— Vai tad jūs nesaprotat, ka tas ir veltīgi? — es iekliedzos, jo visi rādīja tik svinīgas, tik atbildīgas un oficiālas sejas. — Kāpēc mums vēl jālabo regulators, ja pēc dažām stundām tas pārvērtīsies tvaikos līdz ar mums? Kam mums jāuzņemas bezjēdzīgs darbs? — Mana balss trīcēja.
— Bet ko jūs iesakāt? — komandieris man vaicāja. — Neatliek nekas cits kā vien strādāt kā parasti.
— Gaidīt brīnumu?
— Brīnumiem neviens netic, — komandieris mazliet nepacietīgi sarauca pieri. — Man likās, jums skolā ir paskaidrots, kā jāizturas briesmu brīžos.
— Skolā mums apgalvoja, ka ceļojumi ar raķetēm esot pilnīgi droši, ka mēs dzīvojot laikmetā, kad mūsu intelekts jau sen iekarojis Visumu, mēs dzīvojot Galaktikas savienības laikmetā, kad neviens nemirstot veltīgi, nemirstot savu vadītāju muļķības pēc. — Biju izmisis, tāpēc apvainoju komandieri; es gandrīz apraudājos. Neesmu vēl ne divdesmit gadu vecs, man nav bērnu, māte mani gaida; cik nesaprotami man likās, ka reiz cilvēki miruši jau simt sešdesmit gadu vecumā. Cik veltīgi un nejēdzīgi. Bet tagad, aiz kaut kādu muļķu vainas …
— Negribu mirt! — es kliedzu. — Es negribu mirt!
Komandieris pienāca man klāt, it kā viņš būtu mans tēvs, un pamāja pārējiem. Tie žigli aizskrēja, it kā būtu kāda jēga steigties. Es to nesapratu, viņi man likās kā idioti.
— Tas viss bija tikai pārbaudījums, draugs, — komandieris sacīja, gandrīz vai noglaudīdams manu ķiveri. — Jūs to, diemžēl, neizturējāt. Jūs pārcels uz satiksmes līniju.
— Vai tiešām? — es izbijos. Reizēm jau mēdza sarīkot tādus visai dīvainus pārbaudījumus. Tāpēc, lai svarīgiem uzdevumiem izmeklētu tikai pašus spējīgākos. — Jūs gribat sacīt, ka šī zvaigzne neuzliesmos un nekļūs par novu, ka neesam devušies ekspedīcijā glābt civilizāciju, ka tā ir tikai komēdija, kas izspēlēta manis dēļ, tikai tāpēc, lai izdibinātu, vai esmu spējīgs piedalīties atbildīgos pētniecības ceļojumos?
Komandieris pamāja. Es nosarku. — Tagad saprotu, kāpēc citi ir tik mierīgi. Gribētos redzēt, ko viņi darītu, ja tā būtu atgadījies īstenībā, ja viņiem tiešām būtu jāmirst. Viņi kliegtu tāpat kā es. Noteikti.
Es lūdzu piedošanu. Man bija žēl, ka neesmu pārbaudījumu izturējis. Komandieris mani aizsūtīja veikt pašu smagāko uzdevumu: man, rezerves skafandrā ietērptam, vajadzēja strādāt vienam pašam pie raķetes ārējās lūkas bez sakariem ar citiem.
Zi strādāja man pretim. Sākumā es mazliet kaunējos. Es taču tik sen jau cenšos iegūt viņas labvēlību, zināju, ka šīsdienas skandāls man nekāds krietnais palīgs vis nav bijis. Zi ir ļoti stingra, ja viņa grib kādu nopelt, tad izdara to īsi un aši. Caur biezajiem ķiveres stikliem es viņu apveltīju ar dedzīgiem smaidiem, palīdzēju viņai darbā un nēsāju pakaļ visādus sīkus priekšmetus, ko viņa pameta Visuma telpā. Pievilkšanas spēks te bija niecīgs, man likās, es viens pats viegli varētu, pagrūzdams vien, ievadīt mūsu raķeti vajadzīgajā trajektorijā.
Bet tad mani atkal pārņēma šaubas. Ja tas ir bijis tikai pārbaudījums, kāpēc tad viss tāpat rit tālāk? Kāpēc mēs nestartējām tūliņ, tiklīdz es biju izkritis? Gribēju to pajautāt Zi, bet nebija sakaru. Līdz tam laikam, kad nākošais pāris ieradās mūs nomainīt. Tie bija pazīstami zobgaļi, divi draugi no Melnā kvadranta; es gaidīju, ka mēs varēsim krietni izsmieties, bet viņi, ne vārda nebilzdami, paķēra mūsu instrumentus tik strauji, it kā viņiem zeme degtu zem kājām. Jā, tiešām, tur jau liesmoja mūsu zvaigzne.
— Piedod, zinu, cik nopietns ir stāvoklis, esmu uzvedies nejēdzīgi; redzu, cik varonīgi izturas visi pārējie, un kaunos, Zi. — Es palīdzēju viņai kajītē noņemt aizsargmasku.
— Man arī ir bail, — Zi klusām atzinās. Tātad tomēr taisnība, komandieris mani ir apmānījis kā puišeli.
— Man jāmirst?
— Mums visiem jāmirst, — viņa atteica.
Melis tāds! Man likās, ka tūliņ metīšos
meklēt komandieri. Viņš nospēlējis manā priekšā komēdiju tikpat kā ārsts nedziedināmam slimniekam, kā varonis gļēvulim; grasījos skriet pie viņa, tomēr apstājos. Ko es viņam sacīšu? Viņam tāpat jāmirst. Kas man būtu ko pārmest? Viņš gribēja labu. Mēs ar Zi metāmies viens otra apkampienos. Nebijām vēl izbaudījuši viens otra tuvumu, viņa nekad negribēja to atļaut.
— Tagad saprotu, kāpēc cilvēki senāk lietojuši narkotiskas vielas, — es sacīju, kad mēs vēlāk gulējām abi līdzās un klausījāmies, kā ventilatorā šņāc mākslīgais gaiss. — Es arī vēlētos kadu nomierināšanas līdzekli, kādu tableti vai šķidrumu, kas mani uzmundrinātu. Mēs taču abi zinām, kur atrodas mūsu ārsta kabinets. Nāc, aizsteigsimies nāvei priekšā, nomirsim kopā, laimīgi, klusi un jauki, bez šīs drausmīgās zvaigznes liesmām.
Zi lēnām atvirzījās no manis nost.
— Vai tu esi slims? Tā taču būtu nodevība. Mēs dezertētu. Kopš pašas dzimšanas mēs zinām, ka būs jāmirst, taču tāpēc nemaz nedomājam noindēties. Komandieris izdala rīkojumus tikai tāpēc, ka neko citu viņš vairs nespēj. Katastrofas gadījumos kuģu komandas visā kosmosā rīkojas gluži tāpat, jo kopš laika gala mums nekad nav bijis citas izvēles. Mēs piedzimstam un nomirstam, un laika sprīdī starp šiem diviem mirkļiem domājam par darbu, par to, kā izlietot savas spējas, kādas pēdas atstāt pēc sevis. Nekādas citas iespējas nav. Neko nedod ne reliģijas meli, ne pašnāvība, nedz nesātība. Tu runā kā mežonis vai kā bezprātis, it kā neko nesaprastu.
Protams, Zi bija vecāka, bet es nespēju paciest šādas gudras valodas; Zi runāja tā, it kā viņai būtu viena alga, ka jāmirst, it kā viņa kopš dzimšanas būtu zinājusi, ka viņu sadedzinās nova savas trešās planētas tuvumā, it kā viņa pati sevi vērotu no malas. Vai tad viņai nav bail? Mēs sastrīdējāmies. Viņa taisījās atsūtīt man ārstu, jo es esot pilnīgi sabrucis; it kā nebūtu gluži dabiski, ka es vēlos redzēt viņu un savu māti, ka vēlos viņu mīlēt vēl daudzas dienas, ka pats gribu veikt izcilus ceļojumus Visumā un iegūt slavu, ka negribu beigt dzīvi tik veltīgi un muļķīgi. Aizgāju no Zi kajītes un pa rezerves eju atgriezos savā istabā. Visa kuģa komanda atradās priekšgalā pie regulatora. Gāju garām dežurējošajām glābšanas raķetēm. Trīs vēl bija atlikušas, mierīgi varēju kāpt vienā iekšā. Kurp lai es lidoju? Ir tikai divas iespējas: izgaist kosmosā, palikt vienam Visuma telpā, kā palika vieni tie, kas senlaikos jūrā pārcieta kuģa avāriju, tikai ar to starpību, ka šeit nav nekādu regulāru satiksmes līniju, nav cerību, ka mani izglābs tirdzniecības kuģis, te ir tukšums un droša bada nāve. Vai arī varu lidot uz šo zvaigzni un nomirt jau šodien. Brīdi man gribējās tā izdarīt, es vismaz saīsinātu nepanesamo gaidīšanas laiku. Bet varu lidot arī uz planētu. Uz kādu 110 tiem kontinentiem, uz kādu no tām pilsētām. Varu viņus brīdināt. Varbūt viņiem ir kāda iespēja pamest planētu. Neviens cits mūs vairs nespēj glābt. Pēkšņi man planētas iemītnieku kļuva žēl vairāk nekā sākumā. Mēs fotografējām viņu mītnes Dzīvu būtņu civilizācijas salīdzinošās pētīšanas institūta vajadzībām, mēs reģistrējām informatīva rakstura ziņas. It kā tur lejā dzīvotu lopi. Bet ja nu tās ir inteliģentas būtnes? Ja viņi nav uztvēruši mūsu raidījumus, es brīdināšu viņus pats. Savā dienesta skafandrā tērpies, iekāpu glābšanas raķetē. Neviens mani nepamanīja. Kamēr viņi atjēgsies, ka esmu nozudis, sen jau būšu lejā. Pastāstīšu tiem tur visu patiesību. Nebūšu tāds kā mūsu komandieris. Lai viņi zina visu. Lai izšķiras. Esmu ziņkārīgs, vai viņi arī strādās un vai strādās tāpat kā mūsu stulbā komanda. Varbūt viņi izlems citādi? Un tad, kauns atzīties, man ienāca prātā mežoņu priekšstati par pēcnāves dzīvi.