— Neskatieties uz mani tik aizdomīgi. Es apprecējos ar viņu aiz mīlestības. Zinu, ka viņš ir gudrs un talantīgs. Bet viņš mani ņēma tikai tāpēc, ka mans tēvs bija nopelniem bagāts darbinieks un ka tādējādi viņš iekļuva taisni jūsu eksperimentālajā institūtā.
. — Būtu ļoti žēl, ja viņš būtu nokļuvis citur
— Bet citur viņam vispirms vajadzētu pierādīt savas spējas un tikai tad viņš nokļūtu pie jums, vai nesaprotat? Viņš allaž domā tikai par sevi. Ko es neesmu ar viņu strīdējusies par mājas iekārtošanu! Viņam vienmēr vajadzīgs pats dārgākais, viņš pastāvīgi domā tikai par savu labumu un par slavu, viņš neprot ziedoties, pat manis dēļ ne, profesor. Bērnus viņš negrib, jo tad viņam vajadzētu ierobežoties. Viņš noņēmās ar savu izgudrojumu tikai tāpēc, ka alkst slavas. Viņš ir egoists.
Profesors sadrūma.
— Ziniet, man nepatīk, ja cilvēkus aprunā. Man svarīga ir tikai Bauera uzvedība darbā. Viņš ir mans labākais asistents.
— Tāpēc, ka viņš liekuļo.
— Ardievu, — profesors sacīja, atvērdams Irēnai durvis. Tikai tagad Irēna pamanīja izgudrojumu. Aparāts izskatījās pēc maza raidītāja. Tas stāvēja uz paaugstinājuma, un tajā nemitīgi iedegās un dzisa dažādas spuldzes. Tagad ap to bija sadrūzmējušies strādnieki.
— Vai tas patiesi nekad nebojājas? Vai nav vajadzīgs neviens, kas to uzrauga?
Jaunais inženieris bija satraukts.
— Nē, tiešām nav vajadzīgs. Tur ir iemontēti kontrolaparāti. Tas spēj pats veikt arī remontus. Ja rodas problēma, ko aparāts neprot atrisināt, tas apstādina ražošanas procesu un ar īpašu ierīci izsauc mūs.
— Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam vaja
dzīgi, — sacīja vecs, baltā spectērpā ģērbies virs. — Es strādāju šajā rūpnīcā jau kopš piecdesmitajiem gadiem. Ar šīm pašām rokām palīdzēju to uzcelt. Ar lāpstu, jūs varbūt vēl zināt, kas tas ir par rīku.
— Kas ar mums notiks? — otrs taujāja. Pie viņiem pienāca Kovals.
— Tikai mieru. Šādas bažas rodas visiem. Bet esiet bez raizēm. Pirmajā laikā rūpnīca jums maksās tāpat kā senāk. Sakarā ar automatizāciju rūpnīcas produkcija taču pieaugs daudzkārtīgi. Jūsu algas tagad būs gluži niecīgs postenis rūpnīcas budžetā. Bet jūs pa to laiku atradīsiet citu darbu.
— Bet pēc neilga laiciņa jūs šīs mašīniņas uzstādīsiet visur.
— Vai tad jums nav nekāda jājamā zirdziņa? Jūs varat studēt vai nodoties sportam, mākslai vai kādam amatam, kā nu kuram tīk. Mašīna vien cilvēku dzīvē nespēj visu paveikt. Jaunais darbs jums sagādās prieku.
— Man nav nekāda jājamā zirdziņa, — vecais strādnieks iebilda.
— Bet akvārijs? — citi smējās. — Plīvur- zivis un daniorerijas? Un futbols? Katru svētdienu tu ej uz futbola sacīkstēm. Vari būt par treneri.
Vecais vēl joprojām neticīgi grozīja galvu. Kovals saņēma viņu aiz rokas un izveda no zāles. Pārējie aizgāja pakaļ. Irēna palika uz paaugstinājuma gandrīz viena. Brīdi viņa vēroja, kā darbojas mašīnas un kā spīguļo
tas dīvainais čemodāns, ko izgatavojis viņas vīrs.
— Man ir bail no tā, — viņa uzrunājas jauno inženieri.
— Vai jūs tehnikā neko nesaprotat?
— Nē. Es nodarbojos ar bioloģiju. Vai jums šķiet, ka tas ir labs izgudrojums?
— Jūs domājat — vai tas labi darbosies? Nevainojami. To taču konstruējis Bauers. Un Bauers ir mūsu labākais darbinieks. — Inženieris to pateica ar lielu lepnumu.
— Esmu Bauere. — Inženieris godbijīgi pavērās Irēnā. — Es šķiros no vīra.
Nākamajā dienā atbrauca valdības pārstāvis novērtēt izgudrojumu. Pārstāvis uzreiz saprata, cik svarīgs ir jaunais izgudrojums. Pirms sapulces visi bija svinīgā noskaņojumā. Pat Bauera ienaidnieki bija sajūs- < mināti. Tas taču nozīmēja, ka institūta galvenais uzdevums ir paveikts. Jau pirms astoņiem visi sapulcējās lielajā sēžu zālē. Astoņos ienāca Kovals, precīzs kā allaž. Turpmākajās piecās minūtēs ieradās ministrs ar pavadoņiem. Pasniedza kafiju. Valdīja sasprindzināts klusums. Tikai Bauera nekur neredzēja.
