— Helēna pirmā pamanīja šīs pēdas. Pirms tam viņa kopā ar mani jau divas reizes bija bijusi Āfrikā. Es vienmēr apbrīnoju viņas ātro uztveres spēju; pēdas viņa prata lasīt labāk nekā mans somāliešu kalpotājs. Kad mēs iepriekšējo reizi apmeklējām Kongo, viņa pati nošāva trīs gorillu tēviņus, pēc tam nēģeri ciemā cauru dienu dejoja ap viņu kā ap kādu dievieti. Pēdas, ko Helēna tagad pamanīja, līdzinājās gorillas pēdām. Bet kā gan tāds zvērs būtu nokļuvis šeit, aukstajos kalnos? Mēs apvaicājāmies saviem nesējiem. Bet tie apgalvoja, ka neko neredzot, ka mēs maldoties, šeit nekādu pēdu neesot, kaut gan vēlāk, kad nokļuvām apsnigušā klajumā, pēdas vajadzēja saskatīt pat aklam. Iezemieši kādu brīdi apspriedās. Bija redzams, ka viņi ir nobijušies.
— Tas ir jetijs! — beidzot sacīja pats vecākais no visiem. — Vienīgais padoms ir nelikties pēdas redzam, tad viņš mums ļaus mieru.
— Bet kas tas tāds ir?
Nesēji mums paskaidroja, ka tas esot gars. Man sanāca smiekli. Vai tad gars atstāj šādas pēdas? Tas droši vien ir kāds liels pērtiķis, kas dzīvo šajās kalnu augstienēs. Helēna jau nesa šurp manu ieroci. Man ir precīza šautene, ko nopirku Vācijā, līdz šim ar to nekad nebiju aizšāvis garām. Sākām iet pa savādajām pēdām. Princim Pāvelam vajadzēja nākt mums līdzi. Diezkā viņam tas nepatika, tomēr mēs bijām viņa viesi.
— Brīdinām jūs, — sacīja visvecākais nesējs un nolika savu nastu zemē. — Pa jetija pēdām mēs neiesim!
— Kāpēc? — es pavērsu šauteni pret viņu. — Kad dodamies plēsīgu zvēru medībās, ietiepība un streiki man nepatīk. Pirmais noteikums ir droša aizmugure.
— Kas iet pa jetija pēdām, tas vairs nekad nenāk atpakaļ … — Vecais to vairākkārt nomurmināja savā dziedošajā, nesaprotamaja valodā, un pārējie viņam piebalsoja kā dievu lūgdami.
— Tās ir gluži svaigas pēdas, — Helēna piezīmēja. — Lai viņi pagaida tepat. Mēs drīz atgriezīsimies.
— Jūs nekad neatgriezīsieties, — skumji smaidīdams, ar dziļu pārliecību sacīja vecais. Viņš raudzījās Helēnai tieši acis. — Jūs vairs nekad neatgriezīsieties!
Un viņam bija taisnība.
Riebīgie sniega eilvekl
Mēs gandrīz vai skriešus skrējām pa tām pēdām. Pāvels nesa mūsu medību piederumus. Viņam nepatīkot nogalināt zvērus. Princim patiešām bija dīvains raksturs. Helēna steidzās mums pa priekšu, it kā nevarētu vairs nemaz nociesties. Pēc stundas mēs pēdās ieraudzījām asinis. Vajātais tātad ir ievainots. Bet asiņu plankumi pletās plašumā. Pēc kādas pusstundas pēdas uz brīdi apstājās. Te vāļājās kauls. Tā bija kāda neliela dzīvnieciņa lāpstiņa. Turklāt gludi noskrubināta. Arī mēs apstājāmies. Ko tas nozīmē? Ja mēs vajājām pērtiķi, kā visi līdz šim bijām pārliecināti, tad taču nav iespējams, ka tas pārtiktu no jēlas gaļas. Vai arī šeit dzīvo tādi dīvaini pērtiķi, kuru uzturs nekādi neatšķiras no cilvēku ēdienu kartes? Tikai tagad mums iešāvās prātā, ka mēs varbūt esam uz pēdām kādam patiesi mīklainam dzīvniekam, ka mēs ne vien aizvedīsim uz Eiropu retu zvērādu, bet kļūsim slaveni dabaszinātnieku aprindās, atklādami jaunu, Himalajos mītošu gaļēdāju pērtiķu sugu. Likās, kuru katru brīdi mēs šo zvēru panāksim. Drošības dēļ es jau atbrīvoju šautenes aizsargu.
Un tad sākās. Gandrīz divtūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa, kad temperatūra pēc Celsija bija daudz grādu zem nulles un debesis pilnīgi skaidras, mums pēkšņi uzbruka neganta vētra, apkārt krustu šķērsu šķīlās zibeņi un reizē putināja sniegs; nesaredzēdami vairs cits citu, mēs skrējām uz tuvējo klinšu nokāri, bet tur vētra trakoja gandrīz vēl spēcīgāk. Gribēdams atbalstīt Helēnu, es, neko neredzēdams, grābstījos pa šo balto tumsu; kad taisījos pasniegt sievai roku, pieskāros kādai lielai ķetnai. Domādams, ka tas ir Pāvels, nikni atgrūdu ķetnu nost. Bet tad manu galvu ķēra sitiens, es atkritu augšpēdus un zaudēju samaņu.
