— Vai jūs nezinājāt, ka mēs atlidosim?
— Protams, ka zinājām. Jūs pārtraucāt mums raķešu satiksmi pa galveno līniju starp Zemi un Merkuriju. Mums vajadzēja izlaist piecus reidus* jo nebijām droši, vai jūs precīzi ievēr6siet laikū.
— Mēs arvjen esam precīzi, — kapteinis iesaucās. — Tātad neviens no augstākajiem komandieriem neieradīsies man pateikties? — «viņš savaldījies apjautājās.
— Tikai rīt, tikai rīt no rīta jūsu apmešanās vietā, — atteica vīrietis, ar kuru kapteinis runāja. Tas bija izstīdzējis puisis ar pelnaini bālu seju un neveselīgu izskatu. Viņš aicināja visu komandu sēsties mašīnās. Atbraucēji paņēma līdzi tikai pašu nepieciešamāko. No lidlauka viņi aizbrauca apjukuši. Tā viņi nebija iedomājušies savu atgriešanos uz izglābtās Zemes.
— Mierīgi varējām atsūtīt viņiem tos briesmoņus. Tie viņiem būtu iedvesuši ilielāku respektu.
Tiklīdz mašīnas bija nokļuvušas uz maģistrāles, atbraucēji izdzirda aiz muguras sprādzienu. Kapteinis ātri pavērās atpakaļ. Lidlaukā bija aizdedzinājuši Nautilu. Tikko kā bija eksplodējuši raķetes rezervuāri. Kapteinis Nemo nikni iekliedzās, viņam piebalsoja visa komanda. Viņi dauzījās pie kabīnes durvīm, bet mašīna tikai palielināja ātrumu.
— Un mēs nepaņēmām līdzi nevienu šauteni, — otrais virsnieks sūrojās. Kapteiņa palīgs izliecās no mašīnas un ar kabatas nazi, mašīnai ejot pilnā gaitā, lūkoja pārdurt pakaļējo riepu. Tad skaļrunī atskanēja balss:
— Vīri, lūdzu, uzvedieties prātīgi. Vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jūs nākat no laikmeta, kad ik dienas sūtīja kosmosā vairākas raķetes. Ja mums vajadzētu saglabāt katru raķeti, kas atgriežas uz Zemi, tad pēc neilga slaika tām vairs nebūtu, kur nolaisties. Jūs esat trīssimtā komanda, kas pēc simtiem gadu atgriežas šajā lidlaukā. Nezinu, kāpēc jūsu
laikos cilvēki tā kārojuši lidot Visumā, mums ir grūti to izprast, bet mēs cenšamies to darīt. Centieties arī jūs saprast mūsu grūtības.
Kapteiņa palīgs padevās. Automašīnai jau arī bija pilngumijas riepas, kuras viņš nevarēja pārdurt. Drīz vien viņi apstājās pie nometnes. Tur atradās vairākas zemas ēkas, kuras bija iekārtotas gluži tādā pašā stilā, kāds bija pierasts tais laikos, kad iemītnieki atstājuši Zemi. Pie atbraucējiem piesteidzās nesēji, kas, protams, paķēra viņu čemodānus. Visi šie cilvēki bija bālām sejām. Mītne kapteinim patika.
— Es gribētu pateikties jūsu komandierim, — viņš sacīja šoferiem.
— Tikai rīt, — tie samulsusi smaidīja. — Tikai rīt no rīta. — Šoferi atsveicinājās un aizbrauca.
Iegājis savā guļamistabā, Nemo izdzirdēja smieklus. Viņš atvēra durvis. Viņa vīri stāvēja klusi un apjukuši pie savām guļvietām, bet kādā gultā istabas kaktā smieklos kratījās vecs, bārdu apaudzis vīrietis, ģērbies no- skrandušā astronauta tērpā.
— Viņš saka …
— Viņš apgalvo …
— Tie neesot cilvēki … — kapteinis sadzirdēja.
— Tie esot nezkādi roboti… Melnbaltie kalpotāji… Pelēkie līdzinieki…
Nemo piegāja taisni pie ērmīgā vīra, kas vēl arvien smējās, un iesita tam divus krietnus pliķus. Vīrs tūdaļ pielēca kājās un sažņaudza dūres. Bet tad viņš novērtēja kapteiņa plecus, ieraudzīja, ka visa istaba ir pret viņu, un tikai nosēcās.
— Tādus jokus te nepazīst. Neviens vairs nekaujas. Un nevienam nepatīk, ja mēs kaujamies.
— Bet kas jūs tādi esat? — kapteinis vaicāja.
— Mēs? Neliela komanda, kas ar kādu personisku raķeti izlidoja no Kalifornijas, lai noskaidrotu, vai uz Merkurija nebūtu kaut kas labs iegūstams. Bet saniķojās vadības iekārta, un mēs gadiem klaiņojām starp Mer- kuriju un Zemi, līdz mūs kāds pamanīja un nodabūja atpakaļ uz Zemi. Mēs arī jutāmies ērmīgi, kad izrādījās, ka mūsu glābēji, ar kuriem visu ceļu spēlējām kārtis un dzērām greipfrūtu sulu, īstenībā ir fabrikā ražotas mašīnas. Jā, kungi, rīt doktors Erasms to visu jums izskaidros. Pagaidiet vien līdz rītam.
