— Te nav nekādu telefona sakaru.
— Tad pamosties taču. Tu nevarēji sarunāties ar savu sievu, lai viņa būtu Madridē, Oportā vai Nicā. Tu esi to redzējis sapnī…
— Bet es patiesi runāju ar viņu. — Pāvelam bija izbrīnīta seja. It kā viņam līdz šim nebūtu ne prātā nācis apšaubīt savus sapņus. Viņš tiešām ir kā mazs bērns. Un, kad ir samulsis vai ari cenšas kādu pārliecināt, tad pīkst smalkā balstiņā.
— Kur ir Helēna? — Mēs abi meklējām viņu. Bet mednieki bija pazuduši un Helēna līdz ar tiem. Lielajā alā atradām tikai veci, kas zīmēja uz sienas mazu dzīvnieciņu. Tas bija zvēriņš, ko mednieki vakar atnesa vakariņām. Ievēroju, ka zīmētājs īstenībā lieto tikai trīs krāsas. Venēcijas sarkano, melno un okera dzelteno. No kā viņš gatavo savas otas? Vecais pat nepaskatījās uz mums, it kā mūsu te nebūtu. Jutu vēlēšanos gāzt viņam. Bet kas zina, vai viņam nepiemīt varens spēks pat vecumā? Mēs steidzāmies uz alas galveno izeju. Es uzrāpos uz akmens bluķiem. Tur gulēja vatēts dāmu trlsceturtdaļmētelis.
— Ko šie zvēri ar viņu izdarījuši?
Es izliecos pār aizu. Diezin vai Helēna būtu iedrošinājusies kāpt pa stāvo sienu. Viņai taču arvien reiba galva. Alpīnismu viņa ienīda. Man likās, ka redzu viņu lejā ar sašķaidītu galvaskausu.
— Viņa aizgāja ar vīriem medībās, — aiz manas muguras atskanēja balss. Es apgriezos.
— Vai tu redzēji Helēnu? — es jautāju Pāvelam.
— Nē.
— Ka tad tu zini, ka viņa aizgājusi ar tiem medībās?
— Es to nezinu. Neko neesmu sacījis. Un neko neesmu dzirdējis …
Aiz muguras alā stāvēja vecis ar otu, vēl aizvien noliecies pār savu darbu.
— Tagad saprotu. Viņi spēj sarunāties bez vārdiem. Kā zvēri vai kukaiņi.
— Neko tu vēl nesaproti, — es atkal izdzirdu.
Izskaidrojums
Ar savu salīdzinājumu biju viņus apvainojis. Viņi nebija ne zvēri, nedz kukaiņi. Viņi bija cilvēki. Tikai izvēlējušies citu ceļu nekā horno sapieris. Viņu saprāts nebija tāds kā mums, viņi to nelietoja loģiskai analīzei, dedukcijai vai abstraktai skaitļošanai. Viņi bija homines sensuosi, kas labāk par visiem dzīvniekiem attīstījuši savas sajūtas — redzi, ožu, dzirdi un tausti — un ar saviem maņu orgāniem uztvēra apkārtējo pasauli daudz labāk un daudz asāk par mums. Tieši tāpēc viņi tik apbrīnojami zīmēja, tāpēc spēja sazināties iztālēm ar kādu īpašu telepātiju; es ticu, ka te- lepātija arī ir viena no cilvēka sajūtām; tāpēc viņi spēja vienmēr pareģot laiku, izvairīties, teiksim, no manas precīzās šautenes lodes un jebkurā brīdī sagūstīt savus vajātājus. Šejienes dabas apstākļos tās bija nepieciešamas īpašības. Šie cilvēki necēla sev mitekļus, nepieradināja dzīvniekus, lietoja tikai visvienkāršākos rīkus, nedzīvoja šķirti no dabas, nepārveidoja to pat ne tik primitīvā veidā kā šejienes iezemieši; viņi dzīvoja kopā ar dabu kā tās sastāvdaļa, kā visaugstākā gaļ- ēdāju dzīvnieku forma. Kā es nožēloju, ka nevaru viņus novērot medībās. Esmu pārliecināts: pat ja kāds ievestu šeit leopardus, viņi tos iznīcinātu tāpat kā milzīgos lāčus, kuru kaulus atradām alā pie pavarda.
Pēc dažām dienām mani pārņēma savāda apātija. Pāvels šo stāvokli dēvēja par laimi. Man šķita, ka viss manā dzīvē jau ir atrisināts, ka tagad uz laiku laikiem piederu pie šīs cilts, kurai turpmāk palīdzēšu, tikai pats nezinu, kā; biju laimīgs, kad Helēna atnesa savu pirmo medījumu, man šķita veltīgas raizes par saviem uzņēmumiem Anglijā, par savu īpašumu un muižām, draugiem un tuviniekiem. No šejienes es nolūkojos uz dzīvi it kā no putna lidojuma. Pa daļai tāpēc, ka sniega cilvēku ligzda atradās tik augstu, pa daļai tāpēc, ka pēkšņi jutu mieru un gandarījumu; šīs jūtas mani pārņēma kā opija miegs, kuru pirms kara reiz biju izbaudījis Kongkongā. Pāvels jutās tāpat. Mēs varējām augām dienām — sēdēt un sapņot vai arī vērot veča darbu, raudzīties uz viņa attēliem vai uz viņa tālo senču zīmējumiem, kuri šo alu bija izdaiļojuši jau mamutu laikmetā.
