— Neesmu. Man taču tā nauda nemaz nav Vajadzīga.
Martens ir ne vien jocīgs, viņš ir īsts muļķis. Šimons sasparojās un gāja pie Kovala.
Tas pat neskatījās viņam acīs. Profesors nolasīja lēmumu. Baueram tajā piedāvāja noteiktus procentus. Izgudrojums droši vien kļūs populārs arī ārzemēs. Sanāks milzīga summa. Baueram aizrāvās elpa. Viņš pateicās un gāja uz durvīm. Tad viņš vēl atcerējās savu vajadzību. Viņš teica, ka vēloties atvaļinājumu.
— Bet jūsu izgudrojums? Es domāju, ka jūs vismaz darbā esat apzinīgs.
— Vai tad ir sūdzības? Vai mans automāts nestrādā precīzi?
— Strādā. Bet jūs varbūt interesēs, ka divas dienas pēc jums analoģisku patentu piesacījis Budapeštas profesors Veldeši.
— Es tomēr biju pirmais.
— Protams. Tas ir jūsu izgudrojums. Par to jau skandina visi laikraksti. Žurnālisti atkal fantazē kā allaž. Bet Veldeši aicina jūs uz savu institūtu. Ceru, ka brauksiet.
Satiksmi starp galvaspilsētām uzturēja raķetes. Tas bija ērts brauciens un aizņēma mazāk laika nekā ceļš no institūta līdz viesnīcai. Simons tikko paguva pārlaist acis virsrakstiem avīzēs. Pirmajās lappusēs rēgojās viņa fotogrāfija. Ministrija bija parūpējusies, lai avīzēs nokļūtu arī Kovals: tas taču esot Bauera skolotāis un padomnieks. Pret to varētu protestēt. Kovals pat nezināja par viņa darbu. Bet kā Simonām tomēr veicies! Daudz netrūka, un viņam vajadzētu nošauties. Nabaga Veldeši. Vai viņš arī gadiem strādājis ap šo atklājamu? Kāpēc tad viņš kādreiz neatbrauca? Droši vien kāds savrupiS.
No lidlauka Baueru aizveda taisni uz rūpnīcu. Ungāri vēl tikai izmēģināja savu automātu. Šajā rūpnīcā ražoja pulksteņus. Tas bija maza mēroga eksperiments. Plašajā telpā uzstādītajam nelielajam automātam vajadzēja vadīt visus sarežģītos ražošanas mehānismus. Sākumā viss gāja pavisam gludi. Žurnālisti centās pārkliegt cits citu, strādnieki sāka aplaudēt, Bauers apbrīnoja šo cilvēku temperamentu. Salīdzinājumā ar viņiem Prāgas rūpnīcas strādnieki atgādināja zivis. Bet pēc kādas ceturtdaļstundas automāts sāka signalizēt, mašīnas atkal un atkal atkārtoja vienas un tās pašas kustības, materiālu krājumi auga, no konveijera lentes nāca divkāršoti un trīskāršoti rokas pulksteņi, tīrie Siāmas dvīņi. Resnais, pietvīkušais Veldeši salīcis un elsdams skraidīja ap automātu, skatītāji satraukti apklusa, tikai Šimons nespēja apvaldīt smieklus. Visi naidīgi viņā paraudzījās. Veldeši izslēdza strāvu.
— Man ļoti žēl, — viņš ierunājās. — Bet jūs redzējāt, ka divdesmit pulksteņi tika izgatavoti bez mazākās kļūmes. Tātad mēs esam uz īstā ceļa. Inženieris Bauers ir izgudrojis automātu, kas darbojas jau divas dienas. Mums tas būs liels gods, ja jūs kaut ko pastāstīsiet par savu automātu.
Bauers nevarēja atteikties. Protams, pašus galvenos datus viņš paturēs slepenībā. Bet kāpēc gan nepadižoties studentu priekšā? Viņš bija pieradis runāt bez sagatavošanās. Šimons nolēma runāt ilgi un plaši. Klausītāju pulkā viņš meklēja cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību. Klausītāji sēdēja taisni pretim, palielināts lektora attēls tika projicēts aizmugurē uz ekrāna, tā ka klausītāji varēja vērot katru žestu. Bauers runāja krieviski, gandrīz visi viņu saprata. Tomēr cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību, viņš neatrada. īstenībā atrada gan, bet tikai vienu.
Viņa sēdēja otrās rindas galā, ģērbusies īpatnējā, ļoti modernā tērpā, tādā kā vilnas tunikā, kuras drosmīgais izgriezums atsedza gandrīz visas krūtis. Meiča bija melnīgsnēja un daiļa, atgādināja Janu, tikai Janu jaunībā, Janu, kurā Šimons bija iemīlējies un no kuras atsacījies savas karjeras labad.
— Kas ir tā meiča otrās rindas galā? — Bauers pārtraukumā apvaicājās Veldeši. Tas sarauca pieri.
— Nekaunība. Tūliņ likšu viņu izraidīt.
— Kāpēc?
