— Esi uzmanīgs pret pārvaldnieku, — mans paziņa aizrādīja. — Viņam ir meita precību gados, bet tai ārlaulības bērns.
Tāpēc tūliņ zināju, par ko būs runa, kad vakar pārvaldnieks ienāca manā darbistabā, kas atrodas rāpuļu nodaļā tieši pretim mūsu lielajam purva bruņurupucim un līdzās krāsnij, kura apsilda aligatoram paredzēto vivāriju; aligatoru mums sūtīs no Ēģiptes.
— Ļoti priecājos, — pārvaldnieks iesāka, — par to, ka mans muzejs ieguvis tik izcilu darbinieku. Man gan nav jums jāskaidro, cik daudz pūļu vajadzēja, lai pārliecinātu mūsu pilsētas valdes vīrus, ka tādai lielai pilsētai, kāda ir L., nepieciešams pašai savs muzejs un savs zooloģiskais dārzs. Par laimi mana sieva ir vāciete. Viņa apstaigāja vācu rūpniekus un ieskaidroja tiem, ka šeit, ziemeļu pierobežas apgabalā, jāsavāc kolekcijas, kas būtu vismaz tikpat bagātīgas kā Prāgā — tikai tā šie ap- ^ gabali iegūs tiesības uz kulturālu un politisku autonomiju. Es tikmēr apskraidīju čehu tautības pilsētas tēvus un iegalvoju viņiem, ka mums jāorganizē muzejs un zooloģiskais dārzs, lai par mums nesmietos apmeklētāji no Drēzdenes, Halles vai Leipcigas, kuru muzejus daudzina pa visu pasauli. Un tā es beidzot panācu, ko gribēju. Muzeja direktors gan ir kāds pensionēts Prāgas profesors, kura sieva ir rados ar Izglītības ministrijas nodaļas vadītāju, bet direktors diezin vai pie mums parādīsies: viņš jau ir vecs, braukāt viņam grūti, tāpēc domāju, ka nav tālu laiks, kad es ne vien vadīšu savu muzeju un zooloģisko dārzu, «bet man būs ari attiecīgais tituls. Pagaidām esmu tikai direktora vietnieks. Vēlāk vietnieks būsiet jūs …
Direktora vietnieks jūsmīgi paraudzījās uz mani, tā ka es neviļus aizpogāju svārkus, savus vienīgos pieklājīgos svārkus; tos man braucienam uz pirmo darba vietu bija aizdevis tēvocis, kas pēdējā laikā bija krietni pieņēmies resnumā.
— Centīšos, — es stostījos. Tas ir mans trūkums. Ja ar mani runā kāda augstāk stāvoša persona, es stostos, izturos gaužām pazemīgi, un man svīst rokas, kaut arī labi zinu, kāds stulbenis ir šis augstāk stāvošais. Laikam gan esmu gļēvs cilvēks, bet galu galā es taču jau sen nododos antropoloģijai, nevis rakstura studijām.
— Mums savstarpēji visnotaļ jāizpalī- dzas, — mans šefs sapņaini runāja. — Man, dēls, ir daudz ienaidnieku, — un viņš iegrima domās, it kā jau skatītu to garo dienu virkni, kad viņš nemaz vairs nerādīsies kancelejā un visa eksponātu pasūtīšana un mūsu nedaudzo zvēru barošana gulsies vienīgi uz maniem pleciem.
— Tie nav viegli uzdevumi, — šefs turpināja. — Kungi nesaprot, ka mūsu zvēriem barība jāieved no ārzemēm, neapjēdz, ka mums jāpiegādā banāni un apelsīni, ka Aotes trivirgatus Humboldt, ievērojamo Millera nakts pērtiķi, nedrīkst barot ar vienām samazgām kā sivēnu. Pat lauvām viņi būtu gatavi mest priekšā sprāgušas peles, — šefs nopūzdamies piebilda.
\ Lauvu gan mums līdz šim vēl nebija, viss zooloģiskais dārzs pastāvēja tikai uz papīra, toties muzejs bija nolaists. Vispirms es sāku kārtot kolekcijas.
Šefs mani slavēja. Protams, palīdzēt neko nepalīdzēja. Kādu dienu viņš pie manis atveda Hildu, kaulainu, izstīdzējušu jaunavu ar zilām acīm un pūciņām noaugušu zodu, ar taukainiem matiem, kurus viņa nekādi nevarēja sasukāt, tāpēc pastāvīgi izskatījās tik nekārtīga un netīra, ka viņas bija tīri žēl. Sajutu žēlumu tikmēr, kamēr Hilda nebija sākusi runāt, jo runādama viņa savus skaļos stāstus pavadīja ar intīmiem žestiem: ņēma mani aiz zoda un plikšķināja pa muguru, tā ka mani pēc brītiņa sagrāba bailes, vai viņa drīz necels kājas uz galda, nesāks mani uzrunāt ar tu un saukt vārdā.
Sagaidīju arī tādu brīdi. Un tieši šodien, kad mans šefs mūs abus aizsūtīja uz cirka pirmizrādi. Protams, šefa galvenā vēlēšanās bija izrādīt mani pilsētas tenku vācelēm, kas vakarā te bija salasījušās visas vienuviet. Viņu acu priekšā Hilda pret mani izturējās tā, it kā mēs sen jau būtu precēts pāris. Man vajadzēja glabāt viņas cepuri, noslaucīt putekļus no sēdekļa, attaisīt somiņu un ielikt tur biļetes, beidzot vēl atnest no garderobes mēteli, jo viņai mazliet sala, un turēt mēteli klēpī, jo, kad es atgriezos, viņai vairs nesala.
