— Man šķiet… — Helēna ierunājās un aizmirsa aizvērt muti. Ar šausmām viņa blenza pār manu labo plecu uz to pusi, no kurienes atnācām. Reiz jau biju redzējis tādu situāciju, kad medīju leopardus drobo cilts teritorijā. Mana kalpotāja acīs toreiz stinga tādas pašas izbailes. Šaubos, vai kāds cilvēks var būt ļaunāks un viltīgāks par leopardu. Tādā reizē vienīgais glābiņš ir negaidīta rīcība. Ja bandīts aiz manas muguras ar zobenu rokā gaida, ka es tagad pielēkšu kājās, tad man jādara gluži otrādi: jānometas zemē, jāpagriežas pret viņu un jāuzsviež viņa ierocim virsū mani svārki, ko es krizdams noraušu. Bet es aizmirsu savu plānu, jo aiz manas sievas muguras parādījās otrs stāvs. Tie nebija laupītāji, tie neizskatījās pēc vietējiem iedzīvotājiem, jo bija daudz lielāki un gandrīz kaili.
Abi tie bija vīrieši, viens vecāks, otrs jaunāks, abi ar garu vilnu uz muguras, uz krūtīm un kājām, ar nedaudz garākām rokām nekā mūsējās. Viens nesa kādu kārnu, nogalinātu dzīvnieku, otram pār plecu pārlikti divi šķēpi. Šie radījumi atgādināja pērtiķus ar inteliģentām cilvēku acīm. Viņi izgrūda dažas skaņas. Mēs dzīrāmies aizstāvēties un kaut ko paskaidrot, bet pirmais atnācējs pagrūda mani uz priekšu. Viņam bija milzu spēks, viņš pacēla mani aiz pleca kā spalviņu. Es pazinu šo ķetnu. Tā viņi bija mūs atnesuši arī šurp. Bet kā viņi bez virvēm un ar kailām kājām, turklāt ar dzīvu nastu uz muguras spējuši uzrāpties pa tik stāvu krauju? Ilgai gudrošanai mums laika nebija, vajadzēja skriet viņiem pa priekšu kā suņiem vai kā gūstekņiem pēc zaudētas kaujas.
Eja turpinājās klints iekšienē. Pēc neilga brītiņa iegājām mazākā alā, kur bija pavards. No tumsas iznira jauna, stalta sieviete, kas tūliņ ņēmās kurināt uguni. Uguni viņi vēl uzšķīla ar kramu, kaut gan mums no kabatām bija paņēmuši sērkociņus. Mūs neviens neievēroja. Ej nu zini, varbūt viņi gatavojas mūs dzīvus izcept, jo atnestais medījums likās pavisam liess. Bet, kad uguns bija iedegusies, parādījās gaužām vecs vīrs ar garu, sirmu vilnu, nesdams rokā sasalušu šķiņķi. Tagad es sapratu, ka ledus laikmets viņiem īstenībā bijis par svētību. Viņiem gan vajadzēja skraidīt kailām kājām pa sniegu, taču vienlaikus šai sniegā varēja dabiskos apstākļos uzglabāt pārtiku, cik ilgi vien vajadzēja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka te meklējams izskaidrojums, kāpēc viņi līdzi mūžīgajiem lediem pārcēlušies no ielejas šurp, jo medības, no kurām viņi acīmredzot pārtiek, ir — experto credex — riskants pasākums, kas ne vienmēr sagādā visu dzīvei nepieciešamo*. Bagātajos Āfrikas mežos pat ģimenes, kurām ir savas šautenes, nespēj visu gadu pārtikt vienīgi no medībām. Ko tad lai iesāk šeit, kur veiksme droši vien ir mainīga!
Viņi notriepa gabalu pusjēla šķiņķa ar pelniem, kurus laikam lietoja sāls vietā, un pasvieda to mums. Es biju izbadējies, gaļa labi nogulējusies, un savu mūžu neviens rostbifs man nebija tā garšojis. Viņi tātad gribēja nevis mūs apēst, bet gan pabarot. Citādi viņi par mums neko nelikās zinot. Viņiem laikam jau ir sava pieredze ar apbruņotiem medniekiem. Bet kāpēc viņi paši nelieto ieročus, ko ieguvuši no mums? Gribēju viņiem to ieteikt, medību jautājumos esmu speciālists un labprāt būtu ar viņiem aprunājies. Mani interesēja, kā viņi lieto savus šķēpus. Medījot lielākus zvērus, nevar taču pieiet tiem tik tuvu? Tad medīšana būtu visai bīstama nodarbošanās. Atceros, kāda eskimosu cilts, kura līdz šim vēl nav iemācījusies lietot loku un bultas, nemaz netic, ka var nomirt dabiskā nāvē, jo lielākā cilts locekļu daļa krīt par upuri satracinātiem zvēriem. Viņi pazīst tikai nāvi, kādā
