— Mēs došoties atpakaļ uz Prāgu. Uz jūsu rēķina …
— To neviena tiesa neatzīs par pareizu, — es atteicu. — Un sportisti mūsu zemē tomēr
?o — nav visvareni. Līdz pašai nāvei vairs nebraukšu ar viņiem kopā uz ārzemēm …
Masieris izbijās.
— Tieši tā jau būtu kļūda. Jūs varat mūs glābt. Mūs visus. — Un viņš sāka klāstīt savu fantastisko plānu. — Jau vairākus gadus mēs abi ar Kratkiju esam novērojuši, ka viņš vingro labāk, ja es cieši raugos uz viņu. Vairākas reizes viņš ir atkārtojis atmugurisko salto no vietas, pārmetienu uz priekšu, pārmaiņus atbalstot rokas uz grīdas, un saliecies kūleni uz priekšu, pats nemaz neapjēgdams, ko dara. Tomēr viņš ar to lielījās arvien vairāk. Drīz viņš sāka dzert, mēs sastrīdējāmies, un tad vairs nekas neizdevās. Ziniet, viņš ir pārlieku spēcīgs. Es kaut kā nespēju tikt viņa muskuļiem cauri… — Masieris ar nelaimīgu seju apsēdās uz manas gultas malas. Viņš laikam pats nesajēdza, ko runā.
— Vai jūs esat hipnotizētājs? — es apjautājos.
— Esmu masieris. Bet šī skatīšanās man padodas labāk. Agrāk tā viņam līdzēja vairāk nekā masāža …
Tas bija tiešām neticami. Varbūt tā ir zināma katalepsija, kas pārņem sportistu, kad tas izpilda vingrojumu? Flexibilitas carea, slimīga vaskveida lokanība, muskuļu stingums, ko mēs novērojam dažu psihisku slimību vai hipnozes gadījumos, bet ko vēl arvien nespējam izskaidrot?
Patiešām interesanti. Tas būtu temats sensacionāliem pētījumiem, kad mēs atgriezīsimies Prāgā. Taču masieris ne dzirdēt negribēja ne par kādu pētīšanu. Viņš uzaicināja Kratkija vietā uzstāties mani. Pēdējā laikā viņš esot novērojis, ka mēs labi saprototies. Sākumā viņš palīdzēšot man tāpat kā Krat- kijam. Viņam liekoties, ka mani muskuļi neizrādīšot tādu pretestību, manas smadzenes esot spējīgas uztvert viņa domas. Masieris muldēja tīrās nejēdzības. Nekad taču nevar kļūt par vingrotāju ar smadzenēm vien, tam vajadzīgi muskuļi. Nepietiek ar to, ka mēs tagad jau pazīstam atsevišķus smadzeņu iecirkņus, kas pārvalda attiecīgas kustību grupas. Es atspiedos uz encefalogrāfijas žurnāla.
— Mani taču nemaz nevar rādīt tiesnešiem. Neesmu nodarbojies ar vingrošanu jau septiņus gadus, man ir vēderiņš, paskatieties, — es pavilku kreklu uz augšu.
— Jo labāk. Jūs vismaz pierādīsiet, ka muskuļi te nemaz nav vajadzīgi.
Es sapratu savu sarunu biedru. Visu mūžu viņš strādā par masieri. Muskuļu grupas viņam droši vien jau sen apriebušās.
Pēc tam pie manis ieradās komandas vadī-, tājs. Viņš sacīja, ka sūdzēties par mani laikam neviens nesūdzēšoties, maksāt man arī nevajadzēšot, bet viņi sacelšot man neslavu pa visu Prāgu. Visas avīzes rakstīšot par neapzinīgo ārstu, kura vainas dēļ mūsu komanda piedzīvojusi tādu katastrofu. Bez Kratkija mēs taču nevarot startēt.
— Varam, — es mierīgi atbildēju. — Esmu gluži tikpat labs vingrotājs kā viņš.
Vadītājam šķita, ka esmu zaudējis prātu. Tomēr tai pašā pēcpusdienā mēs abi ar masieri ieradāmies treniņu zālē. Es uz stieņa izdarīju vairākus vēzienus ar pārtvērienu, līmenisko kārienu atmuguriski, lielo apvēzienu atpakaļ un nolēcienu ar atmugurisko salto, pats neko neapjēgdams. Tikai beidzis vingrojumus, manīju, ka man sāp viss ķermenis. Skatītāji mani apsveica. Kratkijs atkal vēlējās uzstāties. Viņam to neļāva. Es biju labāks par olimpisko čempionu.
Otrā dienā es sacīkstēs uzvarēju. Visa Mazā sporta pils gan mira aiz smiekliem, kad es kopā ar atlētiska auguma vingrotājiem nostājos tiesneša priekšā. Man taču ir ne vien vēderiņš, bet arī greizs mugurkauls, tur vainīgs portfelis, ko es visus šos gadus esmu nēsājis vienā rokā. Tomēr smiekli aprāvās, kad sāku vingrot. Visus vingrojumus es izpildīju precīzi kā mašīna. Atjēdzos tikai tad, kad skatītāji mani uz rokām iznesa ārā. Šeit publika ir mazliet karstasinīgāka nekā pie mums.
