— Nesedieties uz manas aptiekas, — Krat- kijs piezīmēja. Viņš veda līdzi pats savu aptieku, it kā jau neuzticētos man, nemaz vēl nepazīdams. Viņš noeksaminēja mani, līdz pašai Ceskebudejovicei izprašņādams par savām slimībām. Masiera pienākums bija sacīt viņam priekšā. Par laimi netālu no robežas Kratkijs sapirka veselu bateriju alus pudeļu un tad lika mūs mierā līdz pašai Zalc- burgai. Tur viņš nevarēja aizmigt, un man vajadzēja dot viņam pulverus. Pats par sevi saprotams, ka es jau Prāgā apjēdzu: no
Itālijas neko daudz neredzēšu un nekāds atvaļinājums tas nebūs.
Reizē ar meistarsacīkstēm Romā sākās sporta ārstu konference. Man vajadzēja tajā piedalīties jau otrā dienā pēc ierašanās. Kāds kuprains spānietis lasīja lekciju par velosipēdistu muskuļu grupu nogurumu. Man tas likās dīvaini. Vai tiešām iespējams, ka visi kolēģi, kas šeit sēdēja, tik vērīgi klausās tādu nekam nevajadzīgu lekciju? Pēc tam sākās pat diskusija. Muskuļu nogurums šiem ārstiem noderēja par tādu īpašu esperanto. Viņi lieliski saprata cits citu. Spānietis, itālieši, vācieši, poļi, pat kāds nēģeris no Lagosas. Bet es viņus vairs nesapratu. Pa šiem dažiem gadiem viņu specialitāte bija pamatīgi mainījusies un attīstījusies. Es nospriedu šo pašu vakaru pāršķirstīt žurnāla «Fizkultūras medicīna» pērno gadagājumu, lai nedarītu kaunu mūsu delegācijai. Panākšu to, ko savā agrākajā specialitātē esmu nokavējis.
Pēcpusdienā steidzos uz citu sēdi. Pavisam nejauši Romā šai pašā laikā notika encefalo- grāfijas kongress. Tā bija mana jaunā specialitāte. Jūs droši vien populāros žurnālos esat redzējuši attēlus, kur parādīti kaķi vai truši ar mikroelektrodiem, kas izslējušies tiem ap galvu kā kupls vainags. Mēs pūlamies eksperimentāli izpētīt cilvēka smadzeņu dar-.bību. Tā noteikti ir svarīgāka problēma nekā četrgalvainā muskuļa nogurums velosipēdistu sacīkstēs. Taču ar tādu specialitāti jūs uz ārzemēm sevišķi biezi vis netiekat. Encefalogrā- fijas kongress nolika Dorias pilī, fizkultūrieši pulcējās uz sēdēm Venēcijas laukumā tieši iepretim balkonam, no kura bieži runājis Mu- solīni. (Dučem bija divi tādi balkoni, tāpēc romieši saukāja viņu par Džuljetas kungu — viņš taču mēdza rīkot balkona skatus.) Pa Romu braukāju trolejbusā. Vatikāna kolekcijas neredzēju, Romas forumā nebiju, Veneto ceļu pazīstu tikai no filmām. Man vajadzēja paspēt uz abiem kongresiem. Varu jums sīki aprakstīt Romas trolejbusus. Tie ir gandrīz tādi paši kā mūsējie.
Kratkijs bez manis nebija ar mieru trenēties. Tad viņš nejūtoties drošs. Mani taču neesot veduši uz Romu izbraukumā. Reiz viņš sāka uz mani kliegt, kad biju atskrējis uz treniņu zāli ar desmit minūšu nokavēšanos. Kratkijs vingroja nejēdzīgi. Tagad es sapratu, kāpēc viņš sūtīts uz meistarsacīkstēm. Visi cerēja, ka viņš izgāzīsies un tad beidzot pārstās Prāgā ar visiem strīdēties kā primadonna. Man modās aizdomas pret kolēģi Volfu, vai viņš savu kāju nav pārlauzis tīšām.
Dienu pirms sacīkstēm encefalogrāfijas kongresa klausītāju vidū ieraudzīju Gvenu. Viņa dzīvoja Mančestrā un pirms gada, braukdama uz Maskavu, bija apmeklējusi mūsu klīniku. Gvena tūdaļ nosēdināja mani sev blakus. Un tūliņ sāka izprašņāt par profesoru. Viņa bija tikai mazliet sirmāka nekā pērn. Gvena teicās arī runāt diskusijā. Viņa zināja par jaunākajiem pētījumiem. Citēja amerikāņu darbus. Es nospriedu vakarā pāršķirstīt pēdējo «Journal of Encephalography» numuru un tad uzaicināju Gvenu uz kafejnīcu. Viņa visu pieprasīja gluži ledainu. Arī kafiju no ledusskapja. Man tā diez kā negaršoja. Sēdējām mazītiņos metāla krēsliņos pie bāra letes, garām steidzās ļaudis. Tie bija daudz temperamentīgāki nekā mūsējie. Tie uzsauca cits citam vārdu «cournuto», tas ir, «ragainis», un gāzās iekšā trolejbusos kā sacīkšu skrējēji. Varbūt viņi arī mēģināja pagūt uz diviem kongresiem reizē? Varbūt arī Romā dažs labs ir speciālists divās nozarēs?
