Kad Bauers devās atpakaļ uz lidlauku, avīžu pārdevēji visur izkliedza jaunākās ziņas. Vairāk aiz paraduma viņš nopirka avīzi. Paskatījies virsrakstus, viņš neviļus uz mirkli piemiedza acis. NAUDA LIKVIDĒTA. Baueram bankā rēķina vairs nav. Tagad viņš līdzināsies Mrāčekam ar tā nevērtīgajām čeku grāmatiņām. Nauda ir likvidēta. Viņš kļuvis par parastu cilvēku. Viņš kļuvis par pēdējo slaistu.
Vasarnīcā pie jūras Simonu gaidīja Mrāčeks. Tas bija mazliet iereibis. Šimons nemaz nebrīnījās, ieraudzījis Mrāčeku. Mrāčeks piederējās pie jaunajām ziņām. Bet vecais bija atnesis vēl ļaunākas vēstis. Olga esot Simonu pametusi. Esot saskatījusies ar kādu jaunu modelētāju. Abi tagad demonstrējot individuālus modeļus. Sis puisis gribot apģērbu gatavošanu padarīt par īstu mākslu. Viņš gribot katru cilvēku ietērpt īpašā un oriģinālā drānā, kas piestāvēšot raksturam un tipam; viņš gūstot lielus panākumus, kaut arī iesakot jūrmalai romiešu togas, bet Nirnbergai vieglas, caurspīdīgas bruņas. Viņš gūstot panākumus, jo esot īpatnējs un neatdarināms, viņu nekad neaizstāšot neviens automāts. Bet Olga mīlot slavas vainagotus vīriešus.
Šimons vairākas dienas dzēra kopā ar Mrāčeku. Tikai pēc nedēļas vecais kungs tiktāl sadūšojās, ka nāca klajā ar savu lūgumu.
— šimon, apstādini to visu. Griezies atpakaļ. Tu taču šos briesmoņus izgudroji, tev tie atkal jāiznīcina.
Bauers pasmīnēja.
— Jūs neizprotat fiziku, — viņš skumji sacīja. Arī viņš jau bija aptvēris, ka izgudrojums ir pavērsies pret viņu pašu. Viņš atkorķēja jaunu konjaka pudeli. Mrāčeks stāstīja, ka esot ilgi ķepurojies. Kad vairs neesot bijis iespe- jams spekulēt ar jauniem rūpniecības ražojumiem, viņš esot nolēmis pamēģināt ar mežģi- nēm, pēc tam ar veciem mākslas priekšmetiem un beidzot ar gleznām. Taču pilsētā esot nodibināti gleznošanas kursi, ko apmeklējot neskaitāmi cilvēki, un kurš katrs tagad no gleznām jēdzot vairāk nekā Mrāčeks. Roud- nicē dažos mēnešos eso.t izaudzināti divdesmit jauni gleznotāji, no kuriem vienam noteikti esot talants.
— Pastardiena ir klāt, — Mrāčeks reibumā kliedza. — Pastardiena ir klāt! Viņi likvidējuši naudu. Viņi sacēlušies pret cilvēka dabu.
Tai pašā naktī Mrāčeks izdarīja pašnāvību. Viņš nebija vienigais. Vairāki cilvēki pēkšņi vairs nespēja izturēt ilgās brīvdienas jūrmalā. Viņi taču tikai tad juta, ka strādā, kad varēja apkrāpt citus cilvēkus vai aizsteigties tiem priekšā, tāpēc tagad viņiem vajadzēja aiziet. Viņi izmira tāpat kā dinozauri, kā kvartārā laikmeta dzīvnieki toreiz, kad izmainījās klimats. Simons saprata, no kā Irēna bija pūlējusies viņu pasargāt. Viņš redzēja, ka zelta laikmets prasa no katra savu nodevu. Egoisms tagad ir bīstama slimība.
Prāgā Šimons ilgi nevarēja sameklēt darbu. Darbs tagad bija retums. Kovala institūtā viņš neiedrošinājās iegriezties. Irēna vadīja bioloģiskus eksperimentus Visočanos, viņas darbam bija iekārtotas dažas nevajadzīgas rūpnīcu cehu telpas. Tur Simonu beidzot pieņēma, un viņš nodarbojās ar eksperimentiem, kas risināja fizikāli ķīmiskas problēmas.
— Priecājos, ka esi atgriezies, — Irēna viņam sacīja.
— Kāpēc?
— Daudzi apgalvo, ka cilvēki nespējot pārveidot savu raksturu, ka tie nekad nevarēšot piemēroties pārpilnības laikmetam, par kuru arvien ir sapņojuši. Bet tu pierādīji, ka tā nav taisnība.
