Runājot par atlīdzību naudā, negribu minēt skaitļus. Ceru, ka arī valdība atzīs manus nopelnus. Tādi ir mani noteikumi. Tāds ir mans paziņojums. Kad tas būs apspriests, esmu ar mieru nodot savu izgudrojumu atklātībai.
Bauers palocījās un apsēdās galda galā. Ministrs pat nepiecēlās.
— Panākumu reiboni mēs pazīstam. Jūsu panākums ir patiešām milzīgs. Jums ir tiesības arī uz pamatīgu reiboni. Institūta vadību mēs nemainīsim. Tieši šajā laikā, kas patlaban tuvojas, atbildīgās vietās būs vajadzīgi apzinīgi cilvēki. Tehniski izglītoti ļaudis bez pareiza pasaules uzskata dzīvē neko nepanāks, to jūs izbaudīsiet pats, pan Bauer. Biedrs Kovals paliks savā amatā. Samaksāsim mēs jums, cik gribēsiet. Kaut miljonus. — Ministrs pasmaidīja un piecēlās. — Ja tie jums kur noderēs. Mūsu vidū jau tagad ir diezgan daudz cilvēku, kam pietiek ar prieku par paveikto darbu. Ejam, — ministrs sacīja Kovalam un pagriezās uz durvju pusi. Iziedams viņš tās aizcirta. Zālē neviens nesacīja ne vārda.
— Vai jūs vēl arvien esat piedzēris, Bauer? — Šuba pēc brīža vaicāja.
— Tad arī man viņiem nekas nav jādod, — Šimons pēkšņi atjēdzās un pielēca no krēsla. Viņš izskrēja pagalmā. Ministra lidmašīna patlaban cēlās gaisā. Kovals pagriezās pret Baueru.
— Jūsu sievai bijusi taisnība. Klausieties, kā tas iespējams? Cik reižu jūs esat daudzinājis, ka es esot ģeniāls matemātiķis? Kāpēc jūs to darījāt? Vai tas jums bija vajadzīgs? Vai domājāt, ka citādi es jūs padzīšu no institūta? Es taču zinu, ka esat spējīgs darbinieks. Bet jūs esat liekulis.
— Vakar jūs mani nosaucāt par cilvēku, kas veido nākotni.
Bauers aizbrauca mājās. Viņš sakravāja čemodānu. To darot, vajadzēja lēkāt pāri vakar sadauzītajiem priekšmetiem. Viņš tos vēroja ar nožēlu, jo skaidrā prātā bija diezgan skops. Tad viņš pa videotelefonu piezvanīja sievai.
— Tātad es esmu liekulis? Ardievu!
Irēna centās viru pierunāt. Viņam esot jāpārmainās, tā dzīvot nevarot, gan viņš pārliecināšoties … Šimons niknumā uzkāra klausuli. Viņš zināja, ka tāpat dzīvo diezgan daudz zinātnes darbinieku, un domāja, ka tas ir pilnīgi dabiski, nesaskatīja tur nekā ļauna, ja kāds par saviem nopelniem grib saņemt atalgojumu. Vai tad tāds nav sociālisma likums?
— Laiks braukt, — viņš sacīja pats sev. — Pietiek man viņu pļāpāšanas. Diezgan ilgi esmu noliedzis pats sevi.
Ar aerobusu Bauers aizbrauca uz Roudnici pie savas kādreizējās mīlestības. Viņas tēvam toreiz piederēja liela māja ar plašu dārzu kraujajā Labas krastā. Agrāk viņš bija manufaktūras preču lieltirgotājs. Jana patlaban atradās tieši dārzā. Bauers Janu tūliņ pazina, kaut arī viņa pa šiem gadiem bija mazliet pārvērtusies. Kļuvusi resnāka. Drīz Šimons arī saprata, kāpēc. Pa dārzu skraidelēja divi bērni, kurus Jana sauca vārdā. Arī viņa nebija aizmirsusi Baueru.
— Šimon, — viņa iesaucās, kad Bauers pienāca pie vārtiņiem. Tūliņ viņa veda viesi tālāk. Abi atkal sēdēja kopā skaistajā verandā, no kuras pavērās skats tālu visapkārt, un atkal Jana atkorķēja Melnikas vīna pudeli.
— Ir tā, it kā pa šiem desmit gadiem nekas nebūtu mainījies.
— Tikai esmu apprecējusies. Esmu arī iestājusies darbā. Strādāju par rasētāju.
Tātad Janai ir vīrs, ir darbs un bērni. Droši vien Simonu viņa nekad nepieminēja.
— Es bieži domāju par tevi.
— Kāpēc? Tu taču pats izvēlējies savu ceļu.
Bauers paskaidroja, ka tā vajadzējis, tur
nekas nebijis darāms, viņš gribējis likt lietā savas spējas, gribējis strādāt zinātnisku darbu, un lieltirgotāja meita būtu bijusi par kavēkli. Tā vismaz toreiz licies. Un tomēr viņš Janu esot mīlējis vairāk par visām.
