Man bija atlikusi tikai vecā dzimtas pils un mazliet zemes. Mans pilnvarotais nogalināja pats sevi un savu ģimeni ar gāzi. Tsi pirms krīzes viņš manu skaidro, naudu bez manas ziņas bija ieguldījis nevērtīgos papīros. Man vajadzēja kalpotājiem maksāt algu ar pils iekārtu, līdz atradīsies pircējs, kas interesētos par zemi. Pirmajā datumā kalpotāji saņēma kādu ampīra mēbeli vai vecu tērpu. Viņi tomēr bija uzticīgi, neviens mani tajās dienās nepameta. Es viņus atcerējos savā testamentā. Nolēmu, ka iešu nāvē mūsu pils visvecākajā spārnā, taisni zem sava vectēva ģīmetnes; vectēvs bija būru kara varonis un nošāvās šajā telpā tāpēc, ka reiz karaspēka skates laikā bija aizmirsis sveicināt karalieni. Valdīja dziļa nakts, es tikko kā biju iztīrījis savu pistoli, kas man Āfrikā divreiz glābusi dzīvību. Tagad tā glābs manu godu. Nespēju dzīvot kā ubags. Esdeili arvien ir bijuši bagāti. Lēnām iebīdīju magazīnā patronas, kas bija gluži jaunas un ieeļļotas, cerēju, ka tās mani neko daudz neizkropļos. Pistoles stobrs bija patīkami vēss. «Tāpat kā Pāvels,» man pēkšņi iešāvās prātā. Pāvels taču toreiz, kāpjot lejā, nebūt nepaslīdēja, viņš gan laikam tīšuprāt metās ar galvu uz tiem akmeņiem, jo nespēja dzīvot bez savas sievas. Viņa sapnis bija patiess, šī sieviete tiešām bija iemīlējusies Madrides toreadorā. Mēs ar Pāvelu satiksimies.
— Santiljanedelmara, — es pēkšņi gluži līdzās izdzirdēju. Bija vēls, un šī pils daļa arvien ir gluži tukša. Caur griestiem šeit tek iekšā lietus, logi nav cieši aizverami, neviens kalpotājs neuzdrošinās te staigāt, jo baidās mana vectēva, kas te nomira. — Santiljanedelmara, — es atkal dzirdēju pie pašas auss, it kā balss nāktu no manas pistoles stobra. Tā bija sievietes balss, labi pazīstama balss, tā bija Helēna. — Santiljanedelmara, — viņa sacīja beidzamo reizi, un man bija tāda sajūta, ka viņa aiziet. Tātad Helēna tomēr ir mani atcerējusies. Varbūt savos kalnos viņa vēro manu likteni bez radioaparātiem un televizora ekrāna. Es, muļķis, gatavojos medīt viņu kā meža zvēru, gribēju atriebties, bet viņa mani laikam patiesi mīl. Varbūt viņa tiešām izvēlējusies īsto dzīves veidu mūsdienu liekulīgajā pasaulē, kur saprāts aizvien meklē kādu kompromisu. Es metos projām uz bibliotēku, kas atradās pretējā spārnā. Ceļā man pagadījās vecā istabene, kas pārbijās, domādama, ka skrienu pakaļ zaglim. Steigšus paslēpu pistoli.
Santiljanedelmara ir kāda vieta Spānijā Santanderas provincē. Tūliņ otrā rītā telefonēju savam brālēnam, kas strādā ārlietu ministrijā.
Laime
— Santiljanedelmara? Jā gan, netālu no turienes atrodas slavenā Altamiras ala. Bet braukt tev nav iespējams.
— Kāpēc?
— Vai tad tu avīzes nelasi? Spānijā kāds ģenerālis Liro uzsācis pilsoņu karu. — Brālēns nespēja paturēt prātā ārzemnieku uzvārdus un jauca pat naudas nosaukumus.
