Bet ko kapteiņa laika biedri uzskatīja par laimi? Kādu viņi iedomājās paradīzi, ko gaidīja pēc nāves? To mūsdienās neviens vairs skaidri nezināja. Neatlika nekas cits kā vien eksperimentēt, soli pa solim reģistrējot un analizējot slimnieka galvas smadzeņu garozas impulsus.
Aparāts bija vienkāršs. Mēs to ienesām palātā, kur Peržinka bija ievietots, ieslēdzām, kad viņš gulēja, un noregulējām tā, lai aparāts ierosinātu attiecīgus priekšstatus un tādējādi sagādātu izmēģinājuma objektam maksimālu tīksmes izjūtu. Radītos priekšstatus mēs reģistrējām.
Pirmais mēģinājums nebija visai interesants. Uz ekrāna parādījās cigārveidīgas raķetes, kuras mudžēt mudžēja starpplanētu lidojumu laikmetā, šai senajā vēstures posmā. Mēs vērojām kapteini Nemo, kas vadīja kādu lielisku, mirdzošu, spēcīgu raķeti braucienā uz bezgala tālu Visuma stūri, uz sistēmu, kur mita dzīvi organismi, ar kuriem vajadzēja nodibināt sakarus. Mēs redzējām, ka Nemo ar savu raķeti nolaidās noteiktā vietā un veltīgi pētīja šo dīvaino, smago planētu. Viņš neatrada nekādu dzīvības pēdu, līdz kļuva manāmas pašas planētas brīvas aktivitātes pazīmes, un tad izrādījās, ka ekspedīcija atklājusi sistēmu, kur dzīvība dibinās uz sarežģītiem polimēriem, kas ir daudz vienkāršāki par olbaltumvielām. Polimēri te eksistē milzīgās masās, kuras savā starpā cīnās, virzīdamās pa orbītu apkārt savai zvaigznei. Tās grūž cita citu projām kā milzīgā biljarda spēlē. Vārda pilnā nozīmē notiek cīņa par vietu zem saules. Bet Peržinka atrisina visas problēmas un spēj naidīgās planētas kaut kā samierināt. Bērnišķīga rotaļa.
Tā kapteinim tomēr nesniedza miera. Pret rītu viņš pamodās viss nosvīdis un baiļu pilns. Viņš raudzījās uz mums kā uz kādiem sava laika briesmoņiem. Es viņam īsi izskaidroju, kāpēc esam ieradušies. Sava apmeklējuma īsto mērķi es, protams, noklusēju, tikai modināju viņā zināmu cerību, tomēr man šķiet, ka viņš viegli visu izprata, jo savu mūžu neesmu pratis melot.
— Jums patika piedzīvojumi, atklājumi un ceļojumi kosmosā. Labi! Bet to visu jūs jau esat izbaudījis atliku likām. Pēc kā tad jūs vēl ilgojaties? Jūs esat redzējis tik daudz negaidītu un brīnumainu parādību, ka tās jums droši vien liekas gluži ikdienišķas. Kāpēc jūs tagad māc bailes? Kurp jūs vēl gribat doties? Visu mūžu jūs esat bijis laimīgs, — es sacīju, ļoti rūpīgi izrunādams vārdu, ko mēs tagad tik reti lietojam.
— Laimīgs es biju tikai tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies, — kapteinis atbildēja, sākdams klepot. Viņam droši vien bija plaušu tūska. Mans mehāniķis atbalstīja kapteiņa galvu, un es atkal ieslēdzu aparātu.
Mēs redzējām kosmosa kuģa svinīgo atgriešanos, apbalvojumus, slavinājumus un sievietes. Tām Peržinkas dzīvē laikam bijusi ļoti liela nozīme. Mūsu priekšā pār ekrānu aizslīdēja vairāki desmiti sieviešu. Man nāca smiekli par to, cik ērmīgi un neizprotami bijuši senie cilvēki. Mūsdienās, kad-vīrieša un sievietes tuvības pamatā ir kopīgas intereses, nav vairs nedz jūtu krīzes, nedz neuzticības.
Es gandrīz iekliedzos, kad uz ekrāna parādījās mans mehāniķis, tas ir, mana sieva. Viņa ar roku aizspieda man muti.
Es ar savu sievu dzīvoju kopā no tā laika, kad sāku konstruēt cerebrālos aparātus, tātad jau vairākus gadus. Nevaru sūdzēties, man ir teicams un veikls mehāniķis. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka viņa kaut vai mirkli varētu domāt par šo kapteini, kas taču stāv tikai mazliet augstāk par dzīvnieku. Un kapteiņa iedomu tēli, kurus mēs varējām vērot uz ekrāna, kļuva aizvien primitīvāki. Bet manai sievai tie darīja prieku. Es to nesapratu. Vai tad arī viņa vēl joprojām to uzskata par laimi? Pārošanos?
— Tas ir drausmīgi, — es uzsaucu sievai, tā gandrīz izjaukdams visu eksperimentu, jo ap mums valdīja tumsa un klusums.
— Vai tu nezini, cik daudz darba mūs vēl gaida, ko mēs abi vēl gribam paveikt? — viņa pārmetoši paraudzījās manī. Peržinka atkal sāka klepot, un attēls uz ekrāna izgaisa.
