— Mēs apspriedīsim jūsu prasību. Man nebija ne jausmas, ka jūs neko nezināt…
Karavīri aizgāja, sievietes palika vienas pašas. Viņas izklīda pa savām istabām. Stella veltīgi lūkoja pārējās aizturēt, tās bija ārzemnieces, kas viņu nesaprata. Francūzietes, poliete, norvēģietes, pat eskimosiete no Grenlan- des, tā visvairāk līdzinājās marsiešiem. Visas nozuda, Stella palika divatā ar nēģerieti. Drīz vien abas iedraudzējās. Stella aizgāja nēģerie- tei līdzi uz viņas istabiņu; jāiet bija pa šauru gaitenīti. Istaba izskatījās pēc kuģa kajītes. Pa šauru caurulīti pie' griestiem te ieplūda gaiss.
— Viņi ražo gaisu, — nēģeriete paskaidroja. Gaisā bija mazliet jūtama meža smarža, tas atgādināja piesmakušo, parfīmiem piesātināto gaisu pirmajos kinoteātros.
— Kāpēc tad gaiss jāražo?
— Tāpēc, ka te tā nav. Mēs esam viņu lidojošo šķīvju bāzē, kas atrodas tālu no Zemes, paslēpta aiz Mēness.
— Bet kāpēc? Kā jūs šeit nokļuvāt?
— Marsiešiem vajadzīgas sievietes, līdzi viņi nevienu nav atveduši, viņu sievietes varbūt nepanes ceļojumu pa Visumu, nezinu. Visi jau ir sev kādu izmeklējuši, tikai jūsējais …
— Manējais? — Stella šausminājās, atcerēdamās mazo mongoli, kas bija viņu aizvedis no dzīvokļa. — Kā gan viņš uzdrīkstējās? Kā viņam tas vispār varēja ienākt prātā?
— Viņš to katrā ziņā nožēlo, — nēģeriete sacīja. — Ziniet, mašīnas viņiem ir labākas nekā mums uz Zemes, viņiem ir tādi izgudrojumi, par kuriem pie mums pat neraksta, bet cits pret citu viņi ir nežēlīgi kā viduslaikos. Manu vīru par visniecīgāko kļūdīšanos komandieris vairākkārt licis sist līdz nesamaņai.
Un ievērojiet, kā viņiem trīc rokas. Viņi guļ tikai.tad, kad ir saelpojušies nez kādu gāzi. Manējais apskauž mani, ka es varu gulēt, cik ilgi vien gribu, ka man nesāp galva, ka esmu mierīga. Viņi ir vārguļi… — nēģeriete nopūzdamās noteica.
— Bet kā tad viņi varēja to visu ierīkot? — Stella paraudzījās apkārt.
— Varbūt tieši tāpēc.
Sarunu pārtrauca komandieris. Tas ienāca, ģērbies tādā pašā kombinezonā, kādā Stella pirmo reizi bija ieraudzījusi savu nolaupītāju; tas laikam bija marsiešu darba tērps.
— Ko jūs esat izlēmusi, jaunkundz? — mikrofonā nošvīkstēja komandiera balss. Viņi visi runāja vienā un tai pašā sintētiskajā angļu balsī, tā ka citu no cita viņus nevarēja atšķirt. Raugoties uz ķiverēm, Stellai reizēm ienāca prātā skudras, nedabiski lielas skudras. Un tomēr tie bija zīdītājdzīvnieki.
Komandieris saņēma Stellas roku un saspieda tā, it kā viņi abi sēdētu blakus kinoteātrī. Ar sajūsmu viņš paraudzījās Stellā.
— Mēs ļoti ļoti nelabprāt šķirtos no jums. Visi, bet es jo sevišķi.
— Es gribu tikt atpakaļ, uz vietas gribu tikt atpakaļ.
— Lūdzu … — komandieris palocījās un aizveda Stellu uz tādu kā milzīgu garāžu, kur stāvēja īsts, jauns mersedess.
— Kur tad jūs domājat aizbraukt ar šo automašīnu? — Stella iebilda. — Es labi zinu, kur mēs atrodamies.
— Aizvedīšu jūs mājās. Vai jūs ticat man vai tai melnajai padauzai? — Bija redzams, ka rasisms nav iznīcis pat uz Marsa.
Stella iesēdās mašīnā līdzās komandierim un aizcirta durtiņas.
— Kurp jūs vēlaties braukt?
— Uz mājām…
Pēc mirkļa garāžas durvis atvērās, un mašīna iebrauca Oberkaizernas apkaimē. Bija silts jūnija vakars, apkārt viss izskatījās tā, kā Stella to arvien bija iztēlojusies, atbraucēju sagaidīja radu pulks, māsīca viņu apsveica ar skābu smaidu. Pēc kara tā bija palikusi mājās un tagad kļuvusi tik resna, ka visas durvis tai bija par šaurām; tai apkārt stāvēja bērnu pūlītis, visi ar tādām pašām izvalbītām acīm kā tēvam. Mersedess mirkli apstājās baznīcas priekšā, mācītāja kungs iznāca durvīs un laipni klanījās. Stella dzīrās kāpt ārā, bet komandieris piedeva gāzi.
