— Viņi pazīs citādu mīlestību. Nē, Esdeila kungs, es aizstāvu mūsu civilizāciju. Man tā patīk. Es nekādā ziņā nevēlos to mainīt pret lēnu nāvi alā, kaut arī sienas tur būtu apgleznojis vai pats Rembrants.
— Tātad jums šī sabiedrība patīk?
— Man nekad nav piederējusi neviena fabrika, biržā neesmu spekulējis. Visu mūžu esmu bijis diezgan nabags.
— Tas jums tomēr neko nelīdzēs tad, kad šurp atvelsies kanonāde no Santiljanedelma- ras. Vīnē esmu redzējis, kā viņi soļo. Viņi valkā brūnus kreklus un garus zābakus. Gan viņi atnāks arī šurp. Vai jūs apgalvosiet, ka arī viņus ir radījis saprāts? Un tomēr viņi pieder pie civilizācijas, kas jums tā patīk. Jūsu draugi bija gudrāki.
— Kuri?
— Tie, kas palika alas.
— Tonda un Mireks? Dārgais lord, viņi nepalika nekādās alās. Abi viņi bija kaislīgi futbolisti, spēlēja Mikulovas komandā, nekad mūžā neesmu redzējis viņus zīmējam. Viņi labāk par mani jums pierādītu, kāda vaina ir mūsu civilizācijai. Ne jau velti viņi strādāja mana sievastēva fabrikā. Mēs neprotam gudri saimniekot, saprāta mums ir par maz, nevis par daudz. Krīze un fašisti, un visa šī cūcība sākās tāpēc, ka cilvēki dara tieši to, ko darāt jūs. Viņi atsakās no saprāta, grib ceļa vidū izkāpt no pilnā ātrumā skrejoša automobiļa. Tā ir pašnāvība. Tonda un Mireks jums to izskaidrotu labāk. Viņi nedevās iekšā alās prieka pēc, bet gan tāpēc, ka bija nabagi. Viņi cerēja, ka viņu atradumus kāds nopirks.
— Drīz vien es ar viņiem satikšos.
— Jūs esat piedzēris, lord.
Esdeils apvainojās, piecēlās un atvēra durvis.
— Jums trūkst cēlu jutu, mans draugs. — Durvīs stāvēdams, lords grīļojās, man šķita, ka viņš kuru katru brīdi nogāzīsies.
— Piedošanu. Varbūt piedzēris jūs neesat, taču kafiju pasūtīt jums derētu gan.
Esdeils izdzina mani ārā. Galu galā kafiju viņam neviens vairs nebūtu vārījis. Pulkstenis jau rādīja trešo rīta stundu, viesnīcā visi gulēja. Atgriezdamies mājās, izdzirdēju pirmos gaiļus.
Pēc kā tad īsti lords tā kāroja? Es gudroju par to. Pēc apātijas vai laimes? Kas tie ir par jēdzieniem? Ir tiešām savādi, ka mūsdienās katrs tiecas atgriezties dabas klēpī. Kad strādāju par skolotāju Zeleznibrodā, biju pazīstams ar dažiem spiritistiem. Goda vārds, viņi runāja gudrāk nekā lords. Viņu pasakas bija gandrīz ticamākas. Telepātiju un visas tās muļķības kādreiz noteikti izskaidros, tāpat kā izskaidroja elektrību. Ja vien tādas parādības pasaulē vispār ir. Bet kas tām kopīgs ar mākslu? Mani skolēni viegli var atstāstīt pārrunātā dzejoļa saturu vai aprakstīt.gleznu, ko redzējuši izstādē, un tāpēc viņiem nepavisam nav augas dienas jāpavada vientulībā un drūmās pārdomās …
Viss ciems bija tumšs, tikai mūsmājās vēl arvien spīdēja gaisma. Tur pie galda sēdēja Zabka kopā ar manu sievu, piekrāvis visu galdu ar papīru kaudzēm. Abi cauru nakti bija rēķinājuši. Ko vajadzētu pirkt, kur vislabāk ieguldīt saņemto naudu.
— Cik? — abi vienā balsī jautāja, tiklīdz es atvēru durvis.
— Cik viņš piedāvā?
— Necik. — Es smagi apsēdos uz krēsla un iedzēru melnu, aukstu kafiju tieši no kannas. — Viņš nepiedāvā itin neko. Viņš pazina, ka tas ir viltojums.
— Kā viņš to varēja pazīt? — sievastēvs brīnījās.
— Bet kāpēc tad viņš atbraucis? — apjautājās mana sieva. Viņai ir gudrāka galva nekā tēvam. — To viņš būtu varējis uzrakstīt. Ko viņš te meklē?
Nevēlējos viņiem neko stāstīt, zināju, kas tā ir par ģimeni, bet viņi tik ilgi uzstāja un galu galā varbūt pat domātu, ka esmu noslēdzis darījumu pats uz savu roku.
— Viņš grib doties ekspedīcijā šejienes alās.
— Viens? — abi brīnījās, jo labi zināja, cik tas ir bīstami.