Pēc tam es ļāvu, lai mani pamatīgi izmasē. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem. Jutos laimīgs. Acīmredzot mēs abi ar masieri varam tik labi sadarboties tāpēc, ka agrāk jau esmu vingrojis un sagatavojis savus muskuļus, bet tagad tos pakļauju smadzenēm, kas pētī smadzeņu darbības likumību. Tā esmu sintezējis savas intereses. Enc.efalogrāfiju un fizkultūru. Esmu kļuvis par harmonisku personību. Varbūt par vienīgo harmonisko personību pasaulē. Man nav konkurentu. Beidzot būšu ieguvis mieru.
Nākamajā dienā mana fotogrāfija bija redzama visu laikrakstu sporta apskatā. Kafijas vietā brokastīs pasūtīju kamparisodu un tad devos uz encefalogrāfijas kongresu. Tagad man vairs neviena nav jābaidās. Soļoju gluži lēnām. Beidzot pat iesēdos taksometrā. Tagad taču primadonna esmu es. Gvena šoreiz uz mani pat nepalūkojās. Acīmredzot viņa ignorē sliņķus, kas tīšām palaiž garām Kaltenbruha lekciju. Pusdienas pārtraukumā man vajadzēja Gvenu ķert ar ķeršanu. Rokā viņa turēja «Daily American», avīzi, ko Parīzē izdod Rietumeiropas anglosakšu vajadzībām. Tur droši vien raksta par manu uzvahi. Gaidīju, ka Gvena kaut ko sacīs. Kādus sajūsmas vārdus. Tagad es viņai paskaidrošu, kāpēc esmu aizkavējies. «Priekšpusdienā man vajadzēja uzvarēt sacīkstēs,» es nevērīgi noburkšķēšu. Bet Gvena bija auksta kā ledus. Viņa pasniedza man roku un aizsteidzās pie vācu delegācijas. Arī es nopirku «Daily American». Pēdējā lappusē tur rēgojās mana fotogrāfija. Bet trešajā lappusē atradās manas angļu draudzenes attēls. Viņa bija runājusi tūliņ pēc Kaltenbruha. Teikusi sensacionālu runu. Es pa to laiku vingroju. Pirmīt Gvena katrā ziņā gaidīja, ka es viņu apsveikšu. Bet es gaidīju viņas laimes vēlējumus. Viens neko nezināja par otra panākumiem. Tai pašā pilsētā, vienā un tai pašā dienā. Gvena nebija izlasījusi avīzes pēdējo lappusi. Bet es nebūtu lasījis neko citu, ja man nebūtu radušās aizdomas. Vai tas iespējams? Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzes lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pilsētā vai zemē. Vai mēs tiešām esam tik ļoti specializējušies? Nenāca ne trolejbuss, ne taksometrs, sāka līt. Vācieši sīkiem solīšiems metās skriet uz spoži balto Viktora Emanuēla pieminekli. Laikam gan ne tāpēc, ka ilgotos apskatīt dzīvo vilcēni, kas par piemiņu Romulam un Remam kā negudra skraida pa nelielo sprostu, bet gan tāpēc, ka augšā pie pieminekļa bija ieraudzījuši profesoru Kaltenbruhu. Droši vien viņi kāroja profesoram pajautāt par kādu interesantu līkni.
Vācieši man šķita smieklīgi. Es tagad biju nodibinājis pats savu nozari. Man nav jāsitas vai nost, kā to dara viņi. Apsēdos tuvējā bārā. Tur varēja dabūt milzum daudz visvisādu aperitīvu — Cinzano bitter, chinato a dry un Hemingveja grapu. Es jau rādīju uz vistuvāko pudeli, kad pēkšņi pa durvīm man aiz muguras ienāca mūsu masieris. Ieraudzīju viņu spogulī.
— Meklēju jūs pa visu pilsētu. Esmu jau apskraidījis visus senatnes pieminekļus, pat Kolizeju un Eņģeļu pili. Jums nekavējoties jānāk atpakaļ. Mums jātrenējas. Vismaz septiņas stundas dienā. Pēc tādas pašas metodes kā mēs pasaulē taču strādā jau vismaz pieci sportisti, un japānis Ono pagājušajā mēnesī pieteicies medicīnas fakultātē. Protams, ar to neviens nedižojas. Nepieciešams vākt informāciju, lai neviens mums neaizskrietu priekšā.
— Atkal informācija! Cik kilogramu dienā vajadzēs vākt šoreiz? — Es sāku uz masieri kliegt. Protams, čehiski. Bāra kalpotāji mūs vēroja ar simpātijām. Viņi priecājās, ka reizēm klaigā ari gaišmataini vīrieši. Bet vēroja mūs vismaz seši cilvēki, jo pakalpojumu dienests Itālijā ir hiperemēts, un tāds jauns ārzemnieks, kas gluži labi varētu studēt atomfiziku, ir laimīgs, ja var jums pa dienu pārdot kaut divas porcijas kokakolas. Protams, viņš gan tās pārdod ar zinātnieka aizrautību.