Taču es nebiju šovakar te atnācis tikai kā Hildas jaunkundzes līgavainis. Ar tādu uzdevumu pārvaldnieks mani nebija iedrošinājies sūtīt. Dienesta pakļautībai jau arī ir savas robežas. īstenībā šefs mani sūtīja apskatīties, vai cirks nepārdod kādu svešzemju zvēru, kas noderētu mūsu iestādēm. Tāds bija mans uzdevums. Un šo apstākli es tagad izmantošu. Kas gan mani varēs nosodīt par to, ka bez kādas atvainošanās esmu pametis sava priekšnieka meitu, ja rnan ir iespēja iegūt tik interesantu cilvēkveidīgo pērtiķi, par kuru es patiesībā domāju, ka tas drīzāk ir cilvēks vai arī kāds rets pērtiķcilvēks, kas diezin kā iemaldījies pie mums Ziemeļčehijā.
— Tas taču nav šimpanze, — es uztraukts sacīju Knollam. — Šajos jautājumos esmu speciālists. Paskatieties uz viņa zodu, uz galvaskausa formu un uzacu lokiem. Tas nepavisam nav pērtiķis.
Knolls nebija pārsteigts.
— Zinu, — viņš atteica un izstaipījās, sēdēdams savā furgonā, kur uz galdiņa stāvēja ruma pudele. Mugurā viņam bija tikai jūrnieku triko krekls, tā ka varēja redzēt nekaunīgos tetovējumus uz krūtīm. Viņš izstaipījās, un austrumniece zem viņa kreisā pleca pago- rīja gurnus.
— Zinu, — Knolls sacīja. — Neiedomājieties, jūs neesat pirmais, kas skrien pie manis ar šo vēsti. Bet līdz šim vēl neviens to nav pierādījis …
— To taču nav grūti izdarīt. Pietiek, ja paskatās uz viņa kāju uzbūvi, uz calcaneus un uz papēža kaulu …
— Bet kā jūs cerat paskatīties? Es jūs nelaidīšu viņam ne tuvumā. Heidelbergas profesoram Pferdmeijeram viņš saspēra apakšžokli, kad šis profesors pieliecās tuvāk. Raita kungam no Mančestras noplēsa apakšdelmam gandrīz visu miesu — jums vajadzētu redzēt viņa zobus! Bet Hāzes kungam no Vroclavas pārlauza mugurkaulu! Viņam, briesmonim tādam, nepatīk cilvēki. Bet man viņš ir vajadzīgs. Viņš notur cirku virs ūdens. Tagad ir krīze, kungs, un es būtu ar mieru rādīt pat Lohnesas nezvēru, pat debesu eņģeli, man viena alga. Manam veikalam Tarzāns nepieciešams, un visi pasaules likumi aizstāvēs mani pret trakajiem zinātniekiem! Bet, ja jums tas nepatīk, varat pamēģināt viņu nofotografēt, nekāds labums jums no tā netiks, jo viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šimpanze, un tas viņam tik labi izdodas, ka neviens mums nekā nepierādīs …
Cirka īpašnieks sāka smieties, viņš tiešām bija jau krietni iereibis. Laikam cirkam līdz šim nemaz nebija tik grūti klājies, ja jau netrūka naudas degvīnam.
— Bet ja cienītais kungs grib pamēģināt … — Knolla sieva klusi ierunājās. Nesen viņa bija uzstājusies cirka arēnā kā lauvu dresētāja.
— Ko pamēģināt? — Knolls pameta uz sievu niknu skatienu. Seit furgonā lauvu dresētāja bija pārvērtusies par biklu aitiņu, kas visu laiku pūlējās klusināt vīra straujumu un skraidelēja tam apkārt, it kā pār viņas galvu švīkstētu begemota ādas pātaga, ar kuru viņa pati ik vakaru draudēja lauvai.
— Ko pamēģināt? — Knolls atkal ierēcās tā, kā pat lauva nespētu. — Vai gribi, lai viņš iegrūž mūs nelaimē? Zoss tāda, vai nezini, ka visi šie dullie zinātnieki galu galā tiesājas ar mums, lai izplēstu sāpju naudu, atgrūzdami advokātiem visu savu mantu?
Tāds vecs cirka artists pazīst ne tikai mājas dzīvniekus. Es izlēcu no furgona, bet šis vīrs vēl arvien aizsmacis lamājās, pieminēdams visvisādas sugas, dzimtas un klases, ko apraksta zooloģija.
Ārā neviena nebija. Pārējie furgoni stāvēja aizslēgti un tumši. Laikam to iemītnieki vēl strādāja. Ik brīdi no telts puses skanēja skatītāju klaigas vai zirgu zviedzieni. Tagad viņi laikam demonstrēja savus ponijus. Nemaz nebiju manījis, ka cirkam tādi ir. Līdz sprostiem nokļuvu viegli. Orientēties jau var pēc smakas. Pirmajā sprostā es pilna mēness gaismā ieraudzīju to vienīgo lauvu, kura attēli grezno uzņēmuma afišas. Tas jau bija krietni vecs un pavisam noplucis. Pat aizmidzis, lauva laiku pa laikam trinās gar sprosta režģiem, jo to mocīja kraupis. Blakus sprostā mitinājās daži šakāļi. Tie, kā par brīnumu, ar kraupi neslimoja. Mani ieraudzījuši, sāka rūkt. Kā nu ne, tie taču bija suņi. Šeit tuvumā es kļūdīties nevarēju. Kaut kāds vilku suņa un doga krustojums. Un tie esot šakāļi! Es šos šakāļus mierīgi būtu varējis piesiet pie suņu būdas.