Jautājums par esamības dziļāko jēgu
— Jūs esat atgriezušies uz Zemes laikmetā, kad tehnikas attīstība ir beigusies, — nākamās dienas rītā viņiem stāstīja doktors Erasms. Doktors bija gandrīz vēl bālāks par saviem melnbaltajiem kalpotājiem. — Cilvēks sāka izgudrot mašīnas, lai tiktu vaļā no darba sloga. Cilvēks gan savu darbu veica ideāli, jo viņš kā inteliģenta būtne prot to padarīt vislabāk, tikai nespēj paciest, ja viņu pazemo kā vergu. Tiklīdz bija izgudrotas mašīnas, kas varētu nevainojami kalpot cilvēkiem, atlika vairs tikai viena problēma: kādām tām vajadzētu izskatīties? Nelikās ērti izveidot tās par ideāliem skaistuļiem: kāds varētu iemīlēties savā vergā, kas viņu apkalpo, varētu arī to ienīst, sodīt vai atriebties tam, ieviest savus cilvēka ieradumus attiecībās pret mašīnu. Daži ierosināja — stāstu to tikai tāpēc, lai viss būtu pilnīgi skaidrs — darināt ideālo kalpotāju pērtiķa vai suņa izskatā. Bet citi atzina, ka pērtiķa apveids nebūšot mērķtiecīgs un sunim, kas gan ir cilvēka līdzgaitnieks kopš senseniem laikiem, nav visu vajadzīgo iemaņu, tas nevar cilvēku apkopt, neprot uzpost telpas un atbrīvot savu saimnieku no darba, nespēj par viņu gādāt tik pilnīgi, lai cilvēks varētu nodoties tikai jaunradei un pārdomām, vienīgajam darbam, kas ir cilvēka cienīgs. Galu galā kalpotājus nolēma darināt melnbaltā krāsā, un katrs cilvēks saņēma kalpu, kas viņam līdzinājās tik ļoti, ka abus nebija iespējams atšķirt, saņēma tādu pelēku līdzinieku, kas paveica visus darbus un visnotaļ gādāja par savu paraugu. Arī jūs varat dabūt tādu līdzinieku, ja jums patiks dzīvot mūsu laikmetā, ja jūs spēsiet tam piemēroties. Jums nebūs par savu līdzinieku jārūpējas, viņš rūpēsies par jums, jo visus kalpotājus no viena centra vačla galvenās mehāniskās smadzenes, kas rīkojas pēc pamatinstrukcijas: rūpējieties par cilvēkiem. Tādējādi tehniskā problēma ir pilnīgi atrisināta, un cilvēks uz visiem laikiem atbrīvots no darba.
Bet, ja jūs labāk gribat dzīvot pa vecam — viens otrs jau vecumdienās tikai ar pūlēm pie-, rod pie jaunumiem, — tad varat palikt tajā rezervātā, kas atstāts jums un visiem pārējiem, kuri atgriežas no kosmosa.
Tas bija savādi. Ko tad cilvēki tagad īsteni dara? Nemo apvaicājās par to.
— Varu jums parādīt, — doktors Erasms atteica un ieslēdza televizora ekrānu pie sienas. Kļuva redzams dārzs, kurā pastaigājās doktora Erasma līdzinieks, sarunādamies ar dažiem draugiem. Tikai tagad visi apjēdza, ka uz ekrāna ir cilvēks, bet viņiem paskaidrojumus sniedz pelēkais līdzinieks. Erasms uz sienas televizora pēkšņi pagriezās pret Nau- tila komandu, uzsmaidīja viņiem un pamāja ar roku, bet tad atkal sāka runāt ar draugiem, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka …
Visa Nautila komanda nolēma iepazīties ar.jauno laikmetu. Erasma līdzinieks pasmīnēja. Tā iesākot visi. Diemžēl, visi gan nebeidzot tikpat jūsmīgi.
Kapteinis vispirms iegāja vēstures institūtā. Tur viņš palūdza ziņas par savu ceļojumu. Aizlidošanas datumu un datumu, kad paziņoja par ceļotāju nāvi. Bet viņš nevarēja neko dabūt. Nekur nebija saglabājies ne vārds par kosmosa pirātiem, jo ministrs laikam bija tā baidīites sacelt paniku, ka aizmirsis atstāt kaut jelkādu dokumentu, kas tagad noderētu Nautila komandai…
— Sameklējiet man vēl Peržinku!
Pelēkais līdzinieks neizpratnē paraudzījās
uz kapteini Nemo.
— Ladislavs Peržinka, daudzinātais varonis, kuru dēvēja arī par Nemo, — kapteinis skaidroja, pavērdamies visapkārt, vai viņā neklausās kāds paziņa. Bet pelēkais neizpratnē grozīja galvu.