1 Tici pieredzei (latiņu vai).
mirsi mednieks, un tās apzīmēšanai viņiem ir septiņpadsmit dažādu vārdu. Vai tādējādi varbūt izskaidrojams tas, ka visi šās alas iedzīvotāji ir pašos spēka gados? Atcerējos arī stāvo krauju un pēkšņi uzbrukušo vētru. Bet kā tādā gadījumā izdzīvojis tas večuks, kurš pats nespēj pat ēst? Es pamanīju, ka sieviete sakošļā katru kumosu un tad uzmanīgi iespļauj vecajam mutē. Kāpēc viņi tik rūpīgi gādā par tādu vārguli?
— Poliandrija, — princis Pāvels man līdzās ierunājās, un acis viņam staroja, — te ir daudz pilnīgāks piemērs nekā tur tajā kalnu ciemā. Mātīte taču veltī visvecākajam vīrietim tik maigas rūpes, bet nevienam no abiem medniekiem greizsirdība nav ne prātā. Nekur pasaulē nebūs novērojama poliandrija tik tīrā veidā.
Es gan šaubījos, vai prinča portugāliete viņam kādreiz tā sakošļātu katru kumosu, bet tas jau tagad nebija svarīgi.
— Vai dzirdat? — Helēna ievaicājās dīvainā, aizžņaugtā balsī.
— Ko? Visi taču klusē.
— Es viņus dzirdu, — Helēna atteica. — Viņi dzied tādu savādu dziesmu un par kaut ko apspriežas. — Helēnai bija tāda seja kā cilvēkam, kas uzmanīgi ieklausās.
— Tad pamēģini ar viņiem aprunāties, — es sacīju. — Es nedzirdu neviena vārda.
Helēna piesēdās tuvāk pie pavarda. Jaunais mednieks pārlauza kaulu un deva viņai nogaršot jēlās smadzenes. Mednieku sabiedrībā tas ir labvēlības pierādījums. Tad Helēna kopā ar citiem aizgāja uz lielo alu. Tur visi sāka dejot. Vecais ritmiski bungoja pa dobu klints sienu. Abi mednieki reižu reizēm rādīja uz zīmējumiem un izgrūda griezīgus kliedzienus, tā atdarinādami atsevišķus zvērus. Ik pa brīdim viņi svieda pret sienu vieglus šķēpus, mērķēdami vietās, kur dūriens ir upurim nāvīgs. Tagad sapratu, kādēļ mūsu senčiem bija vajadzīgi šie klinšu zīmējumi. Tas šīs alas iemītniekiem ir tāds kā treniņš. Viņi te ik dienas mācās nogalināt arī mamutus, kuri tagad vairs nekur nav sastopami. Es pasmējos par to. Primitīvi ļautiņi. Pametu acis uz Pāvelu, kas stāvēja man līdzās. Šis lāga vīrs raustījās veča bungošanas ritmā, it kā viņam būtu krampji.
— Pāvel! — es skaļi iesaucos. — Jūsu gaišība! — Bet pēkšņi pār visu šo jūkli noskanēja sievietes kliedziens. Es to labi pazinu. Helēna pievienojās dejotājiem. Nespēju to saprast. Toreiz nēģeru ciematā viņai tas nenāca ne prātā. Es, protams, nevarēju te ar visiem uzsākt kautiņu. Cienīgi atgriezos mazajā alā un tur uz akmeņiem iesnaudos, apsedzis galvu ar saviem svārkiem.
No rīta mani uzmodināja Pāvels. Viņš rādīja nelaimīgu seju.
— Es runāju ar savu sievu, — viņš sacīja.
— Ar ko?
— Iedomājies tikai, viņa ir atsacījusies no poliandrijas. Tagad viņa dzīvo Madridē ar kādu vecu toreadoru un pat vāra tam ēdienu. Negribot vairs dzīvot ar vairākiem vīriešiem reizē. Viņa kļuvusi par monoandrijas piekritēju. To es nekad nebūtu domājis. Tagad man līdz pašai nāvei jāpaliek Himalajos. Jāturpina savi smieklīgie pētījumi…
— Nezināju, ka šajā alā ir telefons. Es labprāt parunātu ar savu sekretāru Londonā. Manas Mančestras rūpnīcas dara man raizes …