— Pietiek ar to, ka esi atnācis, — dzirdēju sievietes balsi čukstam.
Tad es ieraudzīju otru, mazāku alu. Tajā atradu vārgu, izdēdējušu sirmgalvi — ar raupju, biezu ādu pārvilktu ģindeni, ko klāja noplukuši vilna. Vecais vairs tik tikko elpoja. Taisījos viņu pabarot.
— Nupat paēdu brieža gurnu, man negribas, — dzirdēju runājam. Paraudzījos apkārt. Uz sienām bija trušu, meža pīļu, irbju, kā ari kaķu, suņu un žurku attēli. Vai tad šejienes jetiji ir tik dziļi grimuši, ka ēd žurkas?
— Tu vari iegūt visu, ko vien vēlies. Tikai tev jāvēlas no visas tiesas … — es atkal dzirdēju. Paskatījos uz šo dzīvo mironi, kas vēl joprojām turēja rokā sažņaugtu otu. Netālu stāvēja trauki ar krāsām. Vai viņš tiešām bija laimīgs? Kā viņa dzimums šeit nemanīts saglabājies veselus gadu tūkstošus, palikdams nomaļus no mūsu dzīves? Tā gan ir bijusi īpaši spītīga dzimta, ja nav aizceļojusi līdzi ledājiem, kas nemitīgi atkāpās. Varbūt tie bijuši kādi priesteri, šejienes tempļa sargātāji — kas to lai zina. Skaidrs ir tikai tas, ka priestera attēls viņu gleznojumos nekur neparādās.
— Neaizej… — dzirdēju Helēnas balsi. Bet es taču negaidīšu te apakšzemē, līdz šis cilvēks nomirst. — Paliec… Tev jāiepazīst laime…
Man tas likās smieklīgi, biju gaidījis, ka te sastapšu Helēnu pašu vai ka viņa ar kāda medija starpniecību man pavēstīs, kur viņa tagad kalnos mitinās un kā lai pie viņas no- kļūstu. Man nepatīk okulti piedzīvojumi, netaisos tādos piedalīties. Sāku vākt kopā savas mantas. Rīt atvedīšu šurp vietējos arheologus, varbūt vēl glābsim šo sirmgalvi no nāves. Tas patiešām bija rets eksemplārs.
Bet pie izejas es paklupu pār viņa apģērbu. Kā tad jetijam var būt kāds apģērbs? Tādu es viņiem nekad nebiju redzējis. Un tomēr šeit vāļājās tērps, kādus valkāja gadsimta sākumā, pat lodes caururbta platmale. Vai tad šis mirstošais vecis piederētu pie mūsu sugas? Vai tas bijis kāds neprātis, kas tīšām ieklīdis šajās klintīs un turpina aizvēsturisko gleznotāju darbu? Kāpēc viņš to būtu darījis? Kāds tam būtu iemesls?
Bet pēc nedēļas es turēju rokā viņa otu un mēģināju vilkt uz sienas pirmās svītras. Veltīgs būtu mēģinājums izskaidrot jums, kāpēc es to darīju. Šī sajūta ir jāpārdzīvo pašam. Pirmajā naktī es tur paliku tāpēc, ka biju pārguris un vēlējos gulēt. Redzēju dīvainu, skaidru sapni, ka esmu atgriezies dabas klēpī, skraidu kopā ar Helēnu pa brīnišķīgu ieleju starp ledājiem un dzeru svaigas zvēru asinis. Sapnī mēs mīlējām viens otru, bijām laimīgi, likās, ka tas ir nevis sapnis, bet visīstākā īstenība.
Atkal mani pārņēma tā pati apātija, bet es to vairs nesaucu par apātiju, jo mani nesatrauca nekādas atmiņas un mana ticība, ka, saprātam paklausot, var iegūt apmierinājumu, bija nežēlīgi pievilta. Man bija vienalga, kas notiek ārā saules gaismā, es neraizējos par aukstumu un badu, tāpat man bija vienaldzīgi visi mani tuvinieki, cilvēce, Anglija un pasaule. Manas mašīnas tur mājās man tagad šķita smieklīgas. Man likās svarīgs tikai tas, cik pilnīgi ir gleznojumi uz sienas; tas bija vienīgais cilvēka cienīgais darbs. Es baudīju mieru. Biju laimīgs. Beidzot sapratu, kāpēc tie, kas sastop sniega cilvēkus, galu galā nekad vairs neatgriežas. Arī es vairs nevēlējos atgriezties.
