemaz nav mūžīga, ga* ilgajā bezgalībā. Pavāri sāka gatavot labāku ēdienu, virsnieki ļāva disciplīnai atslābt, pavēles nolasīja tikai tad, ja visi bija kopā, neviens vairs īsti nerūpējās par ceļu. Sākumā tas vīriem patika, tad viņiem kļuva bail. Galu galā gandrīz neviens vairs negāja pie galda, ēdiens vairs negaršoja, miegs nenāca, visus mocīja dīvainas domas. Tā viņi sasniedza Zemi. Raķete, protams, nolaidās tai pašā vietā, no kuras ceļojuma sākumā bija startējusi. Bija vēls vakars, nemaz nelikās, ka lidlaukā pa šo laiku būtu kas mainījies. Tiklīdz raķete nosēdās, no angāriem brauca šurp vecvecā tipa kravas "mašīnas. Kombinezonos tērpušie^- vīrieši atbraucējiem norādīja, kur iet un kā nokļūt mašīnās. Vīrieši viņiem uzsmaidīja un ar tiešām draudzīgām sejām sirsnīgi kratīja rokas. Bet tas arī bija viss. Ne sagaidītāju pulka,nē reportieru, ne valdības delegācijas ar orķestri un pateicības runām, itin nekā. Pavisam parasta saņemšana, it kā viņi būtu atgriezušies no izbrauciena uz Marsu. Kapteini tas drusku aizskāra.