Kad atjēdzos, apkārt valdīja miers. Mēs vairs neatradāmies zem klinšu nokares, kur mums bija uzbrukusi vētra. Mēs bijām nokļuvuši augstu kalnos, dīvainā alā netālu no tās ieejas, un ieejai priekšā bija aizvelti milzīgi akmens bluķi. Protams, es tūliņ mēģināju tikt ārā.
— Pagaidi! — Helēna izmisusi iekliedzās. — Tur ir tūkstoš metru dziļa aiza!
Uzrāpos uz akmeņu grēdas. Helēnai bija taisnība, alas ieeja atradās stāvā klinšu sienā, kas sniedzās lejup galvu reibinošā dziļumā un augšup slējās vai līdz mākoņiem. Bez alpīnistu piederumiem mēs no šejienes projām nevarējām tikt.
— Man ir palikusi tikai kabatas baterija, — Pāvels skumji ierunājās. — Viss cits mums atņemts. Kabatā nav nevienas vienīgas patronas. Pazuduši arī sērkociņi un cigaretes.
Es pārlūkoju savas kabatas. Man bija atstāts tikai mutauts. Nešaubījāmies, ka putenī mums uzbrukuši laupītāji, kas šeit kalnos vēl dzīvojot feodālisma iekārtā. Kādam man pazīstamam notāram šie laupītāji nesen bija atsūtījuši uz Londonu pieprasījumu par izpirkšanas naudu un kā pierādījumu tam, ka viņi tiešām sagūstījuši notāra klientu, pievienojuši nogrieztu labās rokas pirkstu. Pavēros uz Helēnu. Viņai bija daiļi pirksti.
— Mums jātiek no šejienes projām. Turklāt ātri.
— Tu varbūt proti lidot? Vai arī domā no sava mutauta izgatavot izpletni? — Pāvels vaicāja.
— Uzspīdini bateriju, mēģināsim virzīties dziļāk iekšā alā. Nestāstiet, ka bandīti mūs tādā vētrā atstiepuši šurp pa stāvo nogāzi. Viņi ir nākuši no turienes, — es rādīju tumsā aiz mūsu muguras.
— Es jau biju tur, — Pāvels atteica. — Ala beidzas ar šauru eju. Tā ir visai līkumaina un zema. Mums nav pat virves gala, katrs solis šajā tumsā var tev maksāt dzīvību. Tur droši vien ir spraugas un bedres. Visu laiku rādīt gaismu es nevaru. Manas baterijas pietiks labi ja divām stundām.
Un tomēr mēs gājām. Devāmies dziļāk iekšā šajā alā. Turējām cits citu aiz rokas kā bērni rotaļā. Soļojām lēni un uzmanīgi. Vairāk reižu sadauzījām pieri pret klinšu izciļņiem, bet pēc kādas pusstundas eja pēkšņi paplašinājās, mēs varējām izslieties un paraudzīties apkārt, jo kaut kur no augšas plūda gaisma un alā valdīja krēsla kā gotiskajos dievnamos. Pāvels nodzēsa bateriju un palūkojās visapkārt. Viņš tos ieraudzīja pirmais.
— Sniega cilvēkus? — es satraukts vaicāju lordam Esdeilam.
— Zīmējumus! — lords stingri noteica, jo nevarēja paciest, ka viņu pārtrauc. — Uz alas sienām bija zīmējumi, ar kuriem salīdzinot Altamiras zīmējumi ir tikai bērnu ķēpājumi. Un tomēr tiem bija zināma līdzība. Mēs uz brīdi aizmirsām, ka runa ir par mūsu dzīvību, ka mums tagad laikam gan vajadzēs rāpties uz augšu pa šauro spraugu, pa kuru ieplūst gaisma un kura izzūd kaut kur augstumos virs mūsu galvām; to visu aizmirsuši, aplūkojām zīmējumus uz klintīm, it kā mēs atrastos kādā muzejā. Visvairāk tur bija zvēru attēlu. Aizvēsturiskais bizons, kuru dabaszinātnieki dēvē par bison priscus un kurš vairāk līdzinās Lietuvas sumbram nekā Amerikas bi- zonam, spalvainais degunradzis, ziemeļbrieži, zirgs, kas pēc izskata atgādināja Prževaļska zirgu, vairāki sīki briedīši vai arī kalnu kazas, dīvaini, nepazīstami putni un sīki zvēriņi. Zīmējumi bija lieliski. Ja izkļūsim no šejienes ārā, tad šis atradums padarīs mūs slavenus visā pasaulē. Bet kā lai tiekam ārā? Mēģināju rāpties pa gaišo spraugu augšup, taču katru reizi nokritu atpakaļ biedru rokās. Turklāt mūs visus sāka mocīt nežēlīgs izsalkums. Slāpes remdējām ar ūdens lāsēm, kas ritēja pa sienu, bet ēdama te nebija nekā. Tā jau mēs pēc dažām dienām zaudēsim spēkus un lēnām nomirsim bada nāvē. Varbūt labāk būs griezties atpakaļ un pamēģināt pa stāvo krauju, kur nāve būtu ātrāka un žēlsirdīgāka. Uz brīdi apsēdāmies šai pirmatnējā templī un apspriedāmies.