Taču es vienīgais apzinājos, cik tas ir bīstami. Arī toreiz es aizgāju no opija smēķētāju midzeņa, kaut gan ķīniete, kas mani apkalpoja, bija visdaiļākais radījums pasaulē un nebija vēl pat trīspadsmit gadu veca. Sadauzīju viņas pīpi un strauji aizgāju. Zināju, ka tāpat man jārīkojas arī tagad, tāpēc ka apātija, ko Pāvels dēvēja par laimi, varbūt ir tikai ar skābekli nabagā augstienes gaisa iespaids; šis gaiss jau iedarbojas kā narkotiska viela. Neticu, ka narkotiska viela var sniegt cilvēkam laimi. Ticu smadzenēm un> saprātam. Mana ģimene Mančestrā nodibināja manufaktūras jau pirms tvaika mašīnu izgudrošanas. Mēs bijām pirmie šajā apvidū, kuri sāka lietot mašīnas. No laika gala esam uzstājušies pret reliģiju un veicinājuši zinātni, jo uz zinātni balstās mūsu ģimenes, Anglijas un visas cilvēces labklājība. Ticu saprātam, kas galu galā pārveidos dabu, ticu cilvēkam, kas kļūs kungs pār savu apkārtni un tā pielīdzināsies savam mūžsenajam
iedomu tēlam, visvarenajam dievam. Viņš pats kļūs par dievu. Ja kāds par to šaubās, lai aizbrauc uz Mančestru, Rūras apgabalu, Silēziju vai Doņecas baseinu. Lai apskata modernās tehnikas brīnumus, tad viņš mitēsies šaubīties par cilvēka iespējām. Manas rūpnīcas drīz tiks modernizētas. Ieviesīšu jaunus tehniskos procesus. Es nevaru apātiski vāļāties augšpēdus Himalajos, kamēr visi citi strādā.
Bet Helēna atteicās atgriezties. Protams, man bija aizdomas, ka viņa ir iemīlējusies jaunākajā medniekā, taču viņa izskaidroja, ka iemesls neesot mīlestība. Iemesls esot miers un gandarījuma sajūta, ko viņai sniedzot šī dzīve. Tā esot daudz labāka atpūta nekā nīlzirgu medības Āfrikā. Helēna jau allaž bija jūtīga un emocionāli noskaņota, spēja jūsmot un mājās slepeni gleznoja mazus akvareļus, reiz es to atklāju gluži nejauši. Šķiet, ka viņa pat ticēja kādai pārdabiskai būtnei, kalpoja kādai īpašai deistiskai reliģijai, kuru bija pielāgojusi savai tehniskajai izglītībai. Allaž viņa sevi izjuta par tādu augstākas varas radītu lietu un respektēja dabas likumus.
— Mūsu civilizācijai tuvojas gals, — viņa mums tagad stāstīja, un viņas rokas vēl bija notrieptas ar nogalinātā dzīvnieka asinīm. — Cilvēki pakļaujas masu histērijai, tic politiskiem balamutēm, ir nepastāvīgi un grozīgi, viņi neizturēs atsvešināšanos no dabas; visa mūsu suga ir izvēlējusies nepareizu ceļu. Mēs esam pārāk attīstījuši savas smadzenes, citas mūsu sajūtas atrofējas, tieši tāpēc esam nelaimīgi, slimi un izmisuši. Mēs nespējam dzīvot pilnu dzīvi. Bet dzīvot mums gribas tā, kā dzīvo šie te.
— Tā, kā šie pretīgie cilvēki? — es uztraucos. — Tev nav ne tik daudz prāta, cik pēdīgajam iezemietim.
— Nemaz nevēlos, lai man būtu prāts. Tas man neko nav devis. Ar tevi es apprecējos aiz prāta apsvērumiem, bez mīlestības, jo vēlējos pakāpties augstāk pa sabiedriskā stāvokļa kāpnēm. Es zinu, kāpēc izjuka tava pirmā laulība. Tādi mēs, cilvēki, esam, mēs ar prātu spējam apspiest pat savas dzimuma tieksmes …
Uz to es nepratu neko atbildēt. Esmu audzināts Viktorijas laikmeta tikumos un nespēju runāt par dzimuma jautājumiem tāpat kā par zobiem.
Bet Helēna mani briesmīgi aizvainoja.
Tātad tomēr vainīgs tas mednieks. Viņa iemīlējusies pērtiķi. Nodibinājusi sakarus ar dzīvnieku.
Kā tas iespējams? Kā tas iespējams, ka to izdarījusi sieviete, kura guvusi izglītību mūsu augstskolā, kura kopš mazām dienām rīkojusies saprātīgi, kuras inteliģenci vienmēr esmu apbrīnojis? Vai man jānotic, ka mēs neesam saprātīgi cilvēki, jānotic, ka šie te ir vienīgie un īstie cilvēki, bet mēs tur ielejās esam izdzimteņi, kuru galvaskauss pārmērīgi attīstījies? Vai tas iespējams? Helēna mani droši vien māna.