— Dieva dēļ, jaunkundz… — nopietnā balss lūgtin lūdzās, kamēr tās īpašnieks turēja Stellu aiz rokas. — Neatraidiet manu dāvanu. Neprasu no jums neviena centa. Vēlos jums piedāvāt… vēlos jums dāvināt… — Vīrietis bija vienos sviedros, viņam uz mirkli vajadzēja noņemt ķiveri un noslaucīt pieri mutautā. Likās, it kā pēkšņi kāds būtu rautin pārrāvis sarunu.
— Vai jūs nevarētu man to pasacīt normāli? Vai jūs man neizliekat slazdus? Ziniet, mani vis nevar tā paķert katrs, kas apgalvo, ka esot iemīlējies … — Stella draudēja, līdz vīreļa acīs beidzot sakāpa asaras. Tas laikam bija diezgan nervozs šoferis. Te viņš smaidīja, te raudāja kā mazs bērns. Bet tad viņš Stellu pavisam apstulboja.
— Es taču jums sekoju jau no Vācijas. Biju tik priecīgs, kad jūs ar Helmutu izšķīrāties.
— Kā jūs to zināt?
— Es pazīstu jūs, bez sagatavošanās taču nebūtu uzdrīkstējies te ierasties. Kā jūs domājat, kas gan aiztur jūsu draugu viņa rūpnīcā jau divus mēnešus? Es nemitīgi gādāju, lai tur rastos visādi sarežģījumi un viņš nevarētu tikt pie jums.
— Vai jūs gribat izpostīt manu dzīvi? — Stella aizdomīgi vaicāja.
— Nē, gribu darīt jūs laimīgu. Tik laimīgu, kāda bijāt, kad tikko atbraucāt šurp… Vai atceraties to uzdzīvi? Dzīvojot ar mani, jūs varēsiet dzert, kad vien iegribēsies.
— Es nekad nedzeru.
— Bet pudeles vannas istabā? Zinu par jums visu.
— Kā gan? Un kāpēc? Vai jūs neesat špiks? — Stella izbijās. — Kā jūs varējāt mani novērot? Es vienmēr esmu ļoti uzmanīga. Sava drauga dēļ. Katru mirkli skatos apkārt.
— To es arī zinu, — klusējošā vīrieša balss šalkoja klausulē. — Kāpēc jūs nekad neparau- gāties uz augšu? — Viņš pieveda Stellu pie loga. Stella dzīvoja pašā augšējā stāvā. Līdzās kāpnēm, kas veda uz skursteni, šūpojās virvju kāpnes un starp abiem namiem tuvējā debesskrāpja ēnā karājās lidojošais šķīvis, gandrīz tāds pats kā tas, ko Stella katru vakaru nēsāja uz galvas, tikai lielāks un vairāk apdilis, tāds kā noputējis. Stella nosvilpās vien.
— Džips, kurā mani pirmo reizi vizināja kapteinis Volters, bija labākā stāvoklī, ticiet man … — viņa sacīja gluži mierīgi, jo ar armijas vīriem viņai bija liela pieredze. — Ar kapteini varēja pamatīgi izpriecāties. Klubā.
— Pie mums izpriecas ir daudz labākas, — balss apgalvoja, un vīrelis palocījās. Stella nomērīja viņu ar skatienu: sīkulis, bet jaunāks gan par viņas draugu. Tomēr galvenais ir tas, ka armijas vīriem labi ienākumi. Viņa zināja, kā-ar šiem vīriem apieties.
— Vai tu esi speciālists? — viņa dudināja. — No speciālās daļas? Es reiz biju pazīstama ar kādu radistu. Bet viņš nedrīkstēja sev atļauties nekādas vaļības.
— Jā, esmu no speciālās daļas, — karavīrs skumji pasmaidīja.
— Virsnieks?
— Protams.
Un tā Stella ļāva sevi aizvest. Jāatgādina, ka pa ceļam mājup viņa bija iztukšojusi ne vienu vien viskija glāzi un ka viņai jau bija pieredze ar okupācijas armijas virsniekiem.
Nolaupīšana
Telpa, kurā Stellu ieveda, izskatījās daudz greznāka nekā virsnieku klubs Oberkaizernā, tāpat virsnieku tērpos laistījās daudz vairāk zelta un sudraba, dāmas bija ģērbušās va- ren lepnās tualetēs. Viņu vidū Stella izskatījās tīri kā pelnrušķīte, bet neviens par viņas halātiņu neuztraucās. Un, ja arī kāds būtu uztraucies, viņa tikpat neko nedzirdētu, jo visai sabiedrībai ap galdu bija galvās tas pašas ķiveres, arī dāmām. Visas sievietes bija ārzemnieces. Viņu vidū redzēja pat kādu jauniņu nēģerieti. Stella mazliet pabrīnījās, ka nēģeriete šeit drīkst sēdēt pie viena galda ar baltajiem. Viņa jau sen bija ievērojusi, ka zināma tipa vīrieši izvēlas zināmas ieroču šķiras, ka ir kāda līdzība starp visiem kājniekiem vai starp visiem tankistiem, nemaz jau nerunājot par lidotājiem. Bet šie speciālisti bija sevišķi līdzīgi cits citam. Visi izskatījās pēc sīka auguma itāliešiem ar greizām acīm. Viņiem laikam jābūt tik maziem, lai iekļūtu savos šķīvjos, tā Stella sevī sprieda. Arī slavenie žokeji taču sava amata pēc ir sīka auguma un mušas svarā. Reiz Stella bija ar kādu satikusies. Tam gan nebija tāda vienā zeltā spīdoša formas tērpa, tas neaicināja Stellu pie galda, kas lūztin lūza aiz gardumiem, nedz arī piedāvāja šampanieša kausu.
