— Jūs varbūt domājat Igoru Peržinku?
Par Igoru sauca kapteiņa vājredzīgo
dēlu. — Dvoržaks, Janāčeks, Peržinka? Trīs visslavenākie čehu mūziķi? — robots atkal pieklājīgi vaicāja.
— Mūziķi?
— Piedodiet, komponisti. Peržinka noteikti ir visslavenākais no viņiem, to mūsdienās zina katrs bērns. Viņa dzimtā māja veselus tūkstoš gadus ir saglabāta tāda pati, kā toreiz bijusi. Tās priekšā rīko svinīgus koncertus — un diskusijas par mūziku, tur jūs redzēsiet milzum daudz cilvēku… — Robots uzsvēra vārdu «cilvēku». Un tā kapteinis pēc tūkstoš gadiem brauca mājup.
Todien par laimi nenotika nekāds koncerts. Kapteinis baidījās, ka pat pēc tik ilga laika viņš nespētu noklausīties sava dēla kaķu koncertus. Viņu bijušā mājiņa tagad stāvēja parka vidū, visas kaimiņu villas bija nojauktas. Jau iztālēm viņš pie fasādes ieraudzīja divas mirdzošas zelta plāksnes. Viena bija veltīta viņa dēla piemiņai, slavināja darbus, ko tas šeit sacerējis, un atgādināja par tā nopelniem mūzikas laukā. Otra — kapteinis tai tuvojās ar pukstošu sirdi — otra bija veltīta viņa sievas piemiņai. Plāksni, kas atgādinātu par kapteini Nemo, nebija te pielicis neviens. Kapteinis vēlreiz pārlūkoja abas plāksnes, taču sava vārda neatrada.
— Viņa nomira gadu pirms Igora koncerta pirmatskaņojuma Rudolfinā … — Nemo aiz muguras izdzirdēja. Viņš izbijies atskatījās No krūmu ēnas iznāca viņa paša palīgs. — Viņai vajadzēja kopt jūsu dēlu, kurš galu galā kļuva pavisam akls. Divdesmit gadu viņa rūpējās par Igoru. Tas nomira viņas rokās. Bet viņa pat nesagaidīja, kad dēls kļūs slavens. Igora talantu atklāja gadu pēc viņas nāves. Šī sieviete bija svētā, kaptein.
— Kāpēc jūs man to stāstāt?
— Tāpēc, ka mīlēju viņu.
— Jūs taču to nekad nesacījāt…
— Un jums, protams, nekad nelikās savādi, ka es ciemojos jūsu mājā un man pietiek ar to, ka drīkstu būt viņas tuvumā. Jūs viņu pievīlāt ar to melno meiču, kura apprecējās nedēlu pēc jūsu aizlidošanas …
— Tā nav taisnība.
Tā ir taisnība. Viņai bija divpadsmit bērnu. Jūs varat sameklēt viņas pēcnācējus. Tagad to jaū būs ap simtu. Es taču lidoju ar Nautilu un ar jūsu komandu tikai jūsu sievas dēļ, kapteini, es gribēju viņai pierādīt, ka nav grūti būt slavenam varonim, ka es izturēšu to pašu; ko jūs, kaut gan mani pleci ir šaurāki. Taču viņa mīlēja jūs. Bet jūs mīlējāt to meiču …
— Tā ir vēl viena dzīves dīvainība, vai ne? Vēl viena problēma.
— Tā nav nekāda problēma, tas ir fakts. Jūs palīdzējāt viņu nogalināt, kaptein … Tā ir cūcība, nevis problēma. Tas ir kauns, kā jūs pret viņu izturējāties.
Tā kapteiņa palīgs ar viņu nekad nebija runājis. Kapteinis pagriezās un gāja projām. Viņš redzēja, ka atkal ir kaut kas jādara komandas labā, atkal jāatrod tai un pašam sev kāds uzdevums, jo šis laiks pārāk līdzinājās dīkajām dienām kosmosa ceļojumos.
Bet Astronautikas pārvaldē kapteini atteicās pieņemt darbā.
— Visām vajadzībām mums ir pašiem savas komandas, kas sastāv no robotiem. Nesaprotu, kāpēc jums jāriskē ar savu dzīvību. Kāpēc gribat darīt to, ko var paveikt mašīnas, un pametat novārtā uzdevumus, kuri pa spēkam tikai cil\ēkam?
— Te būs mani dokumenti, — kapteinis cilāja tos kā vecs, izmisis lūdzējs. — Es protu vadīt raķetes tikpat labi kā jūsu roboti. Un manā rīcībā ir vīri, kas ar mani ies kaut peklē.
— Mūsdienu kosmisko programmu nav spējīgs izturēt neviens organisms. Mums nav darba, ko jums dot. Mēs pētījam telpas izliekumu un gaismas īpašības, mēģinām, vai nevar sasniegt vēi lielākus ātrumus; tie visi ir uzdevumi, kas jums nav pa spēkam. Nododie- tics filozofijai, mākslai vai estētikai, tas taču tagad ir pats svarīgākais.
