— Vai domājat, ka uzkāršu sev kaklā vēl trešo specialitāti? — es kliedzu. — Vai domājat, ka tagad es būšu ne vien sporta ārsts, ne vien encefalogrāfijas speciālists, bet arī komē- diovingrošanas čempions? Sirsnīgi pateicos. Kad tad lai es dzīvoju? Sieva jau tagad negrib laist mani iekšā, kad es ap pusnakti atgriežos no sanāksmes. Vai no treniņa lai nāku mājās pret rītu? Tur nelīdzēs nekāda hipnoze. Nekādi fantastiski eksperimenti jums nepalīdzēs dzīvot harmoniski. Un tad lai es vēl strādāju trešajā specialitātē. Nē, nekad!
Tāpēc es jau nākamajā dienā publicēju presē savu slaveno paziņojumu par psiholoģisko dopingu. Jūs labi zināt, cik stingri līdz šim raudzījās uz to, lai sporta sacīkšu dalībniekus neuzmundrinātu ar kaitīgām ķimikālijām. Es vērsu uzmanību uz psihiskajām iespējām. Nedarīju to, lai kādam kaitētu. Mūsu masieris tagad strādā Karlovivaros, neviens viņam neko nepārmeta. Es tikai vēlējos vērst sabiedrības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn visiem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Tas bija milzīgs skandāls. Visu šo notikumu ilgi izmeklēja. Bet kopš tā laika īpaši speciālisti pārbauda, vai sacīkstēs nelieto psiholoģisko dopingu. Tātad īstenībā es tomēr esmu nodibinājis jaunu nozari, vēl vienu specialitāti.
Vēstures iznīcināšanas trests
Trust or destruction of history, Weltge- ^ scfūchtevernichtungstrust — TDH ir slepena starptautiska organizācija, kuras uzdevums apturēt progresu. Jūs katrā ziņā saprotat, ka notikumi, kas risinās mūsdienu pasaulē, var kļūt liktenīgi tādām izcilām personībām, kāda esat, piemēram, Jūs; tie apspiež personību, atņem tai brīvību, likvidējot privātīpašumu, kas garantē neatkarību; privātīpašuma vietā stājas monopolu kundzība vai, vēl jo ļaunāk, valsts uzņēmumi. Tāpēc arī noorganizēts mūsu trests — apvienība, kas sarga
pēdējo privātīpašnieku intereses, jo privātīpašnieki pūlas apturēt progresu, sapņo par brīvību un neatkarību un alkst paglābt uzņēmēju no strādnieku uzbrukuma. Mēs griežamies pie Jums ar aicinājumu- palīdzēt mums, likt šķēršļus progresam Jūsu pilsētā un Jūsu darba vietā, jo tagad, kad visi militāras iejaukšanās mēģinājumi cietuši neveiksmi, panākumus iespējams gūt vienīgi, apvienojot visas pasaules drosmīgo vīru pūles …»
Koreiss paskatījās uz parakstu. Sākumā vēstule viņam likās muļķīgs joks. Bet papīrs bija labs, lapiņa, bez šaubām, iespiesta ārzemēs, jo visas čehu zīmes virs atsevišķajiem burtiem bija uzvilktas ar roku. Viņš paraudzījās uz savu kādreizējo draugu. Tad redz, ar ko tu tagad nodarbojies …
— Interesanti, — Koreiss ierunājās, mulsi atdodams lapiņu viesim atpakaļ. — Bet šaubos, vai kādam ir iespējams apturēt vēstures gaitu, kur nu vēl pagriezt to atpakaļ. Es jau nekādā ziņā to nevaru. Mana garāža ir tukša, kabatā nav ne plika graša. Šodien man atņēma pēdējo automašīnu.
— Mēs neprasām no tevis naudu. Arī transporta līdzekļi mums nav vajadzīgi. Gluži otrādi, nodosim tavā rīcībā jaunu mašīnu.
Tonda uzmanīgi paraudzījās apkārt un ar kreiso roku pacēla brezentu, kas sedza vecmodīgo mašīnu, ar kuru viņš bija atbraucis. Koreiss ieraudzīja, ka taisni pretim rēgojas kaut kādas reaktīvas ierīces nopulētās detaļas, ierīce atgādināja miniatūru «Katjušu».
— Kam tā domāta? — viņš jautāja, jo interesējās par visām mašīnām.
— Tu vari uz ilgu laiku apturēt progresu Čehijā. Nezinu, vai atceries, ka mēs četrdesmit piektajā gadā neatļāvām nacistiem uzspridzināt Prāgas tiltu? Tāpēc krievi ienāca Prāgā ātrāk par amerikāņiem un izšķīra jautājumu par to, kāda sociāla iekārta nodibināma mūsu zemē. Bet vai tu zini, kāpēc mums toreiz izdevās apšaut nacistu spridzinātāju komandu? Tāpēc, ka tu savā mašīnā pa aizmuguri, pa meža ceļiem aizvedi mūs līdz Prāgas tiltam. Tev toreiz piederēja lieliska mašīna.
