Stella nekādi nespēja pierādīt savu identitāti. Viņa cilāja kārbiņu ar cigaretēm «Čes- terfīld». Bet tādu kārbiņu pie mums apgrozās daudz. Viņa ar uzsvaru demonstrēja savu valodu. Bet pie mums ir tik daudz sieviešu, kas runā vāciski vai angliski ar amerikāņu akcentu. Viņa rādīja neilona halātiņu, bet tādas preces jau sen dabūjamas arī pie mums. Galu galā Stella pieprasīja, lai viņu savienojot ar Amerikas sūtniecību. To mans draugs nevarēja viņai atsacīt. Ja tikai sūtnis vēlēšoties ar viņu runāt. Viņa precīzi nosauca savu adresi Bostonā un Oberkaizernā. Pēc tam doktors aizveda Stellu uz savu istabu villas otrajā stāvā, iedeva miegazāles un novēlēja labi atpūsties. Stella tūliņ apgūlās. Pirms tam viņa vēl mazliet pašķendējās par neticīgajiem čehiem, nožāvājās un aizmiga.
Pēc tam piezvanīja no vietējās psihiatriskās slimnīcas. Tie ziņoja, ka no turienes neviens neesot izbēdzis un ka tie sūtot speciālistu, kas sievieti izmeklēšot. Tai pašā laikā no sūtniecības pavēstīja, ka atsūtīšot šurp ceturto sekretāru. Par notikumu sāka interesēties arī augstas militāras aprindas Prāgā. Ja nu tiešām tas esot kāds jauns spiegošanas veids? Nebūtu jau nemaz tik grūti uzbūvēt šķīvjveidīgu helikopteru un nolaisties ar to pierobežas pakalnos, lai diversanti no turienes varētu izklīst uz visām pusēm. Trakais stāsts varbūt noderot pēdu jaukšanai.
Doktors Z. par to visu nekā nezināja, viņam vajadzēja strādāt kā arvien. Pacienti kurnēja. Ārzemniece vai ne, ja cilvēks ir slims, tas vispirms domā pats par sevi.
Pēcpusdienā no slimnīcas atbrauca speciālists. Viņš lika visu sīki izstāstīt. Atbraukušais ārsts bija apmēram tikpat vecs kā mans draugs, bet uz lauku medicīnu jau raudzījās mazliet nicīgi.
— Pavisam skaidrs gadījums, kolēģi. No mana viedokļa pavisam skaidrs gadījums. Es nešaubos nevienu mirkli. Prasiet atpakaļ savu skolas naudu. Vai varbūt… vai jums pašam nav kādas dīvainas iedomas? — viņš drīzāk bija ar mieru arī doktoru Z. uzskatīt par psihiski slimu nekā meklēt kaut graudiņu patiesības visā šai stāstā.
— Bet izskaidrojums …
— Izskaidrojums nav mana darīšana, lai karavīri meklējas, kā sieviete nokļuvusi šeit. Kamēr viņa ticēs marsiešiem, tikmēr atradīsies pie mums "un vienmēr būs izmeklētāja rīcībā. Protams, kamēr ticēs, ka viņu vajā neredzami marsieši ar ķiverēs iemontētiem mikrofoniem … — speciālists skaļi plātījās, kāpdams kopā ar doktoru Z. un ar sanitāru augšā uz otro stāvu. — Jūs varējāt viņu sūtīt taisni… — un viņš atvēra durvis.
Visi sastinga.
Istabā neviena nebija. Tikai gulta stāvēja savandīta, spilvens nosviests kaktā, viss piekaisīts ar spalvām un logs plaši atvērts.
— Tātad atnākuši gan viņai pakaļ. Kā es to neatjēdzu… — mans draugs nopūtās.
— Kas? Es nekā neredzu. Par ko jūs runājat? Kas jums spokojas? Kolēģi, jums vajadzētu braukt man līdzi, jums pašam nepieciešama izmeklēšana …
Par laimi ieradās speciāla mašīna no Prāgas pavēlniecības un limuzīns no Amerikas sūtniecības. Visi galvas vien grozīja. Nebija fotouzņēmumu, nebija pierādījumu, tikai liecinieku stāstījums un pelnu traukā ptfšsmē- ķētā cigarete «Cesterfīld».
— Tā ir īpaša saslimstības forma, mēs uzmanīsim, vai tā neparādīsies arī citur šajā apkārtnē, — sacīja psihiatriskās slimnīcas ārsts un aizbrauca.
— Rafinēta spiedze, — pavēstīja Prāgas pulkvedis. — Aizkavēja jūs visus ar savu stāstu, viņas līdzgaitnieki tikmēr iekļuva mūsu apvidū un aizvāca savu palīdzi pa logu projām. Tagad viņi jau brauc, kur viņiem vajag. Apsveicu jūs!
