— Pagaidi, — majors ar stingru roku viņu apturēja. — Tu šos labumus saņemsi katru dienu, ja izstāstīsi mums, kā tu to īsti dari.
— Ko tad? — Bruno vietā apvaicājās viņa māte. — Viņš neko nedara, viņš ir labs zens. — Majors atri atstūma Habihta kundzi pie malas.
— Kā tu nomērķē savas raķetītes? — viņš iekliedza zēnam ausī. — Atzīsties, kamēr neesmu tev dibenu pataisījis svītrainu! — Un majors izvilka no zābaka stulma savu veco jā- jampātagu. Viņš nošvīkstināja to gaisā, un Habihta kundze paģība. Neviens viņu nemēģināja atdabūt pie samaņas. Puika spītīgi raudzījās istabas kaktā, ar savu pārāk lielo mēli laizīdams nost pie zoda pielipušās gardumu atliekas. Viņš gan laikam neko nesaprata. Viņš nemaz neturējās pretim, kad majors viņu sita. Sejā bija tāda pati izteiksme kā allaž.
Fon Švarcs beidzot salauza savu jājampā- tagu, nosvīda un aizelsās. Viņš palaida zēnu vaļā, izslējās un uzkliedza Habihtiem:
— Līdz rītam jums jāizdibina, kā šis puika to dara, vai arī visa ģimene stāsies karatiesas priekšā. Kopā ar visiem radiniekiem, — pie durvīm viņš vēl piemetināja.
Mājas priekšā esesieši jau lēca ārā no mašīnām un nostājās pie logiem. Fon Švarcs lamājās vēl automašīnā. Tovakar viņš vairs nebrauca uz savu kanceleju rātsnamā, bet devās pārgulēt pie karavīriem kazarmā. Rātsnamā palika majora daiļā sekretāre, ko viņš kara sākumā bija atvedis no Itālijas.
Naktī sekretāre aizgāja bojā kopā ar visiem pārējiem, jo rātsnamu sagrāva neliels lādiņš, kas šoreiz izlidoja cauri jumtam un nodedzināja visu namu līdz pašiem pamatiem.
Kazarmās skanēja trauksmes signāli, majors apjoza savu smago parabelluma sistēmas pistoli un lika, lai viņu aizved uz Habihtu savrupmāju.
— Kur ir Bruno? — viņš dzedri uzprasīja inženierim. Vecāki trīcošā balsī atbildēja, ka zēns aizgājis gulēt. Bruno atrada verandā, kur viņš patlaban noņēmās ar jaunu raķeti, ievietodams to starta ierīcē, kas bija tikai bērnu rotaļlieta.
Fon Švarcs no mugurpuses raidīja šāvienu zēnam pakausī. Habihta kundze metās majoram virsū. Aiz sāpēm vai ārprātīga, viņa lūkoja tam izraut pistoli, plēsa sev matus un plosīja apģērbu.
— Ko viņš jums bija nodarījis? Slepkava!
Majors mēģināja viņai to izskaidrot:
— Mēs nevaram atļaut, lai tāds puika nogalina savus tuvākos tikai tāpēc, ka tie viņam kaut ko nodarījuši pāri. Turklāt vēl ar modernu tehniku. Viņš bija idiots.
— Bet ko jūs darāt? Cik cilvēku jūs Londonā nogalināt ar savām raķetēm? Kurš anglis jums ir ko nodarījis? Jūs slepkavojat bez kāda iemesla. Jūs esat idioti, visi, visi…
Fon Švarcs grasījās Habihta kundzi uz vietas apklusināt, bet pēkšņi iekaucās sirēnas.
— Nav vajadzīgs, — majors tālrunī kliedza. — Nav vajadzīgs ziņot trauksmi, esmu briesmas likvidējis …
Par atbildi uz pilsētas dzīvojamo namu kvartāliem sāka krist degbumbas. Sabiedrotie bija atklājuši Ksēnemindes noslēpumu. Ceturtā daļa iedzīvotāju par šo pirmo uzlidojumu samaksāja ar savu dzīvību. Arī inženieris Ha- bihts. Daži runā, ka esot viņa žēl. Bijis lielisks inženieris. Viens no raķešu ieroču radītājiem. Ģēnijs.
Traktats par gaisa kuģiem
Domāju, ka īstais gaisa kuģa izgudrotājs ir bijis čehs. So čehu sauca par Jirži Tūmu, un sākumā viņš Blatnā mācījās par skārdnieku. Vēsturnieki līdz šim ir strīdējušies par to, kuram no franču izgudrotājiem piešķirams šis nopelns. Vienkāršie ļaudis gaisa kuģi saista ar grāfu Krepelīnu, kura vārdā reiz nosauca kādu vadāmo balonu veidu.
