— Izkusuši… — komandieris ņirdza, — pārvērtušies par stiklu. Viss ir pagalam, pat gaiss.
— Bet tā jau nav Zeme. Tā nav Oberkai- zerna … — Stella klusītiņām iebilda. Komandieris izslēdza televizoru. Viņš smīnēja.
— Nē. Šoreiz tā bija mana dzimtene. Tāda, kāda tā ir tagad; tā ir pasaule, kur nav piepildījusies neviena vēlēšanās. Bet tur sadeguši mani mīļie, manas meitas un sieva. Mūsu bumbas bija pārāk iedarbīgas. Bet jūs ļaujat mums atkal cerēt. Jūs vienīgie visā Saules sistēmā. Drīz vien cilvēki Zemes virsū iznīcinās cits citu, un mēs ieņemsim viņu vietu. Jūsu ieroči līdz šim vēl neiznīcina dabu un nesaindē atmosfēru. Pret radioaktivitāti mēs protam aizsargāties. Mēs apmetīsimies uz jūsu planētas. Ilgi jau tas vairs nevilksies, tāpēc mēs te gaidām mierīgi un jau izvēlamies dzīves vietas. Vietas un sievas. Kur tu vēlies dzīvot? Mēs varam paņemt sev veselus apgabalus, tikai sev vieniem. Drīz vien.
— Kā jūs zināt, ka tas notiks drīz? Ja nu cilvēki kļūst draugi?
Komandieris atkal pasmīnēja.
— Es jau teicu jums, ka dzīvībai nepatīk dažādība. Zināmos, noteiktos apstākļos dzīvība attīstās vienādi, tāda ir likumība. Jūs beigsiet tāpat kā mēs. Tikai jūs to izdarīsiet ar vienkāršākiem ieročiem. No visiem cilvēkiem, ko līdz šim pazināt, jūs vienīgā paliksiet dzīva. Vai apjēdzat, ko es jums piedāvāju?
— Tur lejā es taisījos precēties, — Stella meloja.
— Zinu par jums visu. Un nelaidīšu jūs projām, — komandieris pēkšņi apcirtās uz papēžiem un apņēmīgi soļoja uz durvīm, turēdams rokā atslēgu.
— Pagaidiet… — Stella viņu apturēja.
Bēgšana
Ja arī viss, ko Stella stāstīja, būtu patiesība, tomēr savu līdzdalību visā notikumā viņa laikam gan izskaistināja, lai parādītu sevi labākā gaismā. Interesanti: viņa mierīgi pastāstīja, ka taisījusies dejot uz galda, bet spītīgi noliedza, ka būtu kaut reizi apkampusi savu komandieri vai atļāvusi tam kādu vaļību. Viņa tomēr atzina, ka ir laidusi sevi noskūpstīt. Tikai noskūpstīt, to viņa zvērēja, it kā domātu, ka marsieši ir kādi dzīvnieki. Lai nu tas būtu bijis skūpsts vai kas cits — bet baidos, ka mums gan jādomā par visai intīmu tuvumu — tomēr fakts ir tāds. ka šis diktators, šis marsiešu bāzes komandieris otrā dienā viņai atļāva aizbraukt uz māju.
— Es izgudroju neapstrīdamu iemeslu, — Stella paskaidroja. — Tā bija tāda pēkšņa un lieliska ideja. Man taču nebija līdzi tērpu. Ja jau es viņam tā patīku, tad taču nevaru skraidīt apkārt kaila, pat nēģerietei ir līdzi vakara tualete. Protams, viņš solīja man apģērbu no saviem krājumiem. Bet es labi zināju, ka tie ir tikai vīriešu formas tērpi.
— Jūsu armijā es negribu iestāties, — es sacīju. — Bet tur uz Zemes esmu taupījusi caurām nedēļām, lai varētu iegādāties kādu pieklājīgu drēbju gabalu, ko vilkt mugurā. Nē, ja vēlies, lai braucu tev līdzi, tad atlaid mani pēc kleitām.
Tā viņš atļāva man braukt. Mani aizvest uzdeva tādam pavecam vīrelim ar puspliku pakausi; viņš nepārtraukti mirkšķināja vienu aci un nepārtraukti slaucīja sviedrus. Acīs viņam vīdēja skumjas, tāpat kā visiem pārējiem.
Tikai iekāpusi lidojošajā šķīvī, Stella apjēdza, cik piedzērusi gan viņa vakar bijusi. Kā viņa tūliņ nav izbijusies no šiem dīvainajiem aparātiem uz vadības pults, no maģiskajām acīm un gaismas signāliem, kā viņa vispār varējusi pa virvju kāpnītēm izrāpties pa savu logu desmitajā stāvā? Tagad viņa to vairs neuzdrošinātos. Tāpēc viņa sacīja, ka vēloties nokļūt Oberkaizernā. Tur varot nolaisties līdzenā vietā, tur viņa jutīšoties drošāk. Jau bieži viņa esot vēlējusies apciemot mājas, taču vienmēr bijis žēl naudas; tagad viņa vismaz šādā veidā izmantošot savus nolaupītājus. Bija mazliet baigi, kad viņu nosēdināja līdzās pilotam.
Acu priekšā iznira Zeme, starodama kā Mēness — viņi taču no tās bija tikpat tālu kā no Mēness, — un pēc neilga lidojuma Stellas priekšā parādījās tāds pats globuss kā senāk
skolas ģeogrāfijas kabinetā. Viņa būtu varējusi vai apzvērēt, ka globuss ir tieši tas pats, kas kabinetā, tik līdzīgs tas izskatījās. Tikai Skandināviju sedza migla, un virs Sibīrijas sniga. To viņai paskaidroja pilots. Citādi abi neko daudz nesarunājās.,
Stella juta sakāpjam acīs asaras, ieraudzīdama Eiropu ar Itālijas zābaku dienvidos; tad \ viņa saskatīja Reinu un Donavu tikpat kā uz sīkas reljefas kartes. Šī atgriešanās mājās viesa Stellā skumjas. Pēkšņi viņa sajuta, ka cilvēki neaizies bojā tik muļķīgi kā stulbie marsieši, ka cilvēki ir daudz gudrāki par tiem.
— Kāpēc jūs nepamēģināt kur citur? — viņa ievaicājās savam pilotam. — Kaut vai uz Jupitera. Pie mums gan nekas neiznāks. Jūsu dēļ mēs cits citu neizkausim.
— Esam jau mēģinājuši ieņemt Venēru, — pilots stāstīja, — bet izgāja slikti. Bija lieli zaudējumi. Mūsu tagad ir maz. Tāpēc jāgaida.
— Žēl. Man šķiet, ka jūs neko nesagaidīsiet.
— Laika mums diezgan. Jau vairākas mūsu paaudzes klīst Visuma telpā. Mūsu senči taisījās pārcelties uz jūsu planētu jau sen, jau toreiz, kad pie jums risinājās trīsdesmitgadu karš. Viņiem vajadzēja to izdarīt. Ar zobenu viņiem neviens nebūtu spējis turēties pretim.
— Cik ilgi jūs jau mūs izspiegojat? — Stella bija uztraukta, it kā marsietis būtu atzinies, ka sen jau novēro viņas izģērbšanos.
— Komandieris atceroties būru karu. Es tikai Tobrukas kauju. Ziniet, man gribētos apmesties Āfrikā. Man patīk siltums, tāpēc es šo kontinentu īpaši uzmanu.
— Jūs īstenībā esat tāds kā sargeņģelis, — Stella piezīmēja.
— Jā. Vislabāk es savus apsargājamos redzētu debesu valstībā, kā jūs mēdzat sacīt. Cilvēkam taču gribas reiz atpūsties.
Bet nu viņi jau bija aizbraukuši līdz Ober- kaizernai. Tikai pilots aiz neuzmanības nolaidās pie robežas pakalna mūsu pusē.
— Sakiet, lai tur sāk šaut! Lai sūta uz turieni lidmašīnas. Pirmie pasaulē jūs dabūsiet rokā lidojošo šķīvi. Jūs kļūsiet slavens, pierunājiet viņus, es nebūt neesmu traka, pasakiet to viņiem. Ja jūs marsieti neiznīcināsiet, ziniet, ka viņš mani atkal aizvedīs, tagad viņš mani uzmana. Es nedrīkstu viena spert ne soļa. Visur viņi man sekos. Bet es atgriezīšos pie Helmuta, viņš mani aizsargās, es negribu nekur citur, gribu dzīvot kopā ar viņu, gribu dzīvot šeit tāpat kā mana māsīca, kaut arī viņai ir bērni ar izvalbītām acīm …
— Tātad jums šķiet, ka jūs vajā … — doktors Z. atkal nočukstēja, ātri šķirstīdams rokasgrāmatu, kuru nemanot bija atnesis šurp. — Saskan… — viņš pusbalsī noteica. — Tas saskan, tā droši vien būs psihiska slimība.
— Nemeklējieties pa savu grāmatu, bet sakiet viņiem, lai steidzas uz kalniem-, tur viņi paši pārliecināsies …
— Tas būs grūti, — doktors Z. atteica.
— Pakalns, pie kura jūs, kā pati stāstāt, izsēdināja, atrodas tieši uz robežas. Var izcelties sadursme, tādu risku mēs nedrīkstam uzņemties.
— Bet te ir runa par kaut ko daudz svarīgāku, te ir runa par mums visiem. Mums taču ir jāsaprotas un jākļūst draugiem, mēs taču nedrīkstam iet bojā tāpat kā viņi, kā viņu planēta …
— Tātad jūs vajā, — doktors Z. atkārtoja.
— Bet pierādīt jūs neko nevarat. Un tomēr esat cieši pārliecināta. Cieši… — Doktors ņēmās Stellu pierunāt un pārliecināt. Ja viņa bēgusi no kāda virsnieka viņpus robežas …
— Tad jūsējie mani būtu ieraudzījuši agrāk, jau pie pašas robežas.
— Varbūt jūs esat izbēgusi kaut kur šajā apkārtnē.