— Vai kapteinis Peržinka? — pie viņa noliecās plecīgs vīrs. Tas bija ģērbies krāšņā, mirdzošā formas tērpā, kādu kapteinis nekad savā mūžā nebija redzējis.
— Jā, — kapteinis ielūkojās šim vīram cieši sejā.
— Mani sūta Galvenā pārvalde. Ja atļaujat, es tagad pārņemšu komandēšanu …
Kapteinis Nemo pazina pats sevi. Kā tad, tas bija viņš pats. Tikai kļuvis mazlietiņ sirmāks.
— Kā vēlaties. Kā viņi vēlas, — kapteinis atbildēja, juzdamies uzvarēts. Viņa līdzinieks godbijīgi pielika roku pie cepures un sasita papēžus tieši tā, kā Peržinka allaž bija paradis darīt. Pēc mirkļa viņš jau dzirdēja raķetē pats savu balsi, dzirdēja dažādas enerģiskas pavēles, raportus un atbildes kā pirms daudziem gadiem. Pēc neilga laiciņa raķete klusi palēcās augšup (kas gan tas ir par spēku, kas viņiem paceļ raķeti?) un pamazām iepeldēja mākoņos. Kapteinis pamāja tai nopakaļ. Bet tūliņ viņš paskatījās apkārt, vai kāds viņu nenovēro. Ir taču muļķīgi māt mašīnai, kas strādā pati no sevis un tik precīzi.
Nemo pagriezās un lēnām devās uz savu bijušo māju. Šoreiz tur bija daudz cilvēku. Izpildīja viņa dēla Pēdējo simfoniju. Kapteinis pazina tās ērmīgās skaņas, kas viņu toreiz pirms aizlidošanas bija uztraukušas. Tagad tās vairs nelikās tik neparastas, viņš ieklausījās tajās. Viņš palika stāvam pie koka, tālāk nost no klausītājiem, un vējš nesa šurp skaņu fragmentus. Lielā augstumā varēja redzēt izzudam raķeti.
Pēkšņi kapteinim ienāca prātā: ja no tālā zvaigznāja atlidojušo ceļinieku priekšā toreiz būtu stāvējis viņa dēls, tas gan būtu pratis šiem ceļiniekiem atbildēt.
«Man viņiem jāpasaka, lai nesūta raķeles meklēt atbildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu,» kapteinis domāja. «Uz to ir jāatbild tepat Zemes virsū.»
Orķestris pieklusa, un varēja sadzirdēt ar- īas. Tās kapteinim atgādināja kaut ko skaistu.
Izgudrojums, kas iznicina savu izgudrotāju
Tā bija vesela smieklu gāzma. Viņš smējās ilgi un skaļi. Laiku pa laikam atvilka elpu un smējās atkal. Reizēm likās, it kā viņš kliegtu, tomēr tie bija smiekli. Trīsdesmit — piecus gadus veca vīrieša uzvaras smiekli. Viņš sēdēja gluži viens savas mājas hallē, priekšā stāvēja trīs tukšas degvīna pudeles, ceturtajai viņš pašlaik bija nositis kaklu. Viņš rija šo šķidrumu, pie kura nebija pieradis, tikpat kā ūdeni tveicīgā dienā. Tad viņš grīļodamies nogāza no sienas plaukta vēl vienu grāmatu kaudzi un samīdīja kājām
magnetofona lentes, kurās bija ierakstījis atrisināmās problēmas. Pirms tam viņš jau bija sadauzījis sienas televizoru, ultraskaņas plīti un infrasarkano radiatoru, bezdrāts telefonu un senlaicīgu radiolu. Mājas priekšā stāvēja daži kaimiņi. Tos bija satraukuši mīklainie trokšņi. Baueri taču allaž uzvedās tik rāmi, un šajā kvartālā, kuru valdība sešdesmitajos gados bija uzcēlusi zinātniskajiem darbiniekiem, vienmēr valdīja pārlieku dziļš klusums, Bet namiņa sienas bija caurspīdīgas tikai no iekšpuses, un kaimiņi neko neredzēja. Beidzot pane Navrātila sasparojās. Bet, tiklīdz viņa atvēra durvis, Bauers svieda viņai ar tehniskās enciklopēdijas sējumu. Tā bija bieza grāmata, kas svēra vismaz divi kilogrami. Navrātila aizskrēja uz savu dzīvokli piezvanīt Bauerei. Bauere strādāja Bioloģijas institūtā Zābehlicē, tāpēc pagāja krietns brīdis, iekams viņu sagaidīja. Bauere atbrauca pavisam vecmodīgā reaktīvā bezriteņu automašīnā, kura pacēlās kādu metru virs zemes. Viņa samaksāja šoferim, nemaz nepaskatījusies uz skaitītāju, un ieskrēja mājā, aizcirzdama durvis ziņkārīgajiem taisni deguna priekšā. Bauers tūliņ mitējās smieties. Iestājās klusums. Kaimiņi pamazām izklīda.
