Devāmies ceļā pirms pusdienas. Prātoju, vai vajadzētu stāstīt viesnīcniekam, kurp mēs ejam, bet tad nospriedu, ka visā apkaimē diezin vai atrastos kāda glābšanas komanda un ka nevienam nebūtu drosmes doties dziļi iekšā alās. Tā nu es vismaz norunāju ar Es- deilu par atlīdzību. Noteicu savu cenu. Tā bija augsta. Lords tikai smīnēja. Viņš bija ar mieru maksāt man jebkuru summu. Kopš tā laika, kad viņš savus kalpotājus algoja ar mēbelēm, viņa finansiālais stāvoklis laikam ir uzlabojies. Bet viņš bija pārliecināts, ka tad, kad atradīsim īsto alu, es par atgriešanos vairs nedomāšu.
— Par to nestrīdēsimies. Bet savu algu es vēlos saņemt arī tad,ja alu neatradīsim. — Lords man apsolīja visu. Mēs pat uzrakstījām tādu kā līgumu.
Es zināju, kāpēc līgstu ar lordu. Kad viņš man vakar stāstīja par saviem ceļojumiem, man nāca prātā kāda neliela ala netālajā, kraujā meža vidū; līdz šim to nebiju iedrīkstējies apskatīt, jo tur vajadzēja laisties lejā pa virvi. Par šo alu man pastāstīja vietējais mežsargs. Viņš apgalvoja, ka tur mitinoties īpašas sugas pūces. Šajā alā lords jutīsies kā mājās. Tādam kāpienam viņam, zināms, bija labāki apavi nekā man. Nekad nebiju varējis iegādāties alpīnistu zābakus, pat slēpju zābakiem nekad neatlika naudas. Tā nu es šļūcu lejup pa lorda virvi ar parastajām Batjas kurpēm kājās un visu laiku pieminēju princi Pāvelu. Par laimi apakšā bija mīksta zeme, nevis milzīgi akmens bluķi. Cik tas gan likās smieklīgi! Es kalpoju ekscentriskam ārzemniekam, esmu kļuvis par boju, kā viņš saka. Tas mani pazemoja. Kāda tam visam jēga?
Ja lords apgalvo, ka sniega cilvēki no Spānijas nokļuvuši līdz pašiem Himalajiem tāpēc, ka viņiem bijis vajadzīgs ledus sava medījuma sasaldēšanai, kādā ledū tad savu pārtiku iesaldē mūsu alu iemītnieki? Varbūt viņiem ir speciāli ledusskapji vai saldējamās iekārtas?' Viņš grib iestāstīt, ka alās esot tādas teiksmainas vietas, kuras vairs nelaižot nevienu projām un katru apmeklētāju pārvēršot par aizvēsturisku cilvēku? Biju dzirdējis, ka aristokrātu vidū esot daudz deģenerātu. Tomēr lords neizskatījās pēc idiota. Un alpīnists viņš bija lielisks. Visu laiku es ar mokām tiku viņam līdzi. Viņā nevarēja manīt nekādas deģenerācijas pazīmes. Alā bija gaišs kā dienā, jo lords bija paņēmis līdzi spēcīgas spuldzes. Pirmkārt, resnas elektriskās baterijas gandrīz mana apakšdelma garumā, otrkārt, kalnraču lampu. Bija skaidrs, ka lordam tiešām ir pieredze šādu dabas veidojumu pētīšanā. Taču eja klintīs bija šaura, mēs beidzot vairs nevarējām tikt uz priekšu ar somām uz muguras, tāpēc vajadzēja mantas bīdīt sev pa priekšu pa zemi, bet tas mums savukārt neļāva neko saskatīt, kaut gan gaisma mums bija. Virzījāmies uz priekšu kā akli, pamazām, palēnām; es gaidīju, ka kuru katru brīdi šī eja beigsies un mums vajadzēs griezties atpakaļ, bet Esdeils, kas jutās kā zivs ūdenī, negribēja par atgriešanos ne dzirdēt. Viņš apgalvoja, ka šī pati esot īstā ala, viņš to zinot pilnīgi droši, jo atkal dzirdot kādu balsi. Es dzirdēju tikai apakšzemes ūdeņu šalkoņu kaut kur pa labi no mums. Tātad galu galā mēs noslīksim kā žurkas. Uz sienām nebija ne miņas no kaut kādiem gleznojumiem, pat parastos skeletus nekur nemanīju. Es pūlējos kaut ko atklāt, taustīju sienas un mēģināju izpētīt sānejas, bet pēc dažiem soļiem konstatēju, ka tur ir strupceļš. Esdeils prata apbrīnojami orientēties. Viena tāda sān- eja man kļuva liktenīga.
Es pēkšņi uztaustīju tukšumu, pazaudēju līdzsvaru un gāzos lejup. Lidoju pa gaisu vairākas sekundes. Par laimi nokritu uz kājām. Bet nostāvēt vairs nevarēju. Jutu asas sāpes potītē.
— Palīgā! — es iekliedzos. — Esdeila kungs!
Augstu virs manis pazibēja lorda spuldze. Man nenāca ne prātā, ka kritiens bijis tik dziļš. Acu priekšā viss satumsa, es pazaudēju samaņu.