— Acīmredzot komunisti viņu savervējuši gan, — ceturtais sūtniecības sekretārs sevī nodomāja. — Viņa būs viena no tām garlaicības māktajām, trakajām sievietēm, kas iedomājas sevi par nez kādu Matu Hari, un tā nu viņa tagad tikusi gan iekšā aiz šā dzelzs aizkara. Galu galā viņa droši vien apņēmusies strādāt šo labā, tāpēc šie pēkšņi par viņu vairs nekā nezina …
Vienīgi mans draugs uzskatīja Stellas pazušanu par pierādījumu. Viņš sāka ticēt meičas stāstam. Un bija pārliecināts, ka kosmiskajā bāzē tai varbūt klājas labāk nekā Bostonā. Drošības dēļ viņš tomēr aizrakstīja uz abām adresēm, ko Stella bija nosaukusi. Pēc kāda laika pienāca atbilde no Amerikas. Jaunkundze pirms kāda laika esot aizceļojusi nezināmā virzienā. No Oberkaizernas pienāca kroplīgā čehu valodā rakstīta vēstule:
«Ko tu mums rakstīt? Iskaidros to tev drīz ar tanki»; vēstuli bija parakstījis kāds no pārvietotajiem vāciešiem — Helmuts.
Tādas vēstules droši vien dara prieku marsiešiem. Mūsu savstarpējais sīkais ienaids viņiem saīsina gaidīšanas laiku.
Doktors Z. pēc šā gadījuma pārvērtās. Tagad viņš pat rotaļājas ar doktora Kmīneka bērniem, nēsā tos uz muguras un pērk tiem konfektes. Cilvēki taču spēj mīlēt cits citu. Ka to spētu mūsu sargeņģeļi, to Stella nebija manījusi.
Ksenemindes idiots
Jau no pirmās klases puiku aizsūtīja atpakaļ pie vecākiem, jo viņš bija neuzmanīgs, aizmāršīgs, izklaidīgs un nedarīja neko citu kā vien nemitīgi kāvās un pat skolotājam svieda ar tintnīcu. Skaidrs oligofrēnijas gadījums, ārsti teica, ka neesot nekādu cerību. Tomēr inženiera Habihta sieva tieši šo bērnu mīlēja visvairāk. Viņa bija konstatējusi, ka bērnam ir spējas rēķināšanā, un pirms kara algoja mājskolotāju, kādu vecāku dāmu, kas diendienā ar zēnu nodarbojās. Šo plānprātīgo puiku sauca par Bruno.
Par viņu pastāstīja mans radinieks, kas kara laikā bija aizsūtīts uz Ksēnemindi un tur mitinājās pie kāda septiņdesmit gadu veca skolotāja. Pēc mīklainā gaisa uzbrukuma, kas notika ceturtajā oktobrī, šis skolotājs sāka strādāt ar Habihtu dēlu stingrās mājskolotājas vietā. Līdz tam laikam sabiedroto bumbvedēji ne reizi nebija spējuši aizsniegt Ksēnemindi. Nelikās arī, ka šeit būtu kādi svarīgi objekti. Vienīgi apakšzemes rūpnīca, kur ražoja kaut ko noslēpumainu, bet neviens nezināja, ko īsti. Ceturtā oktobra naktī viena vienīga maza kalibra bumba nokrita uz Bruno skolotājas mājiņu un nogalināja tikai viņu, jo vecā dāma dzīvoja viena pati. Turklāt pavēlniecība zvērēja, ka nekur visā plašā apkārtnē neesot manīta neviena ienaidnieka lidmašīna. Runāja par tālšāvēja lielgabala trāpījumu. Bet neviens nezināja, kāpēc gan angļu tālšāvēji lielgabali no Duvras būtu apšaudījuši Bruno skolotājas mājiņu.
Vecais skolotājs labprāt pieņēma Habihta kundzes piedāvājumu. Viņš pelnījās ar privātstundām, jo ar pensiju vien bija par maz, lai melnajā tirgū nopirktu kaut vai kartupeļus. Bet skolotājam neviens nepastāstīja, ka Bruno ir plānprātiņš. To konstatēja viņš pats, tiklīdz pirmo reizi satikās ar zēnu. Tas bija piecpadsmit gadu vecs puika ar sešgadīga bērna sejas izteiksmi un ar dažiem zīdaiņa ieradumiem. Stundā viņš izmanījās nogrābt mušu un ne no šā, ne no tā norīt to, iebāzt degunā pildspalvu un apliet skolotāja bikses ar kafijas surogātu, ko Habihta kundze skolotājam bija uzvārījusi. Skolotājs, protams, tūliņ piecēlās un dzīrās iet projām. Izmisusī māte ilgi pūlējās viņu pierunāt, paaugstināja honorāru un apsolīja gatavot viņam vakariņas, ja vien viņš ņems Bruno savā ziņā. Arī zēns pēkšņi it kā gribēja skolotājam pieglaimoties: viņš nostājās tam priekšā miera stājā un skaļi noskaitīja lielo vienreizvienu un logaritmu tabulu.
— Zēnam ir apbrīnojama skaitļu atmiņa. Viņš atceras visu, — māte sacīja. — Viņš zina no galvas visu Ksēnemindes telefona sarakstu.