Apšaudīšanas
Pēc dažām dienām manus sapņus iztraucēja dīvaina, ritmiska zemes drebēšana, kuru nevarēja būt radījis nekāds iracionāls spēks. Tā bija lielgabalu dunoņa, pret vakaru sadzirdēju arī šauteņu šāvienus. Tātad fronte tuvojās mūsu alām. Protams, toreiz nezināju, ka fašisti pieveduši šeit smago artilēriju un gatavojas sagraut Santiljanedelmaru. Pilsētas aizstāvji bija sadomājuši uzbrukt negaidot, apejot fašistus pa pazemes ejām. Izrādījās, ka visi ārzemnieku pavadoņi ir anarhisti un pazīst šo apkārtni smalki jo smalki. Kāds īpaši straujš jauneklis domāja nokļūt ienaidnieka aizmugurē, iedams pa manu alu, kur bērnībā bija nācis rotaļāties. Un tā mēs tagad pieredzējām kauju šeit pazemē, jo fašisti bija uzzinājuši par republikāņu plāniem un atsūtījuši šurp savu avangardu. Pretinieku galvenie spēki sadūrās vislielākajā alā, kura mani tā bija savaldzinājusi ar savu violeto krāsu. Apšaudīšanās ilga kādas piecas stundas. Abām pusēm bija lieli zaudējumi, jo šāviņi lidoja tumsā, granātas tika sviestas, neko neredzot, un karotājiem daudz vairāk ļaunuma nodarīja brūkošās klintis nekā lodes. Daudzus apraka klinšu bluķi. Arī manu sirmgalvi, kas vēl arvien negribēja mirt. Viņam uzgāzās milzīgs bluķis ar viņa paša gleznojumiem. Es vēroju visu kauju no neliela klinšu iedobuma, gulēdams tajā uz vēdera un domādams par scēnu, kas reiz bija norisinājusies Himalajos, par sniega cilvēku medību deju, par dīvaino, ritmisko troksni, ko vecais mednieks izvilināja no sienas un kas nemaz nelīdzinājās vieglo ložmetēju riešanai, par Helēnas līksmo brīves kliedzienu, kurš nelīdzinājās ievainoto un mirstošo vaidiem, kas tagad skanēja pa visu pazemi.
Beidzot fašistus atsita. Viņiem vajadzēja atkāpties arī tāpēc, ka republikāņi pa citu eju bija iekļuvuši tieši marokāņu baterijas aizmugurē un apšāvuši visu tās apkalpi. Uzbrukums Santiljanedelmaras pilsētai bija likvidēts. Visa province līksmoja.
Mani līdz ar pārējiem ievainotajiem aiznesa uz kara slimnīcu. Viņi noturēja mani par angļu dzejnieku, kas frontē cīnoties anarhistu rindās. Manu veci republikāņi apglabāja kopā ar saviem kritušajiem. Viņi bija pret mani laipni arī tad, kad nosaucu savu vārdu. Viņi gan uzrunāja mani par Esdeila kungu, jo mani ārstēja anarhistu kazarmās, bet citādi pret mani izturējās jauki un uzmanīgi. Piezīmēšu, ka visi nostāsti par anarhistiem ir visai pārspīlēti, kaut gan ir skaidrs: karavīri, kas neatzīst komandierus, nevar karā uzvarēt. Viņi stāstīja, ka komandējot paši, un gāja uzbrukumā ar kailām krūtīm. Dzirdēju, ka vēlāk visa šī nodaļa aizgājusi bojā pie Barselonas. Tie bija drosmīgi vīri, es labprāt viņus atceros. Protams, viņi gan neaptvēra, ka kaut ko panākt, sekojot saprāta vēlējumam, ir gluži neiespējami. Es neizpratu ne viņu cīņas būtību, nedz Spānijas republikas mērķus. Tikai viens man bija skaidrs. Saprātīgi cilvēki šeit pierāda savas prāta spējas ar ērmīgiem līdzekļiem. Ar ieročiem. Bet frontē nav iespējams meklēt aizvēsturisko laimi. Man bija jāatgriežas Londonā. Ar to es sagādāju lielas rūpes savam brālēnam,jo satiksme jau bija pārtraukta un galu galā nācās sūtīt man pakaļ īpašu lidmašīnu.
Par laimi pēc dažām dienām pie manis atnāca tirgotājs ar jūsu statuetēm, kuras jūs tik veikli esat izgatavojis, un piedāvāja tās man pirkt, apgalvodams, ka tā esot otra Vestonices Venēra, Markvartices bizons un Mikulovas degunradzis. Es uzreiz sapratu, ka tas ir viltojums, bet man arī bija skaidrs, ka šeit Mo- rāvijā acīmredzot eksistē tikpat bagātas atradumu vietas kā Spānijā un ka te relatīvi mierīgos apstākļos varam doties iekšā alās un atklāt noslēpumu, kuru šīs alas vēl nevienam nav ļāvušas uzminēt.
Ceturta ekspedīcija
— Esmu precējies, — es sacīju lordam, — vēlos, lai man būtu bērni. Citu cilvēku bērnus es mācu domāt. Esmu skolotājs, Esdeila kungs, jūs nebūtu varējis atrast nevienu, kas mazāk piemērots saprāta nopaļāšanai. Esmu pieradis strīdēties ar vietējo mācītāju. Ticu, ka mēs dzīvojam diženā laikmetā, ka drīz pārpilnībā būs preces, kādas vien kuram vajadzīgas, cilvēki aizlidos kosmosā, pratīs daudz labāk izmantot zemi un būs laimīgi tāpēc, ka uzticas savam saprātam.
— Viņi nebūs laimīgi.
— Jā, viņu laime nebūs tāda kā senlaiku medniekiem. Viņi nedzers svaigas asinis.
— Viņi nepazīs mīlestību.