«Tev jādomā par savu glābiņu, tev tas jāvēlas no visas tiesas …» Šķitos dzirdam Esdeila balsi, kas stāstīja, ka man vajagot iztēloties viesnīcas saimnieku ar glābšanas virvi, savu virsskolotāju ar alpīnista zābakiem kājās un lielu ekspedīciju no Prāgas, kura, protams, nekad neieradīsies. Jutos pavisam vientuļš. Apkārt valdīja krēsla. Acīmredzot lords mani te atstājis bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Viņš droši vien nosprieda, ka ar salauztu kāju es sasniegšu savu laimi ātrāk nekā viņš. Bet es nejutu nekādu apātiju, tikai bailes un šausmas, ka nomiršu pamestā apakšzemes aizā. Neatlaidīgi domāju tikai par to, kā man no šejienes izkļūt. Es gribēju tikt ārā.
Ja rāpšos stāvus augšup tai pašā virzienā, kā mēs nācām, tad man vajadzētu tikt brīvībā. Saskrambāju pirkstus asinīs. Likos pats sev kā kurmis. Bet sāpes potītē un izsalkums dzina mani uz priekšu. Nepaļāvos ne uz kādu vēlēšanos. Es izglābos tikai ar sava saprāta palīdzību. Pēc vairākām stundām ieraudzīju pirmos gaismas starus. Izspraucos ārā. Četrrāpus aizvilkos līdz tuvākajām mājām. No turienes mani aizveda uz slimnīcu. Kāju man ieģipsēja, plaušu iekaisumu ārstēja ar kaut kādiem pulveriem. Nogulēju slimnīcā ilgi. Būtu es tur alā paļāvies tikai uz dedzīgu vēlēšanos, tad tagad būtu jau miris.
Lords neesot neko atradis. Divas dienas vēlāk viņš parādījies Vestonicē un tad aizbraucis uz Vīni. Neviens par viņu vairs neko nedzirdēja. Protams, savu algu es nekad nesaņēmu. Biju priecīgs, ka man sadzija kāja. Ar Žabku es izšķīros galīgi. Salauztais mamuta CElephas primigenius) ilknis vēl arvien grezno manas novadpētniecības kolekcijas. Mana sieva neiedrošinās neko iebilst. No saprāta ceļa, ko mēs ar savu civilizāciju esam sākuši iet, nedrīkst novirzīties, citādi mūs gaida nāve tumsā. Tondam un Mirekam bija taisnība. Atceros viņus ik reizi, kad man potītē iedzeļ sāpe. Tas notiek bieži, īpaši tajās reizēs, kad laiks mainās.
Pēc tā visa es varu apzvērēt, ka lords Esdeils Himalajos nav aizgājis bojā. Acīmredzot viņš devies turp pakaļ savai sievai, pievienojies sniega cilvēku sabiedrībai, pie kuras tik un tā ir piederējis visu savu mūžu. Bet šaubos, vai viņš tur būs laimīgs.
Kā nomira kapteinis Nemo
Laikam gan visi jūs zināt kapteiņa Nemo likteni. Viņa īstais vārds ir Peržinka (viņš bija slavenā komponista Peržinkas tēvs); savā laikā viņš, veikdams kādu eksperimentu, pārvarēja laika barjeru un tā nokļuva ļoti tālā nākotnē, mūsu dienās, kas toreizējo kosmisko ceļojumu laikmetu uzskata tikai par samērā primitīvu sagatavošanos tiešām cienīgai cilvēka eksistencei. Es diezgan labi pazinu kapteini Nemo. Proti, man uzdeva radīt viņam paradīzi, par ko arī rakstu šo ziņojumu.
Ieradies mūsu laikmetā, Peržinka lielākoties dzīvoja senatnes cienītāju vidū, stāstīja tiem par savu seno karjeru un institūtā rediģēja historiogrāfiskās piezīmes. Viņš rakstīja arī savas atmiņas. Atmiņu fragmentus jūs droši vien nupat esat izlasījuši. Tā viņš dzīvoja ilgus gadus. Bet no sava laikmeta viņš bija paņēmis līdzi nolietotu organismu, tāpēc nebija sasniedzis pat pirmās simtgades robežu, kad veselības pārbaudē viņam pavēstīja, ka viņš mirs.
Tad šis cilvēks, kas vispār uzvedās diezgan dīvaini un savā laikā droši vien bija mazliet neparasta parādība, sāka izturēties tik ērmoti, kā mēs to nepavisam nebijām gaidījuši. Viņš nobāla, nomurmināja dažus vārdus un gandrīz paģība. Iestājās pēkšņa nervu reakcija, kādu novērojam cilvēkiem, kam jāmirst pašā dzīves plaukumā pēc kāda nelaimes gadījuma vai katastrofas. Vienu vārdu sakot, kapteini Nemo pārņēma bailes. Turpmākajās nedēļās līdz ar veselības stāvokļa pasliktināšanos bailes pieauga. Tāpēc ataicināja mani, lai es ar savu mehāniķi samontētu īpašu aparātu, kas slimniekam ļautu koncentrētā veidā pārdzīvot mūža vislaimīgākos brīžus un tādējādi pārvarēt nāves bailes. Aparātu, kas viņam palīdzētu nomirt.