— Mājās tevi gaida, — viņš sacīja. Abi brauca tālāk uz ciemu, kur jau dimdēja zvani, un viss bija tā, kā Stella iztēlojusies. Viņa atgriezās mājās milzīgi slavena un bagāta, atbrauca greznā automobilī; viņa kļuva līksma, sirdi pildīja laime … Tagad viņa pati satvēra sava šofera roku.
— Helmut… — Stella sacīja un paskatījās uz savu blakussēdētāju. Tas tiešām bija Helmuts. — Helmut! — Stella pārsteigta izsaucās. Bet tad mašīnas riteņi paslīdēja, ātrums palielinājās, viss zibēja garām kā paātrinātā filmā — apsveikšana mājās, tēva apkampieni, milzīgā steigā* dota svētība; tomēr visu laiku Stella palika turpat mašīnā. Bija dzirdama kaut kāda čirkstoņa un pavēles gārdzošajā marsiešu valodā, tad pēkšņi viņus apņēma tumsa, Stella apkampa Helmutu un tumsā viņu neprātīgi skūpstīja, elsodama un čukstēdama viņa vārdu, līdz beidzot tepat blakus likās pārtrūkstam kāda tērauda atspere. Stella atjēdzās, ka skūpsta komandieri, ka viņi abi sēž tai pašā automašīnā un tai pašā vietā, no kuras nav izkustējušies ne sprīdi. Apkārt skraidīja divi aizelsušies, nosvīduši mehāniķi, komandieris pāri Stellas galvai tos lamāja. Stella aši atrāvās no marsieša. Komandieris viņu uzmanīgi aizveda projām no mašīnas.
— Tā jūs varat atgriezties mājās ik dienas. Šī mašīna izpilda katru vēlēšanos. Otrreiz tā vairs nesabojāsies. Mēs tai piešķīrām visskaistāko formu, kura tā patīk jūsu sievietēm …
— Negribu, tā ir krāpšana. Man ir tā, it kā es būtu piedalījusies uzdzīvē …
— Tā jau arī ir, dārgā, — komandieris iesmējās.
— Negribu!
— Zinu, jūs sacīsiet, ka tā nav īstenība, bet, ticiet man, mēs pie tā esam pilnīgi pieraduši. Mani apakšnieki ik pa desmit dienām saņem orderi šādam braucienam, piepilda savas vēlēšanās, un ko tiem vairāk vajag…
— Fui!
— Atjēdzieties.
Komandieris tagad ieveda Stellu kādā citā telpā, no kurienes gaiteņi gāja uz visām pusēm. Pie sienas sēdēja sargs, kam kājas bija piekaltas pie grīdas. Stella bailīgi viņu sveicināja. Komandieris steigšus atvēra durvis uz blakus telpu.
— Te jūs dzīvosiet. Lūdzu, nāciet iekšā.
Tie bija apartamenti kā pirmšķirīgā viesnīcā. Nemaz nevarēja salīdzināt ar nēģerie- tes istabiņu. Te bija vannas istaba un trīs gaisa vadi dažādās vietās. Grezns dzīvoklis ar milzīgu laulības gultu. Tikai tagad Stella atjēdzās: cilvēks postenī, tas ar piekaltajām kājām, taču bija viņas nolaupītājs. Viņai kļuva baisi.
— Es negribu. Pateicu jums to skaidri. Es te nepalikšu, kaut jūs piedāvātu man Tautu pili. Gribu tikt projām.
Tagad vecais kungs apskaitās. Lai Stella saprotot: viņai jābūt pateicīgai, ka tas piedāvājoties glābt viņu no katastrofas, ka vēloties viņu pasargāt no drausmīgas nāves. Komandieris sāka bļaut. Stella vienu brīdi pat domāja, ka tas sitīs arī viņai.
— Vai zināt, kāds gals pienāks jūsu planētai pēc nākamā kara? — marsietis kliedza. — Es jums to parādīšu. Paskatieties, — un viņš pagrieza stūrī noliktā televizora kontakt- pogu. Tas bija milzīgs televizors, kas reproducēja priekšmetu attēlus dabiskā lielumā.
Stella ieraudzīja apvidu, kas izskatījās līdzīgs Oberkaizernas apkaimei, pa kuru viņi nesen bija braukuši. Bet nekur nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Viss izdedzis un pār- ogļojies, viss indīgi dzeltenā nokrāsā, pār zemi malu malās ložņāja biezi, melni dūmi. Spīguļoja tikai akmeņi.