— Mums jātiek projām, — es sacīju Pāvelam, kurš rādija nelaimīgu seju, jo bija dzirdējis visu mūsu sarunu. — Mums jātiek projām, nemēģini mani pierunāt, lai palieku pētit kopā ar tevi poliandriju. Es drīzāk pētītu slepkavības, ko izdara aiz greizsirdības. Man šķiet, ka šiem pētījumiem cilvēces vēsturē ir vairāk materiālu. Bet kā lai klasificē greizsirdību? Vai tādas jūtas ir saprātīgas? Vai tās ir noderīgas? Vai tā nav smieklīga un nevajadzīga īpašība? Es braucu uz Angliju, — es sacīju. — Man ir neatliekamas darīšanas Mančestrā.
— Bet Helēna?
— Man sieva ir mirusi. Viņa izvēlējusies eksistenci dilūvija laikmetā.
— Ej projām tikai rīt, — atskanēja vecā vīra balss, ko Pāvels nedzirdēja. Tas mani saniknoja vēl vairāk. Bet ārā jau cēlās vējš. Tāpēc pagaidījām līdz rītam. Man šķiet, ka arī racionāli domājoši cilvēki reizēm drīkst paklausīt iracionāliem padomiem tieši tāpēc, ka viņi domā racionāli.
Diemžēl, Pāvelam šis padoms neko nepalīdzēja, tāpat kā nepalīdzēja primitīvā virve, ko vecis mums iedeva līdzi ceļā. Kad līdz zemei bija atlikuši desmit metri, L. princis gāzās un nokrita ar galvu uz milzīga akmens, no kurienes viņu tai pašā brīdī aizrāva straujas kalnu upes ūdeņi. Visā manā mūžā neviens ceļš lejup nebija mani tā nomocījis kā šis, pat tad ne, kad mēs pieveicām Grosglokneru. Drauga nāve mani dziļi skumdināja.
Tikko biju nokāpis lejā, nokritu ceļos un raudāju kā bērns, kājas man trīcēja vienā trīcēšanā aiz briesmīgā noguruma un rokas bija saskrambātas asinīs. Bet varbūt bija arī labāk, ka princis nomira, diezin vai viņš jelkad būtu samierinājies ar savas sievas nodevību. Kā es ar to tikšu galā? Izslaucīju acis un devos tālāk lejup ielejā. Tikai nākamajā dienā atradu pirmo īstu cilvēku mītni. Durvis man atvēra viens no mūsu nesējiem un izbailēs iekliedzās. Viņš domāja, ka redz manu garu.
Saprats strupceļa
Protams, Londonā visi domāja, ka Helēna gājusi bojā medībās. Ar lielu gandarījumu draugi man izteica līdzjūtību. Mūsu aprindās nāvi medībās uzskata par dabisku parādību. Tātad šai ziņā mēs līdzināmies sniega cilvēkiem. Es uzpirku visus izdevējus un ceļotājus, ar sava pilnvarotā starpniecību likvidēju visu literatūru, kur vien bija kaut kā pieminēti sniega cilvēki. Nevēlējos, lai kāds pievērstu tiem uzmanību. Es atpirkos no katra, kas taisījās par viņiem rakstīt, algoju divus veiklus žurnālistus, kuri ar savu ironiju apklusināja kādu jaunu norvēģi, kas par šiem cilvēkiem bija ieminējies «Starptautiskajā ģeogrāfijas žurnālā». Visi toreiz ņirdza par jauno cilvēku, un daži izcili speciālisti, kaut gan šajā ekspedīcijā nebija piedalījušies, bija ar mieru zvērēt, ka stāvi, ko viņš tālumā redzējis, bijuši divi lāči. Kad es reiz ar šo jaunekli sastapos vakariņās pie lēdijas Astoras, viņš pats jau bija pārliecināts, ka redzējis lāčus.
Es gribēju saglabāt šos pretīgos cilvēkus sev vienam pašam. Tā bija ciņa starp manu ģimeni un starp viņiem, tā bija nežēlīga cīņa starp dzimtām, tāda pati kā starp skotu kalniešiem. Krietnu daļu no sava īpašuma es ziedoju bezdrāts sakaru attīstībai. Pēc gada es no sava pētniecības centra saņēmu aparātu, kas nebija lielāks par portfeli; ar šā aparāta palīdzību es varēju sazināties ar otra tāda paša aparāta īpašnieku piecu kilometru attālumā. Aparāts gan bija dārgs un tam vajadzēja mainīt baterijas, toties neviens neprasīja, lai es dejoju ap ugunskuru vai koncentrēju visas domas pie saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Tas bija telepātijas aparāts. Tas nodrošināja tālsakarus, ko radīja saprāts. Zinu, jums tas liksies smieklīgi, ka es tiecos pārtrumpot šos sniega salašņas tādos niekos, ja ar visu savu dzīvi nespēju pierādīt to, ka saprāts uzvar, ka Ņūtona un Darvina idejas atnesušas pasaulei brīvību, ka mēs esam uzvarējuši dabu. Bet cīņā par Helēnu viss noderēs. Paņemšu līdzi arī fotogrāfijas, kur būs redzamas manas rūpnīcas ar jaunajām mašīnām, kas ir īsti cilvēka atjautības brīnumi; Helēna noteikti pratīs tās novērtēt. Es viņai pierādīšu… jā, draugs. Jūs jau droši vien uzminējāt, ka es nedomāju ne par ko citu kā vien par atgriešanos. Gribēju pierādīt, ka saprāts uzvar, jo iedomājos, ka tā atgūšu ari
Helēnu, kurai apriebsies jaunais mednieks tāpat kā suns. Gatavojos jaunai ekspedīcijai uz Himalajiem. Pirms tam centos aizmirsties. Paziņas nāca mani mierināt, es nodevos azarta spēlēm un pazaudēju daudz naudas, maksāju visādiem medijiem, lai varētu vērot viņu okultās nodarbības, apmeklēju publiskos namus un lauzu savu darbinieku sievām sirdis, bet, nododoties mīlestībai, man prātā stāvēja Helēna, klausoties bezprātīgajos spiritistu kliedzienos, cerēju, ka parādīsies Helēna, ar paziņām runāju tikai par Helēnu. Visi redzēja, ka es ciešu, mani tuvinieki pārstāja trīt mēles ap Helēnu, neviens man vairs nepārmeta nevienlīdzīgu laulību. šajā gadā nokritos svarā par desmit mārciņām. Bet maijā jau sūtīju telegrammu uz Katmandu, ka izlidoju. Visu ziemu mans pilnvarotais tur gatavoja lielisku ekspedīciju, kādu līdz šim vēl neviens nebija finansējis. Oficiālā versija bija tāda, ka mēs mēģināsim uzkāpt Nanga Parbata virsotnē, bet īstenībā manā ekspedīcijā piedalījās visai pieredzējuši plēsīgo zvēru mednieki, kuri ieraduši sagūstīt savus upurus dzīvus. Sapņos, kas nedeva apmierinājuma, es iztēlojos: ja mana sieva atteiksies atgriezties labprātīgi, atvedīšu viņu uz Londonu kā sniega cilvēka mātīti, ieslodzīšu abus zooloģiskajā dārzā kā sniega pērtiķu pāri un diendienā sūtīšu uz turieni ekskursijas no Soho labošanas namiem.
Bet, ieradušies ar visu ekspedīciju mūsu agrākajā bāzē, mēs kalnu ciematā neatradām ne dvēseles. Ļaudis no turienes esot pārcēlušies uz ieleju, jo pēdējā laikā jetiji nedevuši miera. Tie vairs neesot vairījušies no cilvēkiem kā senāk. Tagad tie esot stiepuši projām ciemata iedzīvotājus. Vairāki cilvēki pazuduši kalnos, pārējie bailēs aizbēguši. Tā bija pirmā aizkavēšanās. Mums vajadzēja griezties atpakaļ, lai sameklētu nesējus. Tikmēr laika apstākļi kļuva sliktāki. Sākās puteņi, kādus šajā apvidū un šai gada laikā neviens neatcerējās piedzīvojis. Uznāca vēlīns sals, daudzās vietās no kalniem brāzās lavīnas. Ar milzīgām grūtībām mēs tikām uz priekšu. Kad laiks ri- mās, tad pāreja, kur mēs kādreiz bijām uz- dūrušies sniega cilvēku pēdām, bija pilnīgi aizputināta. Tā bija izgaisusi, neviens nespēja klintīs atrast ceļu. Likās, ka mums vajadzēs apiet visu kalnu masīvu, bet tas nozīmēja, ka aizkavēsimies gandrīz par diviem mēnešiem.
Arī šoreiz es nepadevos. Pasūtīju no Deli mazas vienmotora lidmašīnas. Mēs neaizkavēsimies nevienu dienu! Pārvedīšu visu ekspedīciju pa gaisu. Tā vismaz aplūkosim savu upuru valstību. Tie bija milzīgi izdevumi, bet es taču biju bagāts. Es tik neatlaidīgi klaušināju visur par sniega cilvēkiem, tik aizrautīgi nodevos ekspedīcijai, ka mani palīgi laikam sāka šaubīties par manām prāta spējām.
Reiz nometnē ieradās budistu mūks, kas aicināja mani doties uz tuvējo klosteri, kur es varēšot atpūsties un parunāties ar klostera visgudrāko askētu. Klosteris mani neinteresēja, jo mūks apgalvoja, ka jetiju pasaulē nemaz neesot, tos esot radījusi tikai baiļu pārņemto kalniešu iztēle. Pats viņš jau sen klai- ņājot pa tā apvidus kalniem un līdz šim vēl neko tādu neesot manījis. Es mūku aiztriecu. Viņš bija vai nu akls, vai muļķis, vai arī melis. Nekas mani vairs nespēs atturēt no mana nodoma. Vismaz man tā šķita.
Bet lidmašīnas neieradās. To vietā saņēmu no Deli zibenstelegrammu. Maniem čekiem neesot seguma. Londonas bankas atsakoties izsniegt naudu pret manu parakstu. Cik vien ātri varēdams, atgriezos Katmandā. Kā par spīti tai pašā dienā beidzot iestājās jauks laiks, bet man tagad bija citas rūpes. Nesapratu, kāpēc tā izmainījies laiks mājās. Biržā. Jūs droši vien atceraties to katastrofu. Cilvēki šāvās, lēca ārā pa logiem, vakarējie miljonāri uz ielām tirgojās ar āboliem. Pēkšņi es konstatēju, ka ticība saprātam mani ir pievīlusi un ka manas rūpnīcas man tagad pieder tikpat daudz cik Trafalgāra skvērs. Tātad visu mūžu esmu ticējis bezjēdzībai. Cilvēki ir pārāk nepilnīgi un tikai izliekas par saprātīgām būtnēm. Viņi ir bīstami, nepastāvīgi pērtiķi, kurus tikai viņu pašu nekaunība padarījusi par radības kungiem. Pēkšņi man jetiji šķita daudz gudrāki. Mūsu civilizāciju acīmredzot satricina daudz briesmīgākas katastrofas un viesuļvētras nekā tās, ko esmu piedzīvojis Himalajos. Bet cik augstprātīgi es tur izturējos! Kā es dzīros pārvest Helēnu mājās, ķēdēs iekaltu, kā gaidīju, ka mans bezdrāts uztvērējs svinēs triumfu. Es pats sev likos puišelis, kas dižojas ar savu automobili, bet tad ierauga, ka tā ir tikai rotaļlieta. Esmu piekrāpts. Esmu nabags.