Ūdeņradis, ar kuru pildīts cigārveidīgais ne- sējbalons, taču ir degoša gāze. To viegli var aizdedzināt kaut vai zibens. Taču ar šo sarežģīto aparātu vajadzēja nokļūt tieši apakšā zem gaisa kuģa un nāvīgo staru raidīt stāvus gaisā. Un tā nu trīs bezkāju ubagi pameta Hamburgu, lai gar Reinu dotos līdz Bodenes ezeram.
Grāfs lidoja kropļiem pretim. Veikdams triumfālu ceļojumu, viņš bija nolēmis savam izgudrojumam iegūt Rūras magnātu atbalstu. Grāfa gaisa kuģis lidoja ap trīspadsmit kilometru stundā, kropļi nespēja nobraukt ne divus.
Krepelinam lidojums nebija mierīgs. Tik vienmērīgu un precīzu lidojumu kā toreiz ar Tūmu grafs vairs ne reizi nebija spējis veikt. Divreiz viņam vajadzēja nolaisties. Vienreiz klajā laukā, kur apmainīja labās puses motoru, otrreiz pie Ehterdingenas spēcīga vēja dēļ. Gaisa kuģi noenkuroja tuvējā pļavā, aizsūtīja pēc mehāniķiem, un ceļotāji devās pie pilsētas galvas uz svinīgām pusdienām.
— Ja Anglija valda jūrās, tad mēs valdām gaisā, — pilsētas galva uzsauca tostu. Krepe- līna meita tikai lūpas apslapināja. Pa lielo, gotisko rātsnama logu viņa redzēja laukumu. Tajā sēdēja trīs ubagi. Viņa pazina Tūmu.
— Lietuvā uzliesmojusi revolūcija. Tēvs drīz vien bus nabags. Viņa mēģinājumi ir neveiksmīgi. Arī šis mums nav izdevies. Nāc atpakaļ, nāciet atpakaļ, Tūmas kungs… — jaunkundze lūgšus lūdzās būcenī, kur tagad mitinājās Tūma ar saviem biedriem. Jaunkundze pati atveda Tūmu šurp. Tā bija veca, pamesta noliktava, kur smirdēja pēc žurkām.
— Izpildiet solījumu. Tad mēs, bezkāju kropļi, aizlidosim kopā ar jums vai līdz ziemeļpolam …
Jaunā grāfiene paskaidroja, kāpēc tas neesot iespējams. Vienīgais, kas tagad Krepelīnu varot glābt, esot prūšu ģenerālštābs, ja tas nopirkšot Krepelīna gaisa kreiserus kara vajadzībām. Tikai tad grāfs atgūšot naudu, ko tam līdz šim vajadzējis izdot. Bet Tūma atteicās. Viņš atteicās arī tad, kad grāfiene sāka viņu skūpstīt. Viņš purināja galvu vēl tad, kad grāfiene pogāja vaļā kostīmu. Viņai vajadzēja mazliet pieliekties, jo tā bija zema noliktava ar satrunējušiem balstu stabiem. Tomēr grāfiene tik un tā bija daiļa.
No rīta Tūma no grāfienes aizbēga. Viņš bija atjēdzies no mirkļa reibuma. Grāfiene dzinās kroplim pakaļ pa pilsētas gotiskajām ieliņām. Izklausās neticami, ka šī tīrasiņu grāfiene, kas Lietuvā bija skrējusi kā vējš, nespēja panākt bezkāju kropli rateļos.
Pusstundu vēlāk Ehterdingenas godīgos pilsoņus pamodināja briesmīgs sprādziens. Bija uzliesmojuši piecpadsmittūkstoš kubikmetru ūdeņraža. Pilsētā nepalika vesels neviens logs. Visi trīsdesmit gaisa kuģa komandas vīri bija nogalināti. Apskatot nelaimes vietu, tuvējā birzītē atrada bezkāju ubaga atliekas; nelaimīgais te laikam bija pārnakšņojis. Visi domāja, ka viņš aizgājis bojā aiz nejaušības. Nevienā katastrofas aprakstā viņu nepieminēja. Tikai vietējā strādnieku avīzē īsā rakstiņā salīdzināja milzīgās summas, kas izdotas gaisa kreisera būvēšanai, ar pabalstiem, kas izsniegti kara veterāniem. Šis rakstiņš mani arī ierosināja notikumu izpētīt sīkāk. Tā es iepazinos ar bezkāju kropļa Tūmas likteni. Rakņājos pa Hamburgas policijas arhīvu, pa Blatnas metrikas grāmatu un grāfa Krepelīna slepeno dienasgrāmatu. Man arī šķiet, ka aparāts gaisa kuģu aizdedzināšanai ir pārdzīvojis savu izgudrotāju. Jo cik lidķermeņu kopš tā laika jau nav gājuši bojā? Kasperera Ville de Paris, Ranāra La France, Kodija Nulli Secundus un spāņu Torres Quevedo. Daži gan apgalvo, ka gaisa kreiseri neesot attaisnojuši cerības. Tā esot bijusi neprātīga iedoma, tāds gaisa dinozaurs. Taču es te saskatu ērmīgu mēģinājumu pārveidot sabiedrību. - Diemžēl, neizdevušos mēģinājumu. Jo pēc pasaules kara abām pusēm gan palika maz gaisa kuģu, toties bezkāju kropļu skaits ārkārtīgi pieauga.