— Aizmirsu jums pastāstīt kādu interesantu atgadījumu ar Aldebaranu, — kapteinis raudzījās manī ar tādu kā smīnu. — Tur mēs atklājām mehānisku civilizāciju, kas bija izmirusi, atstādama tikai cilvēku līdziniekus. Jūs nezināt, kas tie tādi? Mēs arī to ilgi nespējām izprast. Tur nolaidušies, mēs viņu midzeņos atradām tikai dīvainus, izbalojušus skeletus. Bet tos jau gadsimtiem ilgi aprūpēja mirušo kopijas, pretējā dzimuma līdzinieki. Kādreiz savas civilizācijas ziedu laikos Aldebarana iedzīvotāji tos radīja, lai tiktu vaļā no laulības dzīves sarežģījumiem. Katram vīrietim piederēja sieva, kas īstenībā bija viņš pats, tikai ar to starpību, ka šis robots bija sieviešu dzimuma. Sievietēm savukārt bija tādi paši vīri. Visa planēta izmira, jo tur dzīvojošās būtnes nespēja uzturēt sakarus ne ar vienu citu, tikai paši ar sevi, tātad nespēja arī vairoties …
— Un vai toreiz jūs bijāt laimīgs? — es vaicāju.
— Toreiz mani māca dziļas skumjas tāpat kā patlaban, — kapteinis jau elpoja labāk, tomēr aritmiski un sekli. Tā nav daba zīme. Ārsti no viņa bija atteikušies. Viņš bija atstāts mūsu ziņā. Atceros, kad mira mans tēvs, viņš iegāja savā darbistabā un vēlējās palikt viens. Gaidīju, ka arī šis cilvēks mūs izdzīs ārā, taču šķita, ka mēs esam viņam patīkami. Galvenokārt jau mana sieva. Viņš saņēma tās roku. Es to jau sen neesmu darījis.
— Vajag taču būt kādam cēlonim, kāpēc jūs to visu esat pārdzīvojis. Jūs esat pazinis daudz sieviešu, bet laimīgs neesat bijis. Jūs baidāties, ka dzīve izbeidzas. Kāpēc? Ko jūs neesat paspējis, ko neesat izbaudījis?
— Ja cilvēks zina, ka pēc četrpadsmit dienām viņu pakārs, tad viņš spēj brīnišķīgi koncentrēties, — Peržinka skumji pasmaidīja. — Tā apgalvoja doktors Džonsons.
Nezinu, ko nozīmē vārds «pakārt», droši vien kaut kādu nedabisku nāvi. Un doktors Džonsons laikam ir bijis kāds no viņa astronautiem. Mani vismaz iepriecināja tas, ķa tagad kapteinis pats pievilka mūsu aparātu klāt un pielika pie savas vestibulārās sistēmas. Viņš sāka rīkoties refleksīvi. Viņš noder eksperimentam labāk nekā kaķis.
Parādījās bērnu rotaļlaukums un tajā deviņi gadi vecais kapteinis Nemo. Visa komanda smejas, jo viņš ielaidis bumbu vārtos. Kapteinis aug lielāks, komandā pēkšņi parādās arī viņa vēlākie naidnieki — viņa palīgs, vecākais biologs un beidzot es pats. Mana sieva līdzās iespurdzās, redzēdama, cik jocīgi es skraidelēju tajā pūlī uz ekrāna. Drīz vien mēs sākām pietupties un lēkāt pa dubļiem.
— Kā tu vari par to smieties? — es dusmīgi teicu, bet šoreiz čukstus. — Vai tev patīk, ka šis mūsu sugas eksemplārs, šis hotno sapiens saskata savu lielāko laimi, savu sapņu paradīzi iespējā izrēķināties ar cilvēkiem, kas viņu aizvainojuši? Tā ir paradīze, par kuru sapņoja cilšu sabiedrība, asins atriebības laikmeta ļaudis.
Nezinu, varbūt mums vajadzētu savu eksperimentu pārtraukt, nezinu, vai šis cilvēks ir mūsu pūļu vērts. Kad ieraudzīju, ka viņš uz ekrāna man uzkliedz, ka nāk man virsū, savā iztēlē kļūdams par mani veselu galvu lielāks un stiprāks par mani, tad man pēkšņi uzbruka dīvainas bailes, un es izslēdzu aparātu.
Nemo tai pašā brīdī pamodās.
— Klausieties (biju apņēmies runāt ar viņu atklāti), — jūs baidāties mirt, jo nezināt, kas būs pēc tam. Jūs ilgojaties pēc nez kādas paradīzes, gribat būt laimīgs. Nu tad izvēlieties, cilvēk. Jūsu dēļ esmu caurām nedēļām pētījis literatūru. Vai vēlaties dzert no aizmirstības upes kā Grieķijā? Vēlaties ambroziju un nektāru? Vēlaties gulēt Valhallas gaišmataino dieviešu klēpī vai arī pēc nāves izjust nepārtrauktu reibumu, kā to iedomājās indiāņi? Jūs varat iegūt visu, ieskaitot medu un vīnu. Jūsu laikmetā taču priekšstati par paradīzi un laimi bija tik primitīvi, ka viens no lielākajiem filozofiem toreiz pasludināja: laime ir, ja var pakasīt to vietu, kas niez. Vai gribat pakasīties? Lūdzu. Nesaprotu, ko jūs vēlaties. Nezinu, no kā baidāties … — Es kliedzu uz kapteini. Biju tikpat saniknots kā nesen viņš savā iztēlē. Slimnieks vairs spēja tikai čukstēt. Viņš pasmīnēja.