Aizņēmos naudu ceļojumam un aizbraucu tai pašā dienā. Helēna taču zināja, kāpēc aicina mani uz turieni. Mani vadāja pa alām, es tur biju vienīgais tūrists. Abats monsiņjors Neils un profesors Untermālers, kuriem pasaule ir pateicību parādā par šejienes alu izpētīšanu un par daudziem darbiem, kas apgaismo aizvēsturisko cilvēku dzīvi, patlaban brauca projām. Viņi mani nopietni brīdināja, ka Santanderā anarhistiem esot lieli spēki, fašistiem šeit nebūšot nekāds vieglais darbs, līšot asinis, es nedrīkstot te palikt. Bet man gar pilsoņu karu nebija nekādas daļas. Nolīgu vietējos gidus, kas vadāja mani pa Altamiras alu, priecādamies, ka tukšajā sezonā var nopelnīt. Viņi rādīja man arī tādus retumus, kuriem citām reizēm pagāja garām. Rādija zīmējumus zemās klinšu ejās, pa kurām vajadzēja līst četrrāpus.
— Abats Neils apgalvo, ka senais cilvēks iztēlojies bizonu par debesu dāvanu un domājis, ka šis zvērs piedzimst klinšu dziļumā, tāpēc lūkojis to pievilināt ar saviem zīmējumiem zemajās ejās dziļi kalna iekšienē.
— Muļķības, — es atteicu. — Zēl, ka jūsu abats aizbraucis. Es viņam izskaidrotu, ka senajiem cilvēkiem vajadzēja vingrināties, lai ar savu īso šķēpu spētu nogalināt bizonu no neliela atstatuma, reizēm pat zemē guļot. Šajā ejā viņi radinājās mierīgi sagaidīt mirkli, kad vajadzēs pielaist bizonu sev klāt nedaudzu soļu attālumā un tad uzšķērst tam vēderu ar krama šķēpu. Paskatieties, — es rādīju garo svītru uz zvēra milzīgā vēdera. Šajā alā zīmētāji bija lietojuši arī gaiši violetu krāsu, kādu es Himalajos nebiju redzējis-
— Patiesi… — pavadonis brīnījās. Kopš tās reizes mani daudzināja par lielu speciālistu, kas prot izskaidrot, kāpēc daži attēli ir tik savādi sakropļoti. Neviens vairs nebrīnījās, ka es klīstu pa visu apkaimi, meklēju vēl citas alas un pūlos iekļūt pazemes ejās, Ja Helēna sūtījusi mani šurp, tad viņai noteikti bijis kāds mērķis. Viņa droši vien nedomāja satikties ar mani Altamiras alā, tā būtu tikpat kā satikšanās ļaužu pilnā laukumā. Viņa jau arī runāja nevis par Altamiru, bet par Santil- janedelmaru. Veselu nedēļu es pētīju apkārtni. Tikai pēc nedēļas sameklēju īsto alu. Tā atradās netālajās akmeņlauztuvēs, un mani uz turieni aizveda bērni. Viņi gāja tur rotaļāties. Man vajadzēja uzmanīgi rāpties lejup pa krauju. Arī šejienes miteklis pacēlās pāri visai apkārtnei, kaut ari tikai dažas pēdas. Bērni neiedrošinājās iet tālāk par akmens aiz- sprostojumu, kas līdz pat šai dienai bija saglabājies neskarts. Es tūliņ pazinu, ka tā ir tikai tāda kā priekštelpa, kas līdzinājās ieejai Himalaju labirintā. Tālāk man vajadzēja virzīties uzmanīgi, kaut arī šoreiz man bija līdzi alpīnista piederumi un spēcīgs gaismas avots. Bet es biju viens. Pārlauzta kāja šeit apakšzemē nozīmētu drošu nāvi: par manu gājienu nezināja pat bērni, jo biju devies ceļā uz klintīm vēlu vakarā. Negribējās pievērst lieku uzmanību maniem pētījumiem. Visa šī ekspedīcija taču varēja beigties ar kauna pilnu neveiksmi, Helēnas balsi zem vectēva ģīmetnes varbūt dzirdēju tikai tāpēc, ka pirms nāves mēs allaž dzirdam vismīļāko cilvēku balsis.
Beidzot es tomēr tiku atalgots. Pirms tam man vajadzēja pārbrist pār pazemes strautu, ilīst uz vēdera un vairīties no gulošajiem sikspārņiem, taču galu galā es stāvēju krēslainā pazemes telpā, kas bija plaša un velvaina kā gotisks templis. Zīmējumi uz sienām bija vēl skaistāki un meistarīgāki nekā tie, ko biju redzējis Altamirā. Bet nebija te ne Helēnas, nedz kādas vēsts no viņas. Gatavojos te paēst.