— Esmu bijis par jūras cūciņu? Noderējis eksperimentam? — Simonām vēl bija mazliet žēl sevis. Bet viņš negribēja ņemt tādu pašu galu kā Mrāčeks. Viņš vēlējās dzīvot. Irēna viņam uzsmaidīja. Varbūt tā viņam piedos? Vai tā vēl joprojām dzīvo vecajā mājiņā? Irēna ieveda Simonu laboratorijā. Laboratorijas vadītājs viņu pierakstīja. Tas bija jauns puisis.
— Bauers? Simons Bauers? Tas ir interesanti, jūs sauc tāpat kā automātu izgudrotāju. Diezin, kas ar to cilvēku noticis?
Šimons viņam to nestāstīja.
Stella
Manu paziņu doktoru Z. tūliņ pēc studiju beigšanas piecdesmit otrā gada pavasari pieņēma par ārstu Rietumčehijā, taisni pie pašas robežas. Toreiz starptautiskā situācija bija īpaši saspīlēta. Korejā un Vjetnamā karoja, Rietumvācijā notika nepārtraukti manevri, un pilsētiņa, uz kuru doktoru Z. aizsūtīja, līdzinājās milzīgai kazarmai. Civiliedzīvotāju tur bija palicis maz, toties augšā kalnos vēl mitinājās vecvecie iedzīvotāji. Doktoram Z. uz turieni vajadzēja braukt ar sanitāro mašīnu, bet ziemas puteņos ar traktoru vai ar kamanām.
Notikums, ko viņš man izstastlja, sākas kādā skaistā, saulainā jūnija rītā.
Toreiz doktoru māca īpaši nejauks garastāvoklis. Doktoram bija tikko divdesmit septiņi gadi, un likās, ka visu mūžu viņam būs jānodzīvo vienam šai tukšajā pilsētiņā. Vienīgo izklaidēšanos laiku pa laikam sniedza dežūras apgabala slimnīcā, un ambulancē viņa vietā tad strādāja kolēģis Kmīneks. Bet tas arvien kaut kā atrunājās. Vienreiz viņam saslimis bērns, otrreiz sievai veļas diena, trešoreiz jābrauc pie vecākiem uz Morāviju. Kmīneks smaidīja, sirsnīgi un mundri atvainojās, un grūti bija viņam atsacīt. Viņš bija dažus gadus vecāks, turklāt vēl ģimenes tēvs un skraidīja pa dažādām sapulcēm. Arī šodien viņam jālasot lekcija kādā vietējā fabrikā. Un šodien atkal mans draugs nebija spējis protestēt. Tāpēc viņš bija tik nikns. Viņš apņēmās, ka turpmāk vairs nebūs tik piekāpīgs, bet ies sūdzēties galvenajam ārstam. Kāpēc viņam jāuzupurējas kolēģa Kmīneka ģimenes labā? Viņš atcerējās, cik mākslota ir šā cilvēka uzvedība, cik rupji tas izturas pret māsām, aiz skopuma pusdienās ēd tikai baltmaizīti ar desu. Kmīneks ir pretīgs. Z. juta, ka tiešām ienīst šo cilvēku. Viņš nesaprata, kāpēc nespēj nekad to pasacīt. Vislabprātāk viņš tūliņ piezvanītu galvenajam ārstam.
Bet te divi robežsargi atveda pie viņa dīvainu svešnieci.
Viņa bija gadi divdesmit trīs veca, runāja tikai vāciski un angliski, mugurā viņai bija kombinēja un mājas halātiņš, kājās tupelītes, krāsotie mati izspūruši, it kā viņa patlaban būtu piecēlusies vai arī taisījusies gulēt. Tādu viņu pirmais bija ieraudzījis seržants Horžei- šijs, kad viņa pāri aizliegtajai zonai devusies no robežas uz pilsētiņas pusi. Seržants viņu bija vairākkārt aplūkojis tālskatī. Ērmīgi gan: viņš jau bija redzējis, kā lūko tikt pāri robežai ūdenslīdēju tērpos, kā mēģina izrakt pazemes ejas, pūlas pārlidot vai pat pāršaut pārkāpējus pāri robežai, bet vēl nekad neviens robežas pārkāpējs nebija ieradies mājas halātā un tupelītēs. Viņš tomēr izsauca patruļu, un ieplakā ārzemnieci aizturēja. Bet svešniece nebēga, necēla arī rokas gaisā, kā to mēdz darīt diversanti, viņa metās robežsargiem ap kaklu un sāka skaļi un atviegloti smieties; viņa apkampa tos visus pēc kārtas un sauca: «Freundschaft, friendship, Liebe …», it kā atrastos kādā politiskā sapulcē, nevis gravā pie robežas šaušanai gatavu automātu priekšā.
Sievieti aizveda uz komandpunktu. Viņa runāja vāciski un angliski ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņu daudz nepratināja. Pēc neilga brītiņa kļuva skaidrs, ka sievietei drīzāk vajadzīga medicīniska palīdzība, ka viņa ir zaudējusi spēkus un ka viņu varbūt pat vajā kādi maldīgi priekšstati. Tā viņa nokļuva pie doktora Z.