— Viņš taču vienmēr ir tik akurāts, — Kovals jau kuro reizi atkārtoja ministram. — Un viņš zināja, ka jūs būsiet šeit. Naktī mēs viņam zvanījām.
— Bauera sieva apgalvo, ka viņš aizbraucis jau pirms stundas, — sekretāre paziņoja.
Visi raudzījās pulksteņos, minūtes ritēja. Ministrs aiz gara laika pētīja darba plānus. Kovalam ienāca prātā, ka vēl nav novērtēti iepriekšējā mēneša darba rezultāti. «Man vēl būs nepatikšanas šā puiša dēļ.» Domās viņš Baueru allaž dēvēja par puisi, jo tas taču bija sācis strādāt institūtā tūliņ pēc studiju beigšanas. Kovals piesteidzās pie ministra: «Paskaidrošu viņam kaut vai automāta darbības principus.» Bija nepatīkama situācija. Pārējie darbinieki stāvēja pie lielajiem logiem un vēroja pagalmu. Sekretāre zāles stūrī jau piekto reizi telefonēja vārtsargam, lai Baueru pasteidzinot.
— Vai viņš nebūs nomiris aiz prieka? — vaicāja pakurlais docents Suba, kurš institūtā strādāja kopš senseniem laikiem un kuru te pacieta drīzāk aiz cienības. — Reizēm tā gadās …
— Rau, kur viņš! — pēkšņi kāds iesaucās. Ministrs piecēlās un arī piegāja pie loga. Kovals viņam sekoja. Jaunie inženieri kodīja lūpas.
Nesdams rokā biezu papīru tīstokli, Bauers lēnām soļoja pāri pagalmam, ģērbies svīterī, kaut gan visiem bija aizrādīts, ka jāierodas svinību uzvalkos. Bauers gāja gaužām lēni, soli pa solim, varēja redzēt, ka viņš svilpo un vēro apkārtni. Vārtsargs skraidelēja viņam apkārt, acīmredzot skaidrodams kaut ko un rādīdams uz visjaunākā tipa helikopteru, ar kuru ministrs bija atlidojis; bija nomanāms, ka vārtsargs labprāt būtu paņēmis
Baueru klēpī un aizstiepis uz sapulci. Bet Bauers neuztraucās. Ministrs aši atgāja no loga un atgriezās savā vietā.
— Bauers ir apzinīgs un precīzs cilvēks. Viņš zina savus pienākumus, — Kovals atkārtoja jau kuro reizi. - Ķs patiesi nesaprotu …
Arī pārējie apsēdās. Tātad beidzot. Atkal iestājās svinīga noskaņa. Bauers ienāca pa durvīm.
— Sveicināti! — viņš iztālēm uzsauca ministram un pamāja žēlīgi ar roku. — Veseli! — viņš sacīja pārējiem. Tagad vairs nevienam smiekli nenāca. Viņi neko nesaprata. Bauers aizgāja līdz runātāju katedrai, nolika priekšā savu mapi, atvēra to un iesāka:.
— Jūs visi zināt, kas ir paveikts šajā institūtā. Vakar jūs to redzējāt. Tas ir mans izgudrojums. Katram ir skaidrs, ko tas nozīmē tautas saimniecībai. Visu rūpnīcu produktivitāte fantastiski palielināsies, pēc neilga laika mēs visur ieviesīsim manus automātus. Kad pirms desmit gadiem es sāku ar tiem nodarboties, daži smējās un sacīja, ka tas esot absurds. Tātad absurds tagad kļuvis par realitāti. Automatizācija ir jau ar roku aizsniedzama. Pilnīga un neierobežota. Ņemiet vērā, ka tas ir mans nopelns. Vispirms mans. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur katrs tiek atalgots pēc nopelniem. Esmu ziņkārīgs, cik augstu tiks novērtēti mani nopelni.
Kādu mazumu atļaušos pieprasīt tūliņ. Gribu kļūt par mūsu institūta vadītāju. Zinu, ka esmu vēl jauns un ka tādējādi aizskriešu priekšā daudziem citiem. Taču man ir nopelni. Bet profesoram Kovalam. jau laiks iet pensijā. Mēs visi labi zinām, ka viņš kā speciālists ir atpalicis. Viņš kaut ko sajēdz vienīgi politikā. Tagad sākas laikmets, kad būs vajadzīgi speciālisti. Profesors Kovals aizies. Mūsu institūtam jārisina jaunas problēmas. Ja mēs jau esam tikuši galā ar mašīnu automatizāciju, tad tagad mums nepieciešams visnotaļ koordinēt mūsu automātus. Automatizēt automātus. Mums jāpanāk, lai tehnika pati sevi vadītu, pārvaldītu, ražotu un kontrolētu, lai ražošanas process vairs neapgrūtinātu cilvēkus. Tas būs mūsu pirmais uzdevums. Kad būšu iecelts par vadītāju, paskaidrošu jums atsevišķās problēmas. Darbiniekus sev izvēlēšos pats, visi līdzšinējie te nepaliks.