Tagad svešniece jau izturējās krietni rāmāk: komandpunktā viņai bija uzvārījuši kafIju un pasnieguši kareivju brokastis — zupu un olu kulteni.
Viņa aizsmēķēja «Cesterfilda» cigareti un sāka stāstīt savu piedzīvojumu mierīgi un sakarīgi; tikai reižu reizēm bailīgi paraudzīdamās uz logu.
Kristītais vārds viņai bija Elizabete, tātad viņa dzimusi viņpus robežas Bavārijā; viņu saukāja par Betiju, pēc okupācijas par Besu. Pēc ierašanās Bostonā viņu pārdēvēja par Stellu, tāpēc ka viņa bija blonda un tādi vārdi gerlām piederējās. Kara laikā Elizabete bija Vācu meiteņu savienības locekle. Kad fronte sabruka, viņas ciemu ieņēma amerikāņi. Toreiz viņa jau satikās ar Helmutu un taisījās precēties, jo bija septiņpadsmit gadu veca. Tēvam un mātei tas nepatika: Helmuts bija nabaga zeņķis, bet Betija baudījusi smalku audzināšanu. Kopš bērnu dienām visi bija apgalvojuši, ka Betija esot skaistule, tāpēc mātei šķita, ka meitu bildināt jāierodas vismaz kādam pasaku princim un jāaizved tā no ciema zelta karietē. Princis atbrauca arī, tikai ne vairs kāds jaunais — plikpaurains veikalnieks ševroletā; tas ieraudzīja Betiju vietējā virsnieku klubā, kur viņa pa vakariem gāja padejot, un piedāvāja viņai angažementu Bostonā, jo viņai bija garas kājas. Toreiz publika prasīja zēnu tipa sievietes ar garām kājām un šauriem gurniem, un Vācijā meičas varēja nolīgt, apsolot siltas zupas šķīvi. Siltas zupas šķīvi un sapņus par labklājības zemi, kur uz katra stūra gaida līgavainis ar puķu pušķi un greznu limuzīnu. Turklāt Betija bija apmeklējusi ritmikas stundas, uz kurām labākās vidusšķiras ģimenes sūtīja savas meitas, tātad viņai bija kāds priekšstats par jauno nodarbošanos, un viņa bija kaut cik tai sagatavota. Vecāki priecājās, viss ciems nāca no Betijas atvadīties. Visi, kas pretojās viņas un Helmuta mīlestībai, jūsmoja par nākotni, ko sola bagātie tēvoči svešajā zemē, kura vairs nemaz nav tik naidīga. Bet Helmuts palika viens. No kara viņš bija pārnācis ar apsaldējumiem un nebija vairs varējis iekļūt atpakaļ augstskolā. Viņš dzīvoja tālāk savu parasto dzīvi, kas viņam likās nežēlīga, jo viņš bija pietiekoši gudrs, lai nemitīgi un sāpīgi sajustu, cik tā ir parasta.
Bostona gan nebija nekāda sapņu pilsēta. Stellai tur vajadzēja sūri strādāt. Jau trīs gadus viņa dejoja vienā un tai pašā rēvijā ar nosaukumu «Marsa ugunis». Viņa tēloja lidojošo šķīvi, tāpat kā vesels bars citu meiču, un, lai tas būtu visiem skaidrs, tad galvā viņai uzmauca milzīgu ovālu vainagu. Tas atgādināja ratu riteni vai lielu sviesta torti. Tā bija visa viņas rota, nekā cita viņai mugurā nebija. Fotogrāfijas, kur ' bija uzņemtas šīs show, viņa nekad neuzdrošinājās aizsūtīt uz savu katoļticīgo ciemu, vēl mazāk viņa drīkstēja sūtīt savu algas grāmatiņu. Alga bija nožēlojami maza, izredžu uz apprecēšanos itin nekādu. Stella jau bija noskaidrojusi, ka jaunie vīrieši te rīkojas gluži tāpat kā viņa pati'senāk mājās. Laulības tiem bija vajadzt- gas kā izdevīgs veikala darījums vai kā maiņa, lai savas īpašības, bagātību un valdzinājumu apmainītu pret tādām pašām vērtībām sievietē. Stella varēja piedāvāt tikai garas kājas, un tās pašas nebija ne par matu garākas kā pārējām trīssimt teātra meičām. Visas tās dzīvoja vientuļi, ja daudz, tad tām bija kāds vecāks draugs uz īsu laiku. Tādu tēvoci sameklēja arī Stella, tas bija viņš, kas Stellai beidzot iekārtoja dzīvokli — pieticīgas mansarda istabiņas lielā īres namā Bostonas nomalē, pašā pēdējā stāvā, bez lifta. Pats viņš tur spēja uzrāpties tikai ar lielām pūlēm, jo bija resns un mocījās ar aizdusu. Viņš brauca pie Stellas reizi nedēļā, atvēra durvis pats ar savām atslēgām un bieži ieradās negaidot, lai redzētu, vai Stella ir viņam uzticīga, kaut gan pats bija īsts brunču mednieks.