— Es to biju nosaucis par «Rihardu», — Koreiss pasmaidīja. — Pats to samontēju no vecām detaļām. Tai līdzi nevarēja tikt neviens «gaziks», neviens «dodžs». Tieši to jau man šodien atņēma.
— Tāpēc tev arī ir pienācis laiks iestāties mūsu trestā. Vai fabrikā tagad kāds rūpēsies par taviem automobiļiem? Vai kāds tos mīlēs tik pašaizliedzīgi, vai ziedos tiem visu savu dzīvi? Tu esi pēdējais ekspeditors Čehijā. Pēdējais savas profesijas entuziasts. Pēc tevis vairs būs tikai slaisti, sīki zaglēni un kalpotāji, kuriem viss ir vienaldzīgs. Viņiem tavi automobiļi bijuši nebijuši. Viņiem par savu darbu nav nekādas intereses. Tu nedrīksti to pieļaut.
— Kā tad? — Koreiss vaicāja, vezdams Tondu savā darbnīcā, kas tagad stāvēja tukša. — Jau pirms mums to pūlējušies paveikt visādi gudrinieki, tomēr apsvilinājuši nagus.
— Tiem nebija mūsu metodes. Šī mašīna tevi aizvedīs tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā, tās skaitītājs rāda nevis kilo- metrstundas, bet gadus. Citādi tā vadāma tāpat kā tavs mīļais «Rihards». Mēs ar nolūku konstruējām šo mašīnu pēc tavējās parauga. Tu atgriezīsies atpakaļ tai izšķirošajā dienā un nevienu nevedīsi uz Prāgas tiltu, puiši dosies turp kājām, ieradīsies par vēlu, un krievi apstāsies pie upes. Bet nākamajā rītā Prāgā ienāks amerikāņi. Tu būsi pārveidojis vēsturi. Citi darīs to pašu citās vietās. Saprotams, tādi pasākumi mūslaiku pasauli izmainīs daudz radikālāk nekā visas intervencijas. Mūsu dienās, kad eksistē atomieroči, nav citas iespējas grozīt vēstures gaitu un tomēr saglabāt dzīvību zemes virsū.
Koreisam vairs nebija nekādu šaubu.
— Tu esi prātu zaudējis, — viņš sacīja un lieliem soļiem devās projām uz savas mājas pusi.
Toniks gāja pakaļ. Viņš dievojās, ka tas viss esot patiesība, rādīja dokumentus, apliecības, speciālas pilnvaras, dolārus un īpašu bez- trokšņa pistoli. Viņš atzina, ka tāds brauciens varot būt arī bīstams, ka no līdzīgiem ceļojumiem pagātnē daudzi neesot atgriezušies, glaimoja Koreisam, apelēja pie viņa patriotisma. Ja viņš toreiz esot spējis pats ar savām rokām nomiegt spridzinātāju komandas vadītāju, tad tagad taču spēšot savaldīties un to nenogalināt, tā glābdams cilvēci, civilizāciju, pats sevi un savu ģimeni no izputināšanas.
— Vai tiešām esi aizmirsis, ka tu toreiz cīnījies kopā ar mums? Ka uz tā tilta pazaudēji labo roku? — Koreiss netaktiski norādīja uz Tondas protēzi.
Toniks paskaidroja, kāpēc viņš tā pārvērties un kāpēc — iestājies tresta dienestā: viņu taču vēlāk esot izmetuši no armijas un pat arestējuši, tāpēc ka viņš robežjoslā it kā būtu apzadzies. Vajadzējis bēgt uz ārzemēm, un kopš tā laika viņam esot tikai viena doma: kā izlabot savu kļūdu. Tas esot viņš, kas izstrādājis šo plānu un piedāvājis to tresta vadībai, tieši viņš izpratis, ka pašreizējais politiskais stāvoklis Čehijā esot Koreisa toreizējā brauciena rezultāts, ka Koreiss savā mašīnā īstenībā esot ievedis Prāgā sociālismu … Bet Koreiss, pat neatvadījies, aizcirta durvis Tondam deguna priekšā.
Ģimenes locekļi viņu gaidīja, sēdēdami pie atdzisušām vakariņām. Sievastēvs, ņirga un zobgalis, staigāja ap galdu. Marta tiepīgi vēroja savas rokas.
— Vai tu zini, ko tavi biedriņi lika tev pasacīt? — sievastēvs dzēlīgi vaicāja. — Vai zini, kas Martai pieteikts? Nepietiek ar to, ka viņi atņēma visus tavus automobiļus, tev vēl jāsamaksā arī nodokļi. Tagad vari iet un iedzert kopā ar viņiem. Vai es tev nesacīju? — Tā bija sievastēva parastā dziesma.