— Ir gan pateicība, — Navrātila sūrojās. — Pat paldies nepasacīja. Dabūju punu pierē ne par šo, ne par to.
— Saskandināsim, — Bauers atkārtoja jau kuro reizi, kamēr viņa sieva neizpratnē pārskaitīja iznīcinātos priekšmetus. — Tev jāsadzer ar mani. Nopirkšu visu jaunu un pašu modernāko. Bez tam vēl speciālu helikopteru svētdienas izbraukumiem uz jūrmalu vai uz Tatriem, tev metakrilona kažoku un veselu dārglietu komplektu.
— Bet kāpēc?
Šķita, ka Bauers pēkšņi ir atskurbis. Pavisam klusi, itin kā nemaz nebūtu dzēris, viņš sacīja:
— Man izdevās. Iedomājies, Irēn, man tas izdevās.
— Un tāpēc tev bija jāsadauza vecmāmiņas radiola? Tāda dārga senlieta?
— Es vairs nevienu dienu nespētu skatīties uz šīs mājas iekārtu. Desmit gadu esmu te noņēmies ar saviem plāniem, saproti, un tagad man jādzīvo citādi, jādzīvo gluži jaunos apstākļos. Esmu to paveicis, Irēn, esam uzvarējuši, es tagad esmu vislielākais, viscienījamākais, vistalantīgākais, visievērojamākais, visoriģinālākais, vis …, īsi sakot, es ceļu nākotni, lūdzu. Tā sacīja Kovals pēc šīsdienas izmēģinājuma, — Bauers iegāza sev pa krūtīm, it kā būtu uzvarējis boksa sacīkstē. — Šodien esmu uzcēlis nākotnes ēku, siev. — Un viņš nokrita ar seju uz rakstāmgalda. Krizdams viņš norāva no sienas pēdējo rasējumu, ko bija aizmirsis iznīcināt. Izmisusī Irēna lūkoja aizvilkt vīru uz guļamistabu, kur, paraudama nelielu sviru, bija nolaidusi no griestiem gultu, bet viņš bija pārlieku smags; beidzot Irēna uzklāja guļvietu uz grīdas un palika vīram pagalvī «Kibernētikas pamatus» un «Fizikas problēmu vēsturi». Tad viņa steidzās pie tālruņa.
— Profesoru Kovalu! Kur tad viņš ir? Rūpnīcā? — Irēna neko nesaprata. Tomēr viņa skaidri zināja, ka vajag parunāt ar Kovalu, ka tūdaļ jādodas pie tā. Viņa izbrauca no garāžas savu lidojošo divriteni, kas cēlās gaisā galvenokārt tāpēc, ka bija no ļoti viegla materiāla, un devās ceļā.
Profesors Kovals bija Eksperimentālā automātikas institūta direktors. Irēna atrada viņu galvenajā zālē stāvam uz kāda neliela paaugstinājuma. Turpat atradās vairāki asistenti un rūpnīcas pārstāvji. Mašīnas dārdēja, tāpēc vajadzēja gandrīz kliegt.
— Esmu Irēna Bauere. Simona Bauera sieva.
— Apsveicu, — Kovals viņai uzsmaidīja. — Ko jūs par to teiksiet?
— Tas ir drausmīgi.
— Ko?
— Nespēju vairs dzīvot ar viņu kopā. Gribu jūs brīdināt.
Profesors neizpratnē raudzījās Irēnā. Viņš žigli ieveda viešņu blakus telpā, kurā senāk bija strādājis meistars un kuru stikla siena nošķīra no rūpnīcas trokšņa.
— Par ko jūs runājat? — Kovals vaicāja.
— Par Simonu. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Gribēju vērst uz to jūsu uzmanību. Šodien
viņš bija piedzēries un pļāpāja par nezkādu izgudrojumu. Tā nav taisnība, vai ne?
— Protams, ka taisnība. Jūsu vīrs ir atrisinājis mūsu institūta uzdevumu. Vai jūs neievērojāt, ka tās mašīnas strādā pašas? — profesors norādīja uz zāli aiz stikla sienas. Irēna to apjēdza tikai tagad. Tur mašīnas piegādāja izejvielas, apstrādāja tās, apre- tēja, tad izgatavoja detaļas un no tām samontēja visjaunākās konstrukcijas reaktīvos automobiļus.
— Vēl vakar, biedrene, šeit strādāja ap trīssimt cilvēku. To paveicis jūsu vīrs. Mums vairs nevajag celt automātiskās rūpnīcas pavisam no jauna. Izmantojot viņa izgudrojumu, mēs varam automatizēt katru cehu. Viņš ir atrisinājis vissvarīgāko mūsu laikmeta problēmu. Jūs varbūt aptverat, ko tas nozīmē. Bauers ir ģēnijs.
Irēnas sejā izpaudās vēl lielāks izmisums.
— Viņš ir briesmīgs cilvēks, profesor. Es jūs brīdinu: Viņš ir egoists. Sis notikums viņu galīgi samaitās.
— Vai jūs šķirsieties?