— Mašīnas paņēma tāpēc, ka tās piederēja fabrikai. Ja jūs tās būtu norakstījis uz mana vārda, mēs lietotu tās vēl šobrīd, — Koreiss vienaldzīgi atcirta. Šodien viņš nespēja pa īstam noskaisties pat uz šo salīkušo večuku.
— Pareizi. To es zinu. Šo mašīnu dēj jau tu ienāci mūsu ģimenē. Biji iedomājies, ka es tev visu atdošu. Bet pēc tam tu izsviestu pa durvīm mani kopā ar manu meitu.
— Jūs jau ir izsvieduši citi, — Koreiss atbildēja, atstumdams šķīvi. Viņam negribējās ēst. Marta tikai pameta īsu skatienu uz vīru. Viņa likās vēl neglītāka nekā parasti.
— Rīt no rīta jāsamaksā desmit tūkstoši. Viņi sacīja, ka tikai tevis dēļ pagaidīšot līdz rītam. — Marta to izrunāja lēni un klusi. Viņa zināja, ka mājās nav ne graša, ja neskaita to naudu, ko savā laikā bija noslēpis tēvs un, protams, nedod nevienam. — Bet mašīnu vadīt tu varot, strādādams fabrikā.
Koreiss uzlēca kājās. Viņš mēdza ātri iekaist.
— Nu tev ir gals, — sievastēvs uzsauca, — izejas vairs nav. Es jau vienmēr to pareģoju.
Bet savus pareģojumus viņš skaitīja tukšai istabai — Koreiss jau bija izgājis 110 mājas. Pa ceļam viņš priekšnamā no plaukta paķēra ruma pudeli, pie durvju stenderes nosita pudelei kaklu un ar dažiem lieliem malkiem izdzēra sausu.
Tonda vēl stāvēja pie durvīm līdzās savai noslēpumainajai mašīnai.
— Es braucu, — Koreiss izgrūda un apsēdās pie stūres, it kā dotos, teiksim, uz Motolu pie dārznieka pēc puķu kāpostiem. Pēdējā mirklī Tonda zem mašīnas pārbīdīja kaut kādu sviriņu un žigli atlēca pie malas. Motors ierēcās, tas laikam bija dīzelis. Koreisam tomēr šķita, ka mašīna tik tikko kust. Paskatījies viņš redzēja, ka Toniks jau pazudis. Bet viņš arī pamanīja, ka spīd saule un netālu zied ābele. Novembrī. Pēc sekundes zaros gulēja sniegs. Vēl mirklis, un kokos jau karājās augļi. Bet Koreiss tikