— Garantēju, ka statuetes ir īstas, — es bezkaunīgi atteicu.
— Ziloņkauls ir īsts. Tāpēc esmu šeit. Nav nozīmes liegties. Tās ir visai jaukas statuetes, priecājos, ka mūsdienu saprāta laikmetā — age of reason, — lords sacīja, — atradies kāds, kam ir tāda pati mākslas izjūta kā ledus laikmeta cilvēkam.
Tas gan nebija nekāds kompliments. Paraudzījos uz sevi spogulī. Mana seja ir kā biezpiena pika, mati reti un rūsgani, reizēm izskatos pēc īsta neglīteņa. Tomēr tik neglīts kā mūsu spalvainie senči es laikam gan neesmu.
— Nopirkšu no jums šīs statuetes, bet ar vienu noteikumu, — lords aši turpināja, ieraudzījis, ka es saslienos, — ar noteikumu, ka aiz- vedīsiet mani uz alu, kur atradāt šo mamuta ilkni. Un kopā ar mani to pamatīgi izpētīsiet.
Tieši šajā mirklī manā kabinetā ienāca jautrs Vīnes šoferis, nesdams ceļa somu, alpīnista tērpu un piederumus. Šoferis paziņoja Esdeilam, ka esot sarunājis viņam šai naktij vietu viesnīcā, un lūdza samaksāt. Esdeils uzrakstīja čeku. Vīnietis pieklājīgi atvadījās, ar tādu kā neizpratni paraudzījās uz mani un manām kolekcijām, atgriezās pie mašīnas un aizbrauca.
— Alas Markvartices apkaimē neviens neizpētīs, — es nelaimīgs stāstīju lordam. Man kārojās pēc viņa naudas, bet gribējās arī palikt dzīvam. — Tajās nomaldījušies jau vairāki cilvēki un nomiruši tur aiz bada vai ari nogāzušies kādā aizā. Ik mēnesi rakstu uz Prāgu. Surp jāsūta vesela ekspedīcija. Šajā pazemē taču var atrast varbūt vēl skaistākus lāsakme- ņus nekā Demenovā. Bet tādiem pētniecības darbiem divu cilvēku ir par maz, lorda kungs.
— Jums bail? Cik jūs gribat? — lords domāja, ka es ar viņu kaulējos. Mūsu Markvar- ticē viņš laikam jutās kā melnajā Āfrikā un centās mani salīgt tikpat kā iezemiešu burvi. Gribēju viņam atcirst, ka es vēlos kilogramu Jablonecas kreļļu un puskilogramu šaujampulvera, kuru es tūliņ aizdedzinātu zem viņa krēsla, tomēr pārdomāju. Aizsūtīju viņu gulēt uz viesnīcu «Pie pasta nama» un cauru nakti gudroju, kura no alām būtu visdrošākā. Ilgi nevarēju iemigt. Bet otrā rītā abi devāmies ceļā. Taisījos Esdeilu pavadāt pa alas tumsu, mazliet pamērcēt pazemes strautā, parādīt viņam kādu nenozīmīgu pavarda vietu, ko te zēni reiz bija atraduši, dažus mājlopu kaulus, par kuriem neviens neliekas ne zinot, jo alā tos droši vien pagājušā gadsimtā sastiepušas lapsas un tagad tie biedē visus ekskursantus. Tomēr lords nebija ar pliku roku ņemams.
— Lieliska ala, — viņš slavēja, kozdams ceptā vistā, ko biju paņēmis līdzi. — Lieliska ala, — un vienaldzīgi raudzījās uz izbalojušo zirga galvaskausu, par kuru šausminājās katrs alas apmeklētājs. — Vajadzētu tikai ierīkot elektrisko apgaismošanu. Tad te varēs bez kādām briesmām nākt ekskursijās ari skolu jaunatne … — Lords piecēlās un gāja tālāk. Viņš spēra tik garus soļus, ka es tikko spēju turēties līdzi. Man bija kauns. Visvairāk dusmojos uz savu sievastēvu. Viņš taču to visu bija savārījis. Pateicu lordam Esdeilam, ka nelīdīšu kopā ar viņu nekādās alās, jo baidos un līdz šim neesmu uzdrīkstējies spert kāju tālāk par alas ieeju. Divi mani draugi, kas bija iedrošinājušies iet tālāk, tagad kaut kur alu dziļumā baida cilvēkus tieši tāpat kā šis baltais zirga galvaskauss, un man nav nekādas patikas nokļūt kādā muzejā, kur mani izstādītu kā lieliski saglabājušos pirmcilvēka skeletu. Esmu homo sapiens, saprātīgs cilvēks, un vēlos, lai manas atliekas glabājas kapsētā, nevis diluviālās nogulās.
Lords nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, viņš pagaidīja mani, paņēma zem rokas un aizkūpināja pīpi.
— Tas ir pierādījums, my goodness. Tas ir pierādījums. Vai jūs patiesi ticat, ka jūsu draugi tur apakšzemē aizgājuši bojā?
Tikai tagad es sāku domāt, vai lords nav prātā jucis.
— Ko tad viņi tur tik ilgi darītu? Tonda Kopeckis pazuda pirms pieciem gadiem.
— Tāpat kā mana laulātā draudzene, — lords piezīmēja, sākdams spēcīgi vilkt savu pīpi. — Tas ir pierādījums. Jūs nāksiet man līdzi šajās alās, kaut arī man vajadzētu elli nospēlēt, — viņš sacīja, jo visu tulkoja burtiski no angļu valodas.
Esdeils aizveda mani līdzi uz viesnīcu, kur bija noīrējis veselu stāvu, pasūtīja Milleram, kas nemitīgi klanījās, divus ceturtdaļkilo- grama smagus bifštekus un izvilka no ceļa somas pudeli skotu viskija ar etiķeti «Black and White, special blend of Buchanan's choice old whisky, Glasgow and London». Līdz rītam mēs izdzērām divas tādas pudeles. Līdz rītam es biju uzzinājis notikumu ar lēdiju Es- deilu un šo sava stāsta daļu tāpat esmu gatavs apzvērēt.
Lēdija Esdeila
Viņa pazuda pirms pieciem gadiem, kad kopā ar L. princi Pāvelu bija aizceļojusi uz Himalajiem līdzi prinča pirmajai ekspedīcijai. Viņa bija lorda Esdeila otra sieva.
— Gribējām aizbraukt kaut kur kāzu ceļojumā. Bet tad saņēmu uzaicinājumu no Pāvela, ar kuru biju iedraudzējies Montē Karlo. Ziniet, PāVtels bija dīvains cilvēks. Viņš izskatījās pēc hokeja komandas vārtsarga, ar tādiem platiem pleciem kā orangutanam, bet runādams pīkstēja smalkā balstiņā, tāpēc likās, ka šai varenajā ķermenī paslēpies īstais — baiļu pilnais un niecīgais L. princītis. Viņš bija precējies ar kādu portugāļu aristokrāti, kuras ģimene turējās virs ūdens tikai tāpēc, ka Oportā tiem piederēja liela zirgu kautuve. Viņš bija nodzīvojis ar sievu divi gadi, bet tad izcēlās skandāls. Kāds pamests mīļākais taisni pie ruletes galda skaļā balsī noskaitīja prinča sievai visus savus priekšgājējus … Varbūt viņš mocījās aiz greizsirdības, kas to zina, bet skandāls bija nedzirdēts. Katra sieva jau maina mīļākos, tas visiem zināms, taču parasti sabiedrībai tas netiek paziņots tik skaļi un tik pēkšņi.
Pāvels šo cilvēku gandrīz piekāva. Un tomēr viņš gribēja arī turpmāk dzīvot ar sievu kopā. Tikai viņa ģimene tam pretojās. No tādas neuzticīgas sievas viņam esot jāšķiras, aristokrātei taču esot nepieciešami zināmi tikumi. Pāvels nebija ar to mierā un sāka studēt polian- driju. Viņš devās ceļojumā, gribēdams apmeklēt visas ciltis, kuras vēl mūsdienās piekopj poliandriju, tas ir, ciltis, kur vienai sievai ir vairāki vīri, un taisījās rakstīt zinātnisku darbu, lai sagrautu savas kārtas sabiedriskos aizspriedumus. Sieva, kuru Pāvels atstāja Eiropā, tikmēr nodevās poliandrijas praksei.
Kā zināms, poliandrija vēl pavisam nesen bija ļoti izplatīta Tibetā. Pāvels tur apmetās uz vairākiem gadiem un aicināja mūs uz turieni kāzu ceļojumā. Es nebaidījos, ka tibetiešu paraugs varētu ietekmēt manu sievu, un divas dienas pēc kāzām mēs devāmies ceļā. Toreiz es vēl neko nezināju ne par Himalajiem, ne par sniega cilvēku.
— Par sniega cilvēku? — es pārvaicāju, jo trīsdesmitajos gados Eiropā par tādu vēl nekas nebija dzirdēts.
— The abominable snowman, — Esdeils paskaidroja. — Riebīgais sniega cilvēks. Iezemieši to sauc par jetiju. Mēs uzdūrāmies viņa pēdām, dodoties ekspedīcijā uz kādu attālu kalnu ciemu; stāstīja, ka tajā esot tikai viena vienīga jauna sieviete uz trīsdesmit vīriešiem, visi tur dzīvojot mierā un saticībā, bez kādas greizsirdības, un piedzimušā bērna tēva godu piešķirot vecākajam vīrietim. Pāvels cerēja, ka šajā ciemā, kas atradās augstu kalnos, varēsim pētīt poliandriju, tā sakot, laboratorijas apstākļos. Bet ceļš bija bezgala grūts. Vietējie nesēji trīs reizes dzīrās griezties atpakaļ, mēs ierīkojām virvju tiltu pār šauru, bet ārkārtīgi dziļu aizu; tas bija īsts piedzīvojums, un apvidus tik dīvains un neparasts, ka mana sieva bija patiesi laimīga, jo neviena no viņas draudzenēm nekad nebija devusies tik apbrīnojamā kāzu ceļojumā. Viņas draudzenes bija mietpilsoniskas zosis. Helēna bija vienīgā no viņām visām, kas ieguvusi inženiera grādu un sākusi strādāt par konstruktori manā fabrikā pie Mančestras, tā parādīdama savu gara dižcil- tīgumu, tāpēc laulība ar viņu nebija nekāda mezalianse, kā daži mani draugi nemitīgi skandina. Helēna bija lieliska sieviete, daiļa un gudra. Es vēl arvien mīlu viņu … — Lords Esdeils ielēja sev divkāršu viskija porciju un norija to vienā malkā. Pieminēdams sievu, viņš runāja skaļāk, it kā gribētu pats sevi pārliecināt.