Kādu vakaru šopavasar — īstenībā vakarvakarā — Stella kā parasti atgriezās mājās.
— Bostonā? — doktors Z. kā neviļus ievaicājās, rēķinādams, cik ātri visjaunākā tipa satiksmes lidmašīna nolido attālumu no Bostonas līdz Eiropai.
— Protams, Bostonā.
— Vakarvakarā? Tātad pirms septiņpadsmit stundām?
Svešniece mirkli apdomājās.
— Pirms piecpadsmit stundām. Pirms piec- padsmitarpus.
Stella atvadījās no kolēģēm, kas viņu kā aizvien bija vedinājušas uzdzīvot, slepus nopirka pudeli vīna, pie letes pasūtīja viskiju un,
uzlabojusi garastāvokli, kāpa augšup. Tikko aizvērusi dzīvokļa durvis, viņa tūliņ pamanīja, ka mājā ir viesis.
— Kā tad, atkal jau tu izspiego … — viņa priekšnamā sāka runāt, nemaz nemezdamās ciemiņa apkampienos, kā mēdza darīt agrāk. — Vari būt bez raizēm', — viņa uzsauca no vannas istabas, jo bija teikusi, ka vispirms pārģērbšoties. Viņa žigli izskaloja muti ar.mutes ūdeni, lai nebūtu jūtama viskija smarža. — Neesmu nekāda krāpniece… — Viņa uzvilka šo pašu halātu, kas arī tagad ir mugurā, un iekāpa ērtākās tupelītēs. Iedama iekšā istabā, viņa vēl pogāja ciet halātu. — Bet tu gan neturi vārdu. Jau divi mēneši neesi man atsūtījis naudu īres maksai.
Tad viņa pacēla acis uz viesi — un sastinga. Tas gan sēdēja savā parastajā gliemežvākam līdzīgajā krēslā, smēķēja savu parasto Havan- nas cigāru, bet tas nebija viņš. Tas bija daudz sīkāks un daudz jaunāks vīrietis, ģērbies kombinezonā, kādus valkā šoferi un mehāniķi, un izskatījās pēc dienvidnieka, laikam cēlies no itāliešu emigrantiem. Tikai acis mazliet šķības. Galvā tam bija ķivere ar radio- austiņām; tādas ķiveres valkā tankisti, kad pa bezdrāts telefonu sarunājas ar savu komandieri. Tāda pati ķivere ar austiņām gulēja vīrietim klēpī.
— Ko jūs te darāt, kas jūs esat? — Stella bruka svešajam virsū. — Es kliegšu, sacelšu kājās visus kaimiņus, — viņa draudēja. Viņa prata tikt galā ar jaunajiem vīriešiem, kas uzmācas uz katra soļa, prata iekliegt negantus vārdus šais alkainajās acīs. Bet šis te! Ielīdis taisni istabā.
— Kur jūs esat ienācis? Tā taču ir ielaušanās. Es zvanīšu policijai. Kur jūs ņēmāt atslēgas? — Ja viņa pareizi atcerējās, tad ienākot taču durvju atslēga bija kārtībā.
Vīrietis neatbildēdams sniedza Stellai pretim ķiveri.
— Kas tie par jokiem? Atbildiet tūliņ, vai arī es kliegšu, atnāks mans draugs, viņam ir sakari pašā kongresā, tad redzēsiet!
Stellai sanāca tādas kā bailes. Vīrietis piecēlās un, turēdams ķiveri rokā, lēnām tuvojās viņai, kā mežonis tuvojas baltajam jūrniekam, it kā sniegdams ķiveri par savas miermīlības zīmi. Tad Stella izdzirdēja no ķiveres skanam balsi. Klausulē kāds runāja. Tagad Stella savukārt kādu brīdi atgādināja pirmatnēju cilvēku. Viņa uzmanīgi paņēma ķiveri rokā. Nu viņa skaidri dzirdēja sulīgu, zemu vīrieša balsi, kas uzrunāja viņu nevainojamā angļu valodā.
— Piedodiet, madame, ka es jūs tā izbiedēju, bet man nav citas iespējas jums tuvoties, un es jūs tā mīlu … Mīlu, — balss ar uzsvaru atkārtoja, un, šiem vārdiem atskanot, Stellai iepretim stāvošais, klusējošais vīrelis nosarka.
— Vai to man sakāt jūs? — Stella neticīgi vaicāja.
— Protams. Te taču neviena cita nav…
— Bet kāpēc jūs neatverat muti, vai tad esat vēderrunātājs?
— Ko nu, klusējošais cilvēks nevarēja novaldīt smaidu. — Ko nu, es tikai demonstrēju jums mūsu seno izgudrojumu — tal- kiju.
— Pietiek. Nepūlieties. — Stella grasījas noraut austiņas no galvas. — Katru dienu es izmetu pa durvīm desmitiem aģentu, kas staigā pa mājām ar visādiem izgudrojumiem. Bet tie vismaz tirgojas ar derīgām mantām: ar putekļu sūcējiem, maisītājiem, kokteiļu traukiem un ledusskapjiem. Šādus niekus varat piedāvāt miljonāriem …