— Esmu jau vecs … — kapteinis sacīja, pieceldamies no krēsla. Pelēkais kalpotājs izteica nožēlu. Te kancelejas siena atvērās, un istabā parādījās pelēkā kalpotāja līdzinieks— cilvēks. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs mākslinieciski nevīžīgā tērpā, ar paleti un otu rokā, bet aiz muguras bija redzama milzīga, tikko iesākta glezna. Vīrietis skaļi runāja: — «Ja kāds apgalvo, ka viņam vēl nav pienācis vai arī jau pagājis laiks nodoties filozofijai, tad tas ir tas pats, it kā viņš apgalvotu, ka viņam vēl nav pienācis laiks būt laimīgam vai arī ka tāda laika nav.» To, draugs, teicis Epikūrs, un šī gudrība ir jau trīsarpus tūkstoša gadu veca. Sameklējiet sev tādu darbu, lai jūs varētu radīt. Katram cilvēkam taču ir kāds talants, un tikai tas dod apziņu, ka cilvēks tiešām dzīvo, tikai tā cilvēks pats sev pierāda savu eksistenci un izpauž savu «es». Sīs tehniskās rotaļlietas atstājiet bērniem un mašīnām, citam nevienam par tām nav nekādas intereses. Mums tagad ir svarīgāki pienākumi. Visneatliekamākie ir jautājumi par esamības dziļāko jēgu …
Tādu valodu Nemo jau bija dzirdējis.
— Bet vai kāds ir uz tiem atbildējis? — viņš vaicāja.
— Mīļais draugs, cilvēce vēl ir mazliet par jaunu. Tas nav tas pats, kas sašķelt atomu vai lidot apkārt Jupiteram; lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzīgs laiks, pacietība, viengabalaina personība; uz tiem atbild ne vien ar vārdiem, bet arī ar to, kā jūs dzīvojat …
— Es sevi vairs nevaru pārveidot. Daru jums zināmu, ka rīt ar visu savu komandu ieradīšos vecajā starta laukumā, — kapteinis bija negrozāmi izlēmis.
Gleznotājs paraustīja plecus, it kā nožēlodams laiku, ko pazaudējis sarunā ar kapteini. Viņš atkal pievērsās savam audeklam, un siena aizvērās. Viņa pelēkais līdzinieks palocījās kapteiņa priekšā.
— Kā vēlaties, brīdinājis jūs esmu. Tā īstenībā ir pašnāvība.
Galīgā atbilde
Tai naktī kapteinis negulēja. Viņš atcerējās, kā puiši viņu vakar bija saņēmuši bez kādas sajūsmas, ka ne visi bija pārliecināti, vai tiešām vislabākais būtu atkal pacelt enkuru. Tomēr beidzot viņš puišiem to ieskaidroja, beidzot tie saprata. Tie apsolījās ierasties. Kapteinis izskrēja no mājas jau tumsā. Uz starta laukumu viņš klumburoja kājām. Tur viņš ieradās pārāk agri. Bet roboti jau cītīgi strādāja. Raķete, kuru te kārtoja startam, nemaz neizskatījās pēc raķetes, tā drīzāk atgādināja ūdens pilienu vai lodi. Tā pat modināja kapteini tādas kā bailes. Arī starta ierīce bija pavisam savādāka, Nemo nekā no tās nesaprata. Viņš varēja apskatīt, ko vien vēlējās,pelēkie viņu laida visur klāt, tikai tā savādi, kā atvainodamies smaidīja, it kā nepieklātos, ka tik nopietna izskata vīrietis šķiež laiku ar tādiem niekiem kā raķešu mehānismiem.
Nemo atgriezās starta laukumā. Rīta miglā cits pēc cita jau tuvojās viņa vīri. Tie atkal bija apvilkuši savus vecos tērpus. Šoreiz viņi aizlidos bez mūzikas un cildinošām runām, bet tā būs labāk, labāk visiem, jo uz Zemes viņi vairs nespētu dzīvot, pie šīs dzīves taču nevar pierast…
Apmēram tādiem vārdiem kapteinis Nemo uzrunāja savus vīrus nelielā laukumā. Rīta migla viņu tīri vai smacēja, viņš vairākkārt noklepojās. Pēc tam viņš nosauca visus pēc vārdiem, katram vajadzēja atsaukties, pienākt klāt un pasniegt kapteinim roku. Viņi atsaucās, pienāca klāt un pasniedza roku.
Tie bija līdzinieki. Tie bija viņa komandas vīru pelēkie līdzinieki. Viņa vīri tos bija atsūtījuši savā vietā. Neviens no šiem sasodītajiem, nepateicīgajiem, nelietīgajiem draņķa- gabaliem nebija ieradies. Kapteinis izslaucīja acis. Tur vainīga migla, viņš paskaidroja pats sev. Tad viņš apsēdās uz tuvējā akmens, jo viņam šķita, ka trūkst elpas.