Es jau redzēju lielās salas uz planētas, īstenībā tie bija divi kontinenti, viens liels un līdzens ziemeļu puslodē, divi trīsstūraini dienvidos; mūsu automāti vislielāko iedzīvotāju blīvumu uzrādīja vietās, kur atrodamas ogles un metālu rūdas. Tā bija zīme, ka uz planētas attīstījusies industriāla civilizācija. Es ātri, pat mazliet par strauju nolaidos kontinenta vidienē kādas lielas apmetnes laukumā. Gaidīju, ka ap mani sapulcēsies vietējie iedzīvotāji, kā allaž biju lasījis grāmatās, taču neredzēju neviena dzīva radījuma, tikai no dzelzs, betona, māla un primitīvām plastmasām celto mītņu tumšās kontūras; celtniecībā šīs būtnes nekur tālu nebija tikušas: celtnes sniedzās augšup, mājas sedza stāvi jumti; tie droši vien vajadzīgi klimata dēļ. Te laikam bieži gāžas lejup ūdens, kas iztvaiko no jūrām un tad atkal sabiezē virs kontinentiem. Man te diez kā nepatika, no pirmā acu uzmetiena tā bija atpalikusi civilizācija, es šo planētu nemainītu pret savu dzimteni, taču labprāt mainīšu to pret nāvi. Kādu brīdi gaidīju, tad iedarbināju sirēnu, biju gatavs pat šaut vai pielaist kādai mājai uguni, lai tikai ataicinātu šurp planētas iemītniekus.
Bet parādījās kaut kas pavisam cits. Otra glābšanas raķete no mūsu kuģa. Sarkani no- kaitusi, tā šāvās stāvus lejup taisni man virsū; es ātri izmetos no kabīnes un ieskrēju spraugā starp tuvākajām mājām, ieraudamies vistumšākajā kaktā. Biedri nolaidās diezgan zemu, bet nenosēdās, tikai ieslēdza skaļruņus. Viņi atkārtoja manu vārdu, sauca mani atkal un atkal. Es aizbāzu ausis.
— Atgriezies, atgriezies nekavējoties! — es dzirdēju komandiera balsi. — Mums izdevās regulatoru izlabot, inženieris saīsināja remonta laiku, pēc maza brīža mēs startējam.
Melis tāds! Es labi pazīstu viņa trikus, viņš grib mani aizvilināt atpakaļ uz kopējo zārku, domā, ka es atkal noticēšu. Vispirms pārbaudījums, tagad inženieris, lai tikai nomierinātu gļēvuli. Muļķis. Otrreiz es neļaušu sevi piemānīt. Zinu, cik ilgi velkas remonti, pazīstu mūsu mašīnu mehānismus. Tos nevar izlabot, pavicinot burvju rīkstīti. Dzirdēju megafonā Zi šņukstošo balsi: lai es atgriežoties, lai apjēdzot, ka mani te neviens neizglābšot, šejienes iemītniekiem es tikai kaitēšot, viņa mani nemīlēšot. It kā mums vēl būtu nākotne.
— Vai gribi būt viņu nāves eņģelis? — Zi ļauni runāja. — Vai gribi viņus sagatavot pastardienai? — viņa zobojās, it kā es līdz šim būtu bijis māņticīgs. — Vai tu nesaproti, kur meklējams vienīgais glābiņš no nāves?
Viņa laikam atkal taisās lasīt man morāli? Ja šejienes iedzīvotāji nezinās nekāda padoma, es pievienošos viņiem, kaut arī viņi beigtu dzīvi neprātīgās orģijās vai māņticīgā aklumā. Viņi ir dzīvi, tāpat kā es, tas mūs vieno, viņi droši vien nav padoti tik nejūtīgam komandierim, kāds ir manā raķetē. Es atkal dzirdēju savu vārdu. Viņi deva man desmit sekundes laika, lai es paziņojot, kur atrodos, jo redzēja, ka raķete ir tukša. Viņi deva man desmit sekundes laika un tad aizlidoja atpakaļ uz mūsu kuģi.
— Tu esi izvēlējies. Paliksi viens, — komandieris atvadījās no manis un vēl piemetināja parasto formulu, ar kuru padzen no dienesta bēgļus un noziedzniekus. Tiklīdz viņi nozuda, es pieskrēju pie tuvākās celtnes un sāku dauzīties pie vārtiem, bet tie no mana pieskāriena saira; mītnes bija pamestas, iedzīves piederumi klāti putekļiem un satrunējuši; tās bija tukšas mājas, un, kaut es skraidīju pa šo pilsētu vairākas stundas, nekur neatradu nevienu radījumu. Brīdi man šķita, ka viņi varbūt ir neredzami vai arī pa nakti paslēpjas kādās spraugās, bet es neviena neatklāju, kaut arī lietoju visjutīgākos detektorus. Pilsētā nebija neviena, tikai ārpus pilsētas, zem zemes. Nesapratu, kāpēc viņi slēpjas zem zemes, ja viņiem ir tādi nami? Vai tā būtu kāda īpaša kurmju suga? Atraušu plāno zemes kārtu un atradu skeletu. Cilvēka skeletu.
