— Mums ir pienācis zelta laikmets, — Šimons atkārtoja. — «Aurea prima sata est aetas, quae vindice nullo» — viņš nodeklamēja latīņu valodā, jo labprāt uzsvēra, ka nav tāds vienpusīgi attīstīts inženieris kā viņa kolēģi. Bet neviens uzaicinājumu nepieņēma. Divi vien ar Olgu viņi aizbrauca uz jūru. Tagad jau Simonām piederēja kapitāli arī Bulgārijā.
Simonām šķita, ka tā ir laime. īsta un neviltota, zila zila — kā debesis un kā jūra; laime ir vasarnīca, kuru viņš bija nopircis pašā jūras krastā, laime ir akvārijs, kuru bija licis ierīkot, laime ir dejot vakarā mēness gaismā, kad apkārt čirkst cikādes, laime ir Olga, kurai katru dienu mugurā jauna, vislabākajā salonā šūta kleita un kura katru dienu devās iepirkties, jo viņai patika iepirkties, viņa prata izvēlēties un kaulēties, viņa mīlēja lietas un mācīja Simonām baudīt pasauli. Cilvēki viņus cienīja, šad tad Baueru apmeklēja reportieri, un viņš sarunājās ar tiem, sēdēdams šūpuļkrēslā savas vasarnīcas terasē zem palmas kā īsts miljonārs, kāds viņš tiešām arī bija. Reportieri stāstīja, ka Kijevā kāds Pjatikins
esot izgudrojis tādu pašu automātu nedēļu vēlāk nekā Veldeši un ka tas darbojoties ātrāk. Bet arī Pjatikins bija nokavējies.
Šimons cēlās ap pusdienlaiku un, kamēr Olga iepirkās, lasīja avīzes. Viņa izgudrojums pārvērta pasauli. Ražojumu cenas kritās diendienā. Beidzot automātus uzstādīja arī raktuvēs, tā ka izejvielas kļuva ievērojami lētākas. Darbs vairs nemaksāja neko, pēdējām kapitālistiskajām valstīm — Šveicei, Andorai un Jemenai — vajadzēja ieviest saimniecisko plānošanu. Un tas viss īstenībā bija Bauera roku darbs. Viņš iedzēra kafiju vai apelsīnu sulu un apēda grauzdētas maizes šķēlīti, tad pa savām personiskajām kāpnēm noskrēja lejā liedagā un ielēca ūdenī.
Taču šai laimei nebija lemts ilgi pastāvēt. Kad automāti pārņēma savā ziņā darbu visos uzņēmumos, daudziem cilvēkiem ienāca prātā gluži tādas pašas idejas kā Simonām. Tie sāka apmesties tepat kaimiņos, liedags drīz vien bija pārpildīts, tos nebija iespējams padzīt, jo, kaut arī tiem nebija ne tik daudz naudas, nedz arī tādi nopelni jaunās dzīves labā, tomēr bija tādas pašas tiesības. Olga tagad sēdēja mājā, sūdzējās par galvas sāpēm un nevēlējās nekur iet. Pilsētā bija saradušies jauni veikali, iekārtoti sadales punkti, kur dzīvei visvajadzīgākās preces izsniedza tikpat kā par velti. Visas sievietes drīz vien sāka valkāt elegantus tērpus no laba materiāla, dažas šuva tērpus mājās, tās prata šūt vēl labāk nekā vietējie drēbnieki. Olga bija palikusi gluži viena un mocīja Simonu, jo tā tagad bija viņas vienīgā izklaidēšanās. Simonām vajadzēja Olgu apkalpot, vairāk reižu dienā aicināt ārstu, jo viņa baidījās par savu sirdi, kas brīžam nepukstēja, brīžam atkal pukstēja pārāk ātri, ar vārdu sakot, viņa garlaikojās. Garlaikojās tāpat kā aristokrāti pirms franču revolūcijas; viņai bija garlaicīgi dzīvot paradīzē, it īpaši tad, ja tā atvērta visiem. Olga gribēja, lai Šimons atgriežas Prāgā, noskaidro, cik liels ir viņa īpašums, un pārceļas kaut kur citur, kur viņi atkal būtu vieni, kur laime piederētu tikai viņiem vien. Šimons ilgi gudroja, viņš nevēlējās atgriezties, bet, kad Olga sāka aicināt viesos jaunus vīriešus, dzēra kopā ar tiem caurām naktīm un Simonu pat neiepazīstināja ar saviem viesiem, viņš izlēma to darīt. Viņš gribēja pēdējo reizi satikties ar Kovalu un galīgi apspriest savas pretenzijas.
No gaisa Bauers gandrīz vairs nevarēja Prāgu pazīt, jo ap pilsētu bija izauguši jauni, plaši kvartāli. Celtniecībā vēl joprojām bija vajadzīgs cilvēku darbs, jo savu māju katrs vēlējās uzcelt pēc savas gaumes un centās pārveidot fabrikā ražotos blokus. No lidlauka Simonu aizveda automātiskais taksometrs. Šimons brīnījās, cik ātri viņa izgudrojums piemērots arī automobiļiem. Viņš runāja ar kādu centrāli, kas atsaucās mikrofonā virs stūres, minēja sava advokāta adresi, un mašīna sāka līgani kustēties.