— Vismaz neapvaino, — Jana sacīja. — Sevi vispirms.
Bauers viņu nesaprata.
— Tu esi pārvērtusies, Jana. Es gribēju tev … Esmu atbraucis jautāt, vai tu tagad, pēc ilgiem gadiem … zini, tagad man vairs ne no kā nav jābaidās … — Jana sāka smieties un izskrēja ārā, jo bija izdzirdējusi, ka viņas mazulis raud.
Bauers satika Janas tēvu. Pans Mrāčeks bija tāds pats kā senāk. Kā īsts gardēdis viņš nobaudīja dažus malkus vīna.
— Tur vainīgs Janas vīrs. Viņa apprecējās ar kaut kādu organizatoru. Tas no šāda vīratēva nenobijās. Bet jūs man vienmēr bijāt mīļāks. Mēs abi sapratāmies labāk. Iesim. — Mrāčeks izveda Simonu ārā. Aiz mājas stāvēja liels, apbružāts helikopters. — Braukāju apkārt. Tāpat kā senāk. Sad tad var labi nopelnīt. Un reizēm pagadās kaut kas pavisam jauns. Vai esat jau dzirdējis par jaunajiem metalīna krekliem? Tīrā pasaka, es varētu jums kādu par lētu naudu pagādāt.
Bauers neviļus pasmīnēja.
— Vai jus vel joprojām velētos daudz naudas?
Mrāčeks nesaprata Bauera jautājumu. — Es domāju, vai jūs zinātu, kā izlietot, teiksim, miljonu?
— Vai jums kāds ir? Ja tas jums sagādā rūpes, atnāciet, es došu jums padomu. Naudu izdot arī ir māksla, draugs, tam vajadzīga pieredze un vēriens, mūsdienās to retais prot. Mēs, vecie, nomirstam, bet kas stājas mūsu vietā? Puikas bez kādas kultūras. Es jums to izkārtotu. Brīvdienas dienvidos, ziema Ēģiptē, mūžīgs pavasaris cauru gadu, brokastīs kaviārs, tikai atnāciet pie manis. Man reiz tiešām piederēja miljoni. Varu jums vēl parādīt čeku grāmatiņas.
— Zinu, — Šimons atteica. Viņš jau daudzreiz bija redzējis Mrāčeka pirmskara čeku grāmatiņas, kam tagad nebija nekādas vērtības. Jana vairs nenāca, un Mrāčeks viņu pavadīja līdz stacijai. Janas tātad nebūs. Nav vairs kur atgriezties. Atpakaļ uz Prāgu Šimons brauca reaktīvajā ātrvilcienā. Tā bija ērtāk nekā pārpildītajā aerobusā.
Šimons nezināja, kur lai apmetas. Pie sievas iet viņš negribēja. īstenībā nebūtu peļama ideja — paņemt uz gadu atvaļinājumu. Visu gadu atpūsties kaut kur pie jūras. To viņš ir nopelnījis. Tad varēs visu mierīgi pārdomāt. Veselu gadu garas brīvdienas. Nē, divi gadi. Nekad viņam nebija paticis Zils Verns. Bet galy galā viņš ir kļuvis par izgudrotāju. Tā gan! Viņš iegāja viesnīcā un paēda lieliskas pusdienas. Tad izņēma no bankas savu noguldījumu. Viņš bija ietaupījis krietnu summu. Uz ielas viņš uzrunāja divas meičas, kas bija noskatījušās viņam pakaļ. Viņš tām izmaksāja pusdienas un tad aizveda tās uz pēcpusdienas tēju. Vienai bija sudraba zobs, otra melsa muļķības. Viesnīcā viņš atgriezās viens pats, jau. krietni iereibis. Bārā viņš pasūtīja franču konjaku, bet spēja vairs tikt galā tikai ar sešām glāzītēm. Pēc tam pudeles aiz bāra pārdevējas muguras sāka virpuļot jukjukām. Visas viņš acīmredzot nevarēs izdzert pat tad, ja būs miljonārs. Mrāčekam gan nav taisnība. Galva reiba. Viesmīlis aizveda Baueru uz viņa istabu.
No rīta Bauers devās uz institūtu. Droši vien viņi jau ir apspriedušies un varbūt nolēmuši pieņemt visus noteikumus. Bauers iztēlojās, kā viņš visur nodibinās kārtību, kā visiem viņa priekšā būs jāstāv miera stājā. Redzēsim. Bauers iegāja pie inženiera Martena, jo viņš zināja, ka šis īgņa institūtā nesen kā saņēmis patenti. Viņš bija racionalizējis izotopu izmantošanu. Cik gan viņš par to ir dabūjis?
— Nezinu, — Martens atbildēja, tā savādi raudzīdamies Bauerā. — Patiešām nezinu …
— Vai tu gribi sacīt, ka neesi par to parūpējies? — Baueram ienāca prātā, ka šim ērmam nav pat vecmodīgas automašīnas.