— Vai zini, ko tev mūsu nozarē katru dienu vajadzētu izlasīt? — Gvena man līdzās patlaban apcerēja šo tēmu. — Desmit rakstu katru dienu. Tātad apmēram simt lappušu. Turklāt grāmatas es nemaz neskaitu. Arī šaurā ence- falogrāfija jau ir kļuvusi pārāk plaša vienam cilvēkam. Iedomājies, kas būtu, ja kāds cilvēks vēlētos aptvert visu medicīnu. Tādam vajadzētu īpašas mašīnas, kas viņam apstrādā un klasificē visas pasaules zinātnisko informāciju. Dienā sanāktu pāri par tūkstoš lappusēm. Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam? Es taču vairs gandrīz nelasu avīzes, neeju teātrī, ar Robiju esam izšķīrušies … — Gvena caur acenēm skumīgi paraudzījās manī. Viņa bija vienīgais cilvēks Romā, ar kuru es varēju parunāties. Tas mani aizkustināja.
— Nerunāsim vairāk par zinātni. Aiziesim pēcpusdienā uz Apija ceļu, paskatīsimies, kur dzīvojusi Lolobridžida, bet vakarā nopirksim biļetes uz viņas filmu.
Gvena sašuta, it kā es būtu nozaimojis kādu svētumu. Kas viņas vietā pierakstīšot profesora Kaltenbruha referātu? Ko tad viņa atgriezusies sacīšot Mančestrā? Tur uz viņas vietu pretendējot trīs speciālisti. Bet galvenais, protams, esot tas, ka viņu interesējot profesora Kaltenbruha darbs. Interesējot daudz vairāk par Apija ceļu un Lolobridžidu. Arī man jānākot uz lekciju. Es paraudzījos pulkstenī. Bija diezgan vēls. Kratkijs jau trenējas vismaz desmit minūtes. Tas nozīmē, ka visu šo laiku viņš lād ārstu. Bet rīt viņam jāstartē. Es lūdzu Gvenu mani atvainot. Protams, neiedrošinājos neko paskaidrot. Viņa nesaprastu, kā es varēju mainīt mūsu specialitāti pret braucienu uz Romu kopā ar vingrotājiem. Pats es par to jau sāku kaunēties. Pa ceļam sagatavoju vārdus, ko sacīt Kratki- jam.
Bet mūsu olimpiskais meistars netrenējās. Esot nolēmis rīt sacīkstēs nepiedalīties. Manas vainas dēļ. Es neesot gādājis, lai viņam būtu iespējams sagatavoties. Čempions pārmetis dvieli pār plecu un aizgājis. Neviens no komandas negribēja ar mani runāt. Mēs izgāzīsimies. Romā gaida Kratkija uzstāšanos, jo te visi domā, ka viņš joprojām ir labs vingrotājs, bet Prāgā viņš tagad atkal varēs atrunāties un atkal varēs visus mpcīt, jo neviens nespes pieradīt, ka viņš sacīkstēm vairs neder.
Sēdēju savā istabā un meklēju mierinājumu sarkanvīnā, pašā lētākajā, kuram pudeles kaklā aizbāžņa vietā ir tikai eļļas piliens, lai vīns nesaskābtu. Uz galda gulēja žurnāli abās manās specialitātēs, kuras īstenībā bija vainīgas visa šajā nelaimē. «Fizkultūras medicīna» un «Journal of Encephalography». Es līdzinājos ēzelim, kas pieminēts parunā. It kā uz galda gulētu divas siena nešļavas. Pie durvīm kāds pieklaudzināja. Mēs dzīvojām mazā viesnīciņā netālu no Tautas laukuma, un tikai pirms pašas aizbraukšanas mums pastāstīja, ka te bijis publiskais nams, ko nesen izdotā likuma dēļ vajadzējis likvidēt, un tagad tas pārvērsts par viesnīcu. Viss bija gluži jauns, darināts no poliesteriem un koši izkrāsots. No gultas līdz durvīm pavisam tuvu. Ienāca masieris. Viņš steigšus aizvēra durvis, tad piegāja pie loga un nolaida no koka gatavoto saules aizsargu. Istaba kļuva tumša, it kā te notiktu slepena karbonāru sapulce.
— Viņi taisās atsaukt visu komandu. Rādās, ka nebūs labi, — masieris čukstēja. Es būtu viņam ielējis, bet man bija tikai glāze, kurā stāvēja zobu suka. No tādas laikam vīnu neklājas dzert.