— Jūs esat visbagātākais cilvēks pasaulē, tas ir skaidrs. Rokfellers salīdzinājumā ar jums ir nabags. Rokfellers tiešām ir kļuvis nabags. Jūsu automāti īstenībā ir vienīgā prece, kam vēl ir kāda cena. Jums pieder milzīgs kapitāls. Bet ko jūs ar to iesāksiet? — advokāts smējās. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies drānās, kas saņemtas jaunajos nepieciešamo preču sadales punktos. Viņš arī jau dzīvoja bez naudas.
— Redzēsim, — Šimons apņēmīgi sacīja. — Kaut ko jau izdomāšu.
Pa ceļam uz institūtu Šimons vēroja ēdnīcas, kur ēdienu izsniedza par velti, jo cilvēki, atbrīvoti no darba rūpniecībā, bija bariem plūduši uz zemkopību, un, tā kā lauksaimniecības mašīnu bija daudz, tad viena gada laikā lauksaimniecības produktivitāte bija daudzkārt pieaugusi, noliktavas pārpildītas un pārtikas produktu pārpalikumu vajadzēja izda^ līt. Šimona mašīna apbrauca ap centrālo laukumu, un viņš redzēja, ka tur sēž ļaužu pulki tikpat kā demonstrācijā, tikai gluži klusi; klausīdamies speciālas lekcijas. Staromjestas laukumā lasīja matemātikas kursu. Tila laukumā — elementārās fizikas kursu, bet pie Sv. Ludmilas baznīcas — kibernētikas kursu. Vaclava laukums bija brīvs.
Institūtā Simonu pieņēma sekretāre.
— Profesors Kovals ir Indonēzijā. Es vairs neesmu viņa sekretāre. Esmu viņa vietniece. Ko vēlaties? — Sī sieviete bija oficiāla un stingra. Institūts bija paplašināts. Uzceltas vismaz astoņas jaunas ēkas.
— Jūsu agrākā vieta jau ir aizņemta. Ja gribat strādāt mūsu institūtā, iesniedziet lūgumu. Mums ik dienas piesakās simtiem kandidātu. Jūsu automātu uzlaboja Veldeši un Pjatikins, tas tagad darbojas precīzi un daudz ātrāk. Ja jums ir kādi jauni projekti, iesniedziet tos rakstiski izgudrojumu novērtēšanas komisijai. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jāgaida būs vismaz mēnesis. Kopš darbs ir Šikvidēts, komisija ir iestāde, kas visvairāk nodarbināta. Nedz mūsu mākslas pulciņā, nedz sporta klubā vairs nav vietas. Tagad jums, inženierim, ir jāgaida.
— Nevēlos iestāties nekādā pulciņā, — Šimons atcirta un aizgāja. Darba laiks bija ārkārtīgi īss. Institūta priekšā viņš redzēja ļaudis, kas sporta laukumā trenējās tāllēkšanā, bet, iedams garām vārtsarga namiņam, dzirdēja Hamleta tēva balsi. Šimons varētu zvērēt, ka tas ir docents Šuba. Tas droši vien ir tikpat vājš aktieris, cik vājš fiziķis. Šāda dzīve nav Simona gaumē — pastāvīgi būt kopā ar citiem, pastāvīgi par kaut ko jūsmot. Šimons staigāja gar visgreznākajiem Vaclava laukuma veikaliem un gudroja, ko varētu aizvest sievai. Droši vien vēl ir priekšmeti, kas nav kritušies cenā. Vispirms viņš domāja nopirkt kādu pili vai bāzi Dienvidpolā, bet visi nekustamie īpašumi piederēja sabiedrībai. Viņš nolēma pirkt zeltu.
Šimons izvēlējās patiešām krāšņu, modernu un ļoti dārgu rotaslietu. Viņu apkalpoja divas pārdevējas, viena pieredzējusi, otra daiļa, un abas tīri nokaunējās, kad viņš taisījās maksāt.
— Kādēļ? — Šimons vaicāja. — Vai tad jūs arī dārglietas izsniedzat par velti?
Vecākā pārdevēja paņēma Simonu aiz rokas, atvilka vaļā aizkaru un parādīja darbnīcu. Šai mazajā telpā bija saspiedušies kādi divdesmit cilvēki.
— Pie mums plūst strādnieki no malu malām. Bijušie virpotāji, metinātāji un smalk- mehāniķi. Juveliera darbs viņiem ir tikpat kā dieva dāvana. Viņi ir nodrošināti, tāpēc strādā par velti. Un cik skaisti. Jūsu rotaslietu darinājusi bijusī apretūras ceha strādniece. Zelta mums ir, cik vien gribam. Tas ir lēts metāls.
Bauers saprata. Zinātniskie eksperimenti, amatniecība, māksla un sports — tās tagad ir galvenās specialitātes. Cilvēki priecājas, ja var strādāt šajās nozarēs, jo garlaicība ir vislielākais dzīves posts. Kā laikmetā pirms franču revolūcijas, tā tur lejā jūrmalā, tā arī šeit, ar precēm pārpildītās pilsētas vidū. Ja jums jāstāv aiz letes tikai sešas stundas nedēļā, tad pat pircēju apkalpošana ir baudījums; tad jūs priecājaties par darbu, priecājaties par jaunām sejām, jauniem cilvēkiem un jauniem iespaidiem.