— Tai pašā Visuma daļā, kur mēs atradām līdziniekus, bija vēl kāda planēta, pilna visādu tehnisku brīnumu. To bija iznīcinājusi lamāšanās. Jūs varbūt vēl zināt, ko nozīmē lamāšanās. Tur dzīvoja tāds pats veikls zinātnieks kā jūs, viņš bija automatizējis visu planētu. Katrai dzīvai radībai piederēja mašīna, kas klausīja pavēlēm no viena centra. Kādreiz dusmās zinātnieks šim centram bija uzšņācis: «Lauziet jūs kaklu!» Smagie mehānismi, kam nebija ne mazākās jēgas par humoru, to patiešām izdarīja ar visiem šīs planētas iedzīvotājiem. Mēs viņus atradām apraktus zem viņu pašu mašīnām, pašu loģikas iznīcinātus. Es neiedrošinos atkārtot šā izgudrotāja izteicienu, cienītais kungs, — Nemo smīnēdams nobeidza un noslaucīja sviedrus.
Man likās, ka mēs tikai traucējam viņu sais pēdējos brīžos. Tāpēc es nepretojos, kad sieva izraidīja mani no palātas.
Kā šis notikums beidzās, to zinu tikai no viņas stāsta.
— Mēs vēlamies zināt, atbildi uz gluži vienkāršu jautājumu, — viņa klusām sacīja. — Kad jums dzīvē likās, ka varat mirt?
— Tad, kad biju laimīgs.
— Un kad jūs bijāt tik laimīgs?
Nemo brīdi domāja. Viņam laikam ilgi vajadzēja rakņāties pa savu atmiņu.
— Kad es piecpadsmit gadu vecumā pirmo reizi noskūpstīju meiteni…
— Un pēc tam?
— Tad, kad es reiz atvaļinājuma laikā pats savām rokām iemūrēju mūsu mājiņā pavardu.
Mana sieva nezināja, kas ir pavards, taču taujāja vien tālāk.
— Toreiz, kad es savā otrajā ekspedīcijā tumšās zvaigznes gravitācijas laukā izlaboju aizdedzes regulatoru, — kapteinis stāstīja. Neko vairāk viņš nevarēja atcerēties.
— Es sāku saprast jūsu laimi, — mana sieva sacīja. — Tā ir mīlestība un radošs darbs. Vai arī abi kopā. To jūs esat izbaudījis trīs reizes mūžā. Bet mums tas pilda visu dzīvi. Mēs radām jaunus mehānismus, mākslas priekšmetus un mākslas darbus, un vienmēr darām to divi līdzās, vienmēr esam kopā, tāds ir viss mūsu mūžs. Tāpēc mēs vairs nepazīstam jēdzienu «laime». Laime mums ir tas pats, kas dzīve. Galu galā tas ir arī jūsu nopelns.
Jūs mums sagatavojāt šādu dzīvi. Jūs varat būt mūsējais, — un viņa pasniedza kapteinim mūsu aparāta elektrodus. Kapteinis papurināja galvu, un tagad reiz likās, ka viņš vairs nejūt baiļu.
— Diezgan esmu priecājies par savu pavardu, — viņš nočukstēja. — Tagad vēlos ko citu.
Un kapteinis Nemo nomira. Rāms un samierinājies. Kā visi cilvēki mūsu laikmetā.
Piezīme
Šķiet, kapteinis beidzot bija izpratis, ka dzīvība pat savās visaugstākajās formās nevar turpināties mūžīgi, ja cilvēka radošās spējas ir izlietotas bez atlikuma, un ka nāve ir tikai saplūšana ar matēriju, atbrīvošanās no vien- patības nastas. To redzam no viņa pēdējās frāzes: «Tagad vēlos ko citu.» Viņš vēlējās ko citu, to, ko dzīvē nevarēja iegūt. Nāvi. Bieži es viņu pieminu un ļoti labi saprotu.
īpaši tagad, kad no manis aizgājusi mana sieva un man jāstrādā ar mehāniķi, kas ir drausmīgi neveikls. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc viņa mani pameta. Esmu nelaimīgs.
Pastarās dienas eņģelis
Aust gaisma. Ēnas atkāpjas, priekšmeti ap mani pēkšņi kļūst krāsaini, debesis gaiši zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām šī uzlecošā zvaigzne aizdegsies ar spoži baltu liesmu, daudzkārtīgi palielināsies, pārpludinās debesis kā ar kvēlojošu dzīvsudrabu, izkaltēs planētas virsmu, sadedzinās visu, kas ir ap mani; un beidzot saplūdīs ar savu degošo planētu vienā milzīgā, spīdošā masā.