Stella bija izsalkusi, tāpēc viņa kārtīgi ieēda un iedzēra, drīz vien ielīksmojās un sāka visiem mācīt dziesmiņu, ko dzied koris «Marsa ugunīs»; viņu sajūsmināja kavaliera spīdošais formas tērps, jo tas jau bija novilcis eļļaino kombinezonu; viņai patika arī pārējie, pat nēģeriete. Viņa tikai ievēroja, ka pie galda smejas viena pati, neviens viņai nepievienojas; mikrofonā viņa gan dzirdēja vīriešus, kas aiz pieklājības vilka dziesmu līdzi, bet sieviešu sejas palika tādas pašas nāvīgi nopietnas. Kad Stella grasījās kāpt uz galda, lai nodemonstrētu savu lidojošo šķīvju deju, piecēlās pavecs, iesirms virsnieks, kas sēdēja pie dzīru galda goda vietā. Visi apklusa.
Stella savā atpogātajā halātiņā apstājās, vienu kāju jau gandrīz uzcēlusi uz galda, pavecais kungs pienāca viņai klāt un uzrunāja svinīgi, tikpat kā iesvētāmo meiteni baznīcā pie altāra:
— Apsveicu jūs, ka esat izlēmusi būt kopā ar mums. Mēs vienmēr rūpēsimies par jums. Man patīk drosmīgas sievietes …
— Kāpēc gan ne. Katru sestdienu es kopā ar Bobu braukāju uz Garmišpartenkirhenu vizināties ar slēpēm. Zinu, ka jūs bieži maināt garnizona sastāvu. Pazīstu jūsu armiju.
— Mūsu armiju? — vīrietis, kas bija visa garnizona komandieris, nobrīnījās. — Diezin vai, — un viņš galanti palīdzēja Stellai tikt atkal zemē. — Mēs taču neesam šejienieši. Esam no citas planētas … — viņš kā atvainodamies piemetināja.
— Varbūt no Marsa? — Stella iesmējās. — Es labi zinu, ka Marsa radījumiem ir milzīgas smadzenes, apaļas kā baloni, bet augumi kā punduriem; es taču viņus katru vakaru redzu operetē …
— Tā ir fantāzija. Marsa cilvēki izskatās tieši tādi paši kā jūs. Noteiktos apstākļos dzīvība Visuma telpā attīstās vienā un tai pašā virzienā. Bet vienai un tai pašai formai…
Stella sāka saprast, un viņu pārņēma šausmas par to, ka šie marsieši nav nedz šķidra protoplazma, nedz vaļējas smadzenes ar zirnekļa kājām, nedz metāla briesmoņi ar dzīvu aci. Viņai daudz briesmīgāk likās tas, ka marsieši līdzinās mums, ir gandrīz tādi paši kā mēs zemes virsū.
— Tas nav iespējams … — Stella ar varu centās aizdzīt reibumu, nepacietīgi izberzēja acis un pagriezās pret nēģerieti. — Vai tā ir taisnība? Jūs taču neesat no Marsa. Vai arī tur varbūt ir nēģeri?
— Esmu no Hārlemas, — meiča atbildēja.
— Bet palikšu šeit. Zemes labumu man jau līdz kaklam. Paraugieties, — viņa parādīja roku, kam trūka divu pirkstu. — Ar tādu mani nekur darbā nepieņems. Braukšu viņiem līdzi.
— Es negribu nekur braukt, tā ir nolaupīšana, ir taču vēl likumi, pamēģiniet tikai aizvest mani ar varu, iesniegšu par jums sūdzību, ko jūs gan domājat… — Stella ārdījās un visu acu priekšā sakliedza uz komandieri.
— Neko es neesmu solījusies, neko no jums negribu, tūliņ pat aizvediet mani atpakaļ! Tūliņ! — Viņa ciešāk satinās halātā, it kā pēkšņi būtu sākusi salt. Ne vārda nesacīdams, komandieris pagriezās pret Stellas aizvedēju un iecirta tam divas skaļas pļaukas. Tai pašā brīdī viņš tam kaut ko uzbļāva pretīgā, čerkstošā valodā, kurā čumēt čumēja svelpeņi un gārdzošas skaņas. Dzīrēm pienāca beigas.