Bet tieši Krepelīns jau bija tas, kas apzaga mūsu Tūmu. Viņi satikās Hamburgā, kad grāfs taisījās doties pensijā. Aiz muguras viņam bija trauksmaina karjera diplomātiskajā dienestā
un kara laukā. Jaunībā viņš bija piedalījies Ziemeļu karā pret Dienvidiem. Bismarka vadībā ieņēmis Parīzi un pēc tam sapņojis par visas Eiropas iekarošanu. Grāfs vienā mirklī aptvēra, ka varētu izmantot Tūmas plānus, kurš, būdams bez kājām, jau vairākus gadus lūdza žēlastības dāvanas grāfa kancelejas priekšā.
Tūma bija zaudējis kājas jau agrā jaunībā prūšu un austriešu karā, tad iegādājies rateļus un ubagodams izbraukājis pusi Eiropas. Ļaudis satrūkās, redzēdami rateļos cilvēku, kas stumjas uz priekšu ar lupatās ievīstītām rokām, kumurodams pa pilsētas ielām, pa kurām viņiem tik viegli izskriet skriešus. Tāpēc viņi nežēloja kādu grasi. Tūma varēja klaiņot no pilsētas uz pilsētu. No Hamburgas viņš vairs projām netika, jo te kropļu bez kājām bija vairāk; par to vislielākais paldies pienācās ķeizara politikai, kurai toreiz bija raksturīga aizraušanās ar starptautiskām avantūrām. Cilvēks, kas rateļos klimst apkārt pa pilsētu, Hamburgā bija visai parasta parādība. Šeit Tūma bija laimīgs, ja reizi pa divām dienām varēja saēsties atkritumu. Kropļi cits pret citu nejuta konkurences naida, kā varētu domāt, drīzāk gluži otrādi. Šie smagi ievainotie un sakropļotie cilvēki bija daudz pārcietuši, tāpēc viņi uz savu dzīvi spēja raudzīties it kā no malas, viņi bija ielas filozofi, kuriem kādā pamestā dokā iekārtots tāds kā klubs, kur varēja pārgulēt; viņi algoja savu laiku nokalpojušu bokseri, lai tas viņus aizsargātu no laupītājiem un zagļiem. Bieži jau bija atgadījies, ka šos nabagus aplaupīja, kad viņi atgriezās no ubagošanas, jo kropļi jau nespēja aizstāvēties.
Kādu vakaru pie ugunskura Tūma sāka prātot:
— Ja mums ir diezgan naudas, lai algotu Franci, tad mēs varētu sadabūt vēl mazdrusciņ vairāk un pa reizei paraudzīties uz pasauli kā no kalna, pavērties no augšas uz visiem tiem, uz kuriem mēs augām dienām lūkojamies no lejas augšup …
Neviens Tūmu nesaprata. Tāpēc viņš ņēmās savu domu paskaidrot. Reiz jaunībā viņam bija iznācis vairākas reizes pacelties gaisā ar balonu. Jau kopš brāļu Mongolfjē laikiem tā bija iecienīta izprieca tautas svētkos, bet pēdējā laikā šo mākslu pilnveidoja, īpaši Prūsijā, kur daži bija apjēguši, ka gaisa baloni varētu būt noderīgi militārai izlūkošanai. Bet Tūma domāja citādāk, viņš gribēja pagatavot vadāmu balonu, tādu īpašu gaisa laivu vai gaisa kuģi, kā viņš to sauca. Jau agrāk daži bija pūlējušies to izdarīt. Šiem meistariem nebija veicies, kaut gan viņu rīcībā bija daudz lielākas summas. Tagad Tūma par saviem feniņiem, par nodilušajiem ubaga grašiem pirka gumijotu audeklu, siksnas un ūdeņraža balonus. Bet līdz nopietnam mēģinājumam viņš netika. Pār bez- kāju ubagu doku nekad nepacēlās vadāms gaisa kuģis, ar kuru viņi visi varētu aizlidot uz kādu paradīzes salu, kur dzīvotu vienīgi cilvēki bez kājām, tā ka citam citu nevajadzētu skaust. Kuģis nepacelās gaisā galvenokārt tāpēc, ka trūka naudas. Pēc Āfrikas karagājieniem bezkāju rindas Hamburgā auga augumā, un pilsoņi tagad atmeta savu artavu tikai tiem, kuri kopā ar roku un kāju stumbeņiem varēja demonstrēt ari kādu medaļu par drošsirdību vai izstāstīt par saviem nesenajiem varoņdarbiem Kamerūnā. Galu galā kropļiem pat vajadzēja atlaist savu miesassargu Franci un atkal slēpties pa priekšpilsētas ūdens notekām.
Tāpēc Tūma līksmoja, kad Krepelīns viņam piedāvāja darbu. Pēc pēdējās neveiksmes Tūma bija uzbūvējis mazu balona modeli, ko izmantoja vējainā laikā, jo tad balons vilka viņa rateļus. Cilvēki par to gan smaidīja, tomēr ubagošana diezin kā neveicās.