Zināju to pilnīgi skaidri, jo tāpēc jau mēs atlidojām šurp. Pirms dažām dienām mēs Ga-
taktikas astoņpadsmitajā apgabalā saņēmām paziņojumu, ka Akmeņu salas maiņzvaigzne Alfa 4 drīz uzliesmos. Zinātnieki domājot, ka šai zvaigznei esot vairākas planētas, uz kurām iespējama dzīvība, tāpēc mums deva pavēli doties ceļā. Es degu nepacietībā. No mūsu stacijas jau sen nebija noticis neviens lidojums uz kādu novu, tādi ceļojumi bija visai bīstami, bet es strādāju pirmo gadu un nebiju vēl izbaudījis nekādu piedzīvojumu.
Akmeņu salas zvaigznei Alfa 4 bija deviņas planētas. Tikai trīs no tām sedza plats retinātas atmosfēras slānis, kas saturēja skābekli; mēs tās izpētījām katru atsevišķi. Pašas interesantākās parādības novērojām uz zvaigznes trešās planētas. Tās lielāko daļu klāja ūdens, un sākumā domājām, ka zem šejienes ne visai dziļo jūru līmeņa atradīsim inteliģentas būtnes, kā tas uz dažām planētām mēdz būt. Bet jau pirmie no liela augstuma iegūtie attēli rādīja, ka daži kontinenti šeit ir civilizēti, mēs redzējām plašus celtņu kompleksus un lauksaimniecības kultūru kvadrātus. Dažās vietās planētas iedzīvotāju mītnes stāvēja ļoti cieši kopā, acīmredzot pilsētu attīstība atradās primitīvā līmenī.
Mēģinājām nodibināt sakarus ar planētas iemītniekiem, jo mūsu komandieris negribēja riskēt un izraisīt sadursmi vai karu brīdī, kad mēs šai planētai bijām atnesuši ziņu par bojā eju. Šaubījāmies, vai viņi vispār spēs kaut kā glābties no milzīgā karstuma, ko izstaros viņu zvaigzne. Vienīgā iespēja ir pārcelties kaut kur citur, bet mums šķita, ka šejienes civilizācija vēl neatrodas uz tik augstas pakāpes. Ja jau tiem būtu līdzekļi, kā pārcelties uz kādu attālāku zvaigzni, tie droši vien nebūtu gaidījuši mūsu brīdinājumu. Bet tehnika šeit laikam gan nebija diez cik pilnīga, jo mēs raidījām pa visiem viļņiem, izlietodami visvienkāršāko sakaru kodu, taču neviens mums neatbildēja. Kas zina, vai viņi maz ir jau atklājuši elektrību. Dažas reizes aplidojām apkārt planētai, un tad mums neatlika nekas cits, kā vien izšķirot materiālus, kas iesniedzami Kosmosa institūtam, kurš nodarbojās ar dzīvu būtņu civilizāciju salīdzinošo pētīšanu, reģistrēt dažus datus Galaktikas informācijas dienestam, kura referente visu ceļojuma laiku nelika mums mieru ar muļķīgiem jautājumiem, un tad doties tuvāk pašai zvaigznei, jo vajadzēja noskaidrot, kāpēc tā pārvēršas par novu, kādi cēloņi tās uzliesmošanai.
Šis mēģinājums arī bija vainīgs mūsu katastrofā. Šejienes zvaigznes matērija jau bija sākusi mainīties, tās temperatūra pamazām cēlās, bet mēs to nebijām ievērojuši; kad ieslēdzām motorus, lai ievadītu savu kosmisko kuģi taisnes trajektorijā, regulators pārtrauca darbu, notika īssavienojums, un mēs palikām trešās planētas izplatījumā kā nedzīvs tās pavadonis. Kosmosa kuģī tūliņ tika izziņota trauksme. Pie tā es biju pieradis, sākumā neviens no mums nenojauta briesmas. Sabojājies regulators, nu, tad izlabosim to, tā taču nav nekāda nelaime.
— Pēc trīsdesmit stundām varēsim startēt, — inženieris man līdzās pašapzinīgi sacīja un tad nobālēja.
— Pēc trīsdesmit stundām, — es notrīcēju. Pēc trīsdesmit stundām visas zvaigznes Alfa 4 planētas pārvērtīsies par karstiem metāla tvaikiem. Bet mūsu kuģis ir planētas pavadonis. Komandieris mūs sapulcināja lielajā apspriežu telpā. Viņš izrīkoja, kādi pienākumi katram veicami, izteica pavēles, paskaidroja plānus; visiem vajadzēja piedalīties regulatoru labošanā.