— Nebūt ne, mīļie radinieki. Viņš gribēja to darīt kopa ar mani. Es skaidri saku — gribēja, lietoju pagātnes formu, jo es šo piedāvājumu noteikti noraidīju. Vai nu uzvāri man svaigu, karstu kafiju, vai arī iesim gulēt. Pēc tā visa man galva griežas.
— Droši vien viņš par to tev piedāvā mārciņas? — sievastēvs vaicāja.
— Nedomāju pārdot savu dzīvību, tēt. Es nemaz nemēģināju līgt.
— Gļēvuli! — sievastēvs kā dzelts pielēca kājās. — Cik reižu es ģimenes dēļ neesmu riskējis ar savu galvu. Pajautā viņai…
— Zinu. Jūs taisījāt šokolādi no klijām. Par to jūs varējāt nonākt cietumā, tas ir viss. Diemžēl, kārt nevienu pie mums par to nekar. Bet mani jūs sūtāt uz pazemes bezdibeņiem. Vai esat kādreiz redzējis Macohu? Tāda pati aiza var būt pazemē zem mūsu kājām. Pat vēl dziļāka. Ja man gribēsies tādā veidā izdarīt pašnāvību, es ielēkšu Macohā, tur vismaz viss būs redzams …
Zabka samulsis rādīja man savus aprēķinus: viņš paplašinātu ražošanu, ieceltu mani par savu vietnieku, es varētu projektēt visus viņa reklāmas plakātus, jo protot zīmēt; viņš taisījies izlaist šokolādes figūras, kas būtu izveidotas pēc Vestonices Venēras parauga, tā taču būtu sensācija; viņš uztraucās, pūlējās mani pierunāt, solījās dot lordam savu pavadoni, bet es tikai purināju galvu.
— Mana sirdsapziņa to neatļauj. Lai lords skrien ellē pats uz savu galvu. Man jau pietiek jūsu blēdību.
— Manu blēdību? — sievastēvs apvainojās tā, ka asinis saplūda sejā. — Vai tad es izgriezu to nejēdzīgo degunradzi, kaut gan katrs bērns zina, ka Mikulovas apkārtnē neviens nekad nav degunradzi manījis? Ja tas būtu mans darbs, tad neviens nemūžam neko nebūtu uzodis, jo esmu paradis visu darīt godīgi un kārtīgi. Arī blēdības. Bet tu esi ķēpau- sis. Un tā tu izķēpāsi visu savu dzīvi. Mana meita tev rīt pasacīs sveiki, ja vien viņai ir kaut cik prāta.
Zabka aizskrēja no mums kā apsvilis. Aizmirsa pat durvis aizvērt.
Es mīlu savu sievu, mani bezgala sajūsmina viņas kājas. Viņai ir nevainojams augums, tas satrauc cilvēku. Tikai viņa nekad nav ar mieru izģērbties, kad es skatos. Nezinu, kāpēc, bet viņa ir briesmīga puritāne.
Kad tovakar iegāju guļamistabā, sieva gulēja gultā kaila. Viņa saņēma mani ar skūpstiem, kas mani satrauc visvairāk. Biju vēl arvien mazliet iereibis. Nekad viņa man nebija likusies tik daiļa. Nekad es nebiju viņu tā mīlējis …
Pēc tam, uzvilkusi savu garo naktskreklu un atlaidusi vaļā matus, viņa paņēma rokā modinātāju un lietišķi apvaicājās:
— Cikos tevi modināt? Kad jūs dodaties ceļā?
Man likās, ka es tepat gultā sākšu raudāt. Arā ausa gaisma, no dārza skanēja putnu dziesmas, tie pirms saules lēkta vienmēr čivina vai aizsmakdami. Vai sniega cilvēki arī godina sauii kā dievu, ja jau viņi stāv tik tuvu dabai?
— Tev nemaz nav mani jāmodina. — Es grīļodamies piecēlos. — Eju tūliņ.
Viņa nepretojās, nelūkoja mani atrunāt. Tikai piedāvāja man kafiju. — Negribu, — es atteicos. — Negribu neko. Domāju, ka esmu vienīgais jūsu ģimenē …
Atcerējos, ko lords bija stāstījis par savu sievu. Kā Helēna esot pakļāvusi jūtas saprātam. Tagad biju piedzīvojis to pašu. Mana sieva bija rīkojusies kā ielas meita. Viņa zināja, ka tas ir labāks līdzeklis nekā tēva dusmošanās. Viņa bija rīkojusies saprātīgāk. Viņai ir gudra galva. Ielas meita. Skrēju atpakaļ uz viesnīcu. Lordu piecēlu no pirmā nomidža. Man vajadzēja ar kāju spert durvīs.
— Eju jums līdzi. Šodien pat, — es uzsaucu.
— All right, — lords noteica. — Zināju, ka tu būsi prātīgs, tas ir, neprātīgs, — viņš pārlaboja un, kājās stāvēdams, aizsnaudās. — Tā būs mana ceturtā ekspedīcija, — viņš vēl nopīkstēja.
Uzvara