Pa sniega cilvēka pēdām
Pērnā gada janvārī visas avīzes ziņoja par lorda Esdeila traģisko galu; kad lorda ekspedīcija devusies pāri atklātam kalnu klajumam Himalajos, to aizslaucījusi sniega vētra. Liekot roku uz sirds, apliecinu, ka šī ziņa ir pilnīgi nepareiza un neatbilst īstenībai. Es vienīgais zinu, kāpēc Esdeils Himalajos pazuda, un esmu ar mieru savu liecību apstiprināt ar zvērestu.
Ar Esdeilu sastapos trīsdesmitajos gados, kad viņš slepeni atbrauca pie manis uz Mar- kvartici. Es turienes skolā mācīju zīmēšanu un
pārzināju novadpētniecības kolekcijas. Proti, Markvartice ir gandrīz kaimiņos Vestonicei, kur profesors Absolons dilūvija nogulās atrada ziloņkaula sievietes figūriņu, kas vēlāk visur kļuva pazīstama ar nosaukumu «Vesto- nices Venēra». Novadpētniecības ekspedīcijās pa apkaimi man izdevās starp Vestonici un Markvartici atklāt daudz vecu, pusaizgruvušu alu ar dažādām akmens laikmeta dzīvnieku atliekām. Man pat izdevās atrast salūzušu mamuta (Elephas primigenius) ilkni, kuru nolēmu ievietot skolas kolekcijā pašā goda vietā. Tieši tajā laikā pie manis ciemojās sievastēvs Jozefs Zabka, kuram Mikulovā piederēja maza šokolādes konfekšu fabrika. Zabka mani pierunāja, lai es minēto ilkni paturot pats, un pēc laiciņa piedāvāja man kādu darījumu.
— Tu proti izgriezt un zīmēt. Nebūtu nemaz grūti no vecā ziloņkaula izgriezt tādu pašu figūriņu, kādu atrada Vestonicē, un pēc tam to noziest ar māliem un zemi.
— Kāpēc?
— Vai tu gribi līdz pašai nāvei tupēt lauku skolā un saņemt dažus simtus mēnesī? Mana meita ir pieradusi pie labākas dzīves …
Vairākas nedēļas viņi pūlējās mani pierunāt. Es mīlēju savu sievu. Turklāt vēl mūsu virs- skolotājs man izteica pārmetumu, ka es par savām novadpētniecības kolekcijām rūpējoties vairāk nekā par skolēniem. Mēs sastrīdējāmies, viņš piedraudēja, ka uzlikšot man disciplināru sodu un atlaidīšot no" valsts darba. Mans sievastēvs apgalvoja, ka divas aizvēsturiskas figūriņas varēšot mūs uzturēt līdz pašai nāvei, jo aģentam, kas viņam pārdodot kakao, Londonā esot sakari ar šādu priekšmetu tirgotāju. Šis aģents patlaban uzturējās Brno. Pa vienu nakti man vajadzēja izgriezt otru Vesto- nic.es Venēru. Ilknis drupa, es sāku atkal un atkal no jauna. Tad es pēc kādas kvartārā perioda attēlu grāmatas izgriezu mamuta un spalvainā degunradža (Coelodonta antiquita- tis) figūriņas. Savus darinājumus atdevu sievastēvam, un viņš tos parādīja aģentam, kas tirgojās ar kakao. Gaidījām vairākus mēnešus. No Londonas nenāca nekādas ziņas, kaut gan aizsūtījām uz turieni manu darinājumu fotogrāfijas un sievastēvs sameklēja kādu Vīnes profesoru, kas pievienoja apliecību, ka runa ir par īstiem akmens laikmeta cilvēka mākslas darbiem. Man jau šķita, ka vajadzēs salīgt mieru ar virsskolotāju, un es nosolījos turpmāk sievastēvu triekt ārā no savas mājas un atjaunot sakarus ar viņa Mikulovas fabrikas strādniekiem, ar kuriem bērnībā gāju kopā skolā. Bet kādudien, tā laikam bija sestdiena, pie mūsu skolas apstājās ārzemju automašīna. No tās izkāpa elegants kungs, kuram galvā bija mājamatnieka darināta, nostepēta platmale, kādas mūsu pusē nevalkā. Ienākot manā kabinetā, svešiniekam vajadzēja pieliekties. Viņš pasniedza man kreiso roku.
— Esmu lords Esdeils, — viesis sacīja lauzītā vācu valodā. Es pieskāros viņa labajai rokai. Tā bija protēze. — Lauvas, — Esdeils lakoniski paskaidroja un tūliņ apsēdās zem mana retā smilšu čūskas eksemplāra. — Atbraucu sakarā ar jūsu viltojumiem …