Man šķita, ka zaudēju prātu vai arī redzu halucinācijas. Kā uz šīs planētas, kas riņķo ap mūsu Galaktikas visattālāko zvaigzni, nokļuvuši saprātīgi cilvēki? Vai tās varbūt ir kādas ekspedīcijas atliekas? Vai arī šī planēta reiz jau bijusi apgūta? Bet tad taču mūs nesūtītu šurp to izpētīt? Er nekā nesapratu. Man ienāca prātā ieslēgt kosmonautu detektoru. Izdzirdu atbildi: «Kaut kur tuvumā jābūt degvielu noliktavai. Tur ir starta laukumi.»
Es tos atradu nedaudzu metrosekunžu attālumā. Tie bija lieli, pilnīgi pamesti klajumi bez raķetēm, ar vēsturiskām ierīcēm no tiem senajiem laikiem, kad notika pirmās galaktiskās kaujas, kad vēl nebija nodibināta Sabiedrība. Es skrēju uz vadības torni. Durvis manā priekšā izjuka. Atradu lokatoru. Tas bija neticami primitīvs. Tomēr tas rādīja virzienu. Virzienu, kādā pirms gadu simteņiem aizlidojuši šejienes kuģi. Lokators rādīja uz Galaktikas astoņpadsmito apgabalu, uz mūsu staciju. Uz to pusi, no kuras mēs atlidojām. Nespēju tam ticēt. Vai tā ir taisnība? Vai tas iespējams? Vai tiešām esmu atradis pirmo planētu, no kuras sākās visas Galaktikas apgūšana, to bezvārda planētu, kuras nosaukums aizmirsts ilgajos gadsimtos, kad plosījās ķildas? Vai šī ir pirmo cilvēku mājvieta, teiksmainā Zeme? Un iemītnieki to pametuši tāpēc, ka zinātnieki paredzējuši: viņu zvaigzne Alfa 4, seno dzejnieku Saule, sabruks? Tātad viņi no tagadējās katastrofas paglābušies jau sen, paglābušies paši ar savu prātu, ar savu darbu, neatlaidīgā cīņā pret nāvi un iznīcību?
Lokatorā pazibēja uguntiņa. No kurienes? Kā? Uguntiņa izgaisa mūsu stacijas virzienā. Tā taču nevar būt kāda no aizvēsturiskajām raķetēm. Tas bija mūsu kuģis. Šoreiz komandierim bijusi taisnība. Manai Zi bijusi taisnība. Šejienes iemītniekiem bijusi taisnība. Cilvēkiem bijusi taisnība.
Aust gaisma, ēnas atkāpjas, priekšmeti pēkšņi kļūst krāsaini, debesis ir zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām Uzlecošā zvaigzne uzliesmos un kopā ar savu planētu kļūs par vienu vienīgu milzīgu, spīdošu masu. Tā sadedzinās visu, kas atrodas tās tuvumā. Tikai cilvēku taisnību ne. Es nebiju to laikus ieraudzījis. Esmu palicis viens. Esmu vienīgais, kas nomirs uz Zemes.
Uzvara Romā
Es devos uz Romu kā speciālists. Tas ir, pats pieteicos braukt uz turieni kā speciālists. Kolēģis Volfs kalnos bija salauzis kāju, un vingrotāju komanda pēkšņi palikusi bez ārsta. Tad priekšniecība atcerējās mani, jo bija zināms, ka arī es kādreiz esmu nodarbojies ar vingrošanu, turklāt vairākus gadus strādājis par sporta ārstu. Bet pats galvenais bija tas, ka nākamajā dienā man sākās atvaļinājums, tāpēc nevajadzēja nevienu atraut no darba nodaļā.
— Tā taču ir tīrā laime… — sacīja poliklīnikas vadītājs, parakstīdams manu atvaļinājuma zīmi. — Braukt nevis uz Māhovo ezeru, bet uz Tirēnu jūru. — Viņš laikam mani apskauda. Pats es priecājos. Nekad nebiju re-, dzējis Itāliju. Līdz pēdējam mirklim tam vēl neticēju. Man taču nekad nelaimējas, pie tā jau esmu pieradis. Gaidīju kādu vilšanos. To piedzīvoju jau pirmajā mūsu ceļojuma dienā. Mani iepazīstināja ar Kratkiju.
— Jūs taču pazīstat mūsu olimpisko čempionu, — grupas vadītājs sacīja ar pienācīgo cieņu un nosēdināja Kratkiju starp mani un masieri, it kā brauciena laikā par viņu vajadzētu īpaši rūpēties. Es tūliņ visu sapratu. Kratkija čempiona laiki acīmredzot pagājuši, tagad viņš vairs nav formā, tāpēc nemitīgi izdomā sev visvisādas slimības un kaites. Vi- ņ-am jau pāri par trīsdesmit gadu, bet viņš vēl aizvien negrib atteikties no sacensībām, jo tās nozīmē slavu un dzīvi pa ārzemēm.