— Divas reizes viņa neizturēja kursa pārbaudījumus. Nebija nemaz gatavojusies. Viņa domāja, ka apburs mani ar savu moderno tērpu. Proti, brīvajā laikā viņa strādā par tērpu demonstrētāju. Viņa esot visskaistākā Ungārijas meiča. Bet no fizikas nejēdz galīgi nekā. Izkrita. Jūsu lekciju viņa nepavisam nesaprot, par to varu likt galvu ķīlā. Atnākusi tikai paskatīties uz jums. Atnākusi kā uz cirku. Jaunkundze…
— Pagaidiet, — Bauers pārtrauca Veldeši. — Es vēlētos ar viņu parunāt. — Veldeši izbrīnījies paraudzījās Bauerā. — Mēs esam mazliet pazīstami, — Šimons paskaidroja. Tā viņš iepazinās ar Olgu.
Bauers nolēma palikt Budapeštā. Pirmkārt, Veldeši viņu uzaicināja, solīdams, ka ungāri iegādāsies viņa izgudroto automātu, otrkārt, viņš bija iemīlējies Olgā. Pirmo iemeslu viņš paziņoja Kovalam. Tai pašā vakarā viņš aizgāja uz modes skati. Tur viņš konstatēja, ka visefektīgākie un vismodernākie modeļi ir mats matā tādi paši kā sešdesmitajos gados, laikā, kad viņš vēl studēja. Mākslinieki laikam nespēj izdomāt neko patiešām jaunu. Visus Olgas demonstrētos modeļus Šimons tai nopirka. Rēķinu viņš aizsūtīja uz vēstniecību, pievienodams arī Prāgas rīta laikrakstu pirmās lappuses. Neviens viņu vairs neaicināja uz Prāgu atpakaļ. Viņš apmetās pie Olgas. Olgai bija daudz radinieku. Bauers tos visus baroja un apģērba. Ungāru ēdieni bija lieliski. Reizēm viņš aizgāja arī pie Veldeši. Neviens neiedrošinājās viņu iztaujāt. No institūta atsūtīja vēstuli, ko bija parakstījusi tikai sekretāre. Kad Bauers domājot atsākt darbu? Vēlāk paziņoja, ka esot uzsākta viņa automātu izgatavošana sērijveidā. Tas viņu tagad neko daudz neinteresēja. Mrāčeks, dodams savu padomu, bija kaut ko aizmirsis. Cilvēks var izlietot savu bagātību, ja ir iemīlējies. Tad ir kur naudu likt. Olga bija brīnišķīgs radījums. Visdaiļākā sieviete pasaulē. Divas reizes viņa bija uzvarējusi skaistuma konkursā. Viņai bija augums kā Praksiteļa statujai. Dzīvojot kopā ar Olgu, nauda, plūda straumēm.
Pēc kāda mēneša viņam pakaļ atsūtīja Irēnu. Viņi droši vien bija to piespieduši braukt šurp. Tagad Irēna, šī stingrā un uzcītīgā persona, stāvēja Olgas istabā un tai nebija kur apsēsties, jo Olgai bija austrumnieciska gaume un viņa no sava dzīvokļa bija izvākusi visus krēslus. Šimons norādīja uz paklāju. Irēna atsacījās apsēsties. Simonām nāca smiekli.
— Vai tu apzinies, ko dari? Tu dzīvo kā nelietis, kā slaists. Prāgā ierodas aizvien jaunas delegācijas no visas pasaules, grib iepazīties ar ģēniju, bet ģēnijs vārtās ar skuķi… — Šimons apvainojās. Bet Irēna teica, ka zinot, kāda Olgai slava, viņa esot ievākuši ziņas. Simonām esot pienākumi pret savu talantu.
— Es daru, ko gribu, — Šimons gandrīz kliedza. Viņš arī saslējās. Viņš zināja, ka Olga guļ blakus istabā un klausās. Simons vēlējās, lai tā viņu mīl arī turpmāk. Olga bija piecpadsmit gadu jaunāka. — Beidzot esmu ticis atvaļinājumā. Pirmo reizi desmit gadu laikā. Tas man ir atalgojums par visiem šiem gadiem. Mani automāti dos cilvēkiem iespēju dzīvot paradīzē, jaunā zelta laikmetā. Tāpēc man ir tiesības pirmajam ieiet šajā laikmetā.
Vai tad Šimons tādu iztēlojoties paradīzi un laimi? Vai viņš domājot, ka tāds esot cilvēces mērķis? Un Irēna ar riebumu paskatījās uz senām turku greznumlietiņām un nicīgi paostīja smaržas pie spoguļa.
— Man tevis žēl, Šimon … — Viņa gan laikam nezināja, kā savu bijušo vīru jo sāpīgāk apvainot. Bet Šimons bija laimīgs, ka viņa aizgāja.
Kad beidzot Veldeši ar Šimona palīdzību bija pabeidzis ražošanas procesa automatizāciju, Šimons kopā ar Olgu aizbrauca uz jūrmalu. Viņš uzaicināja līdzi arī visus pulksteņu rūpnīcas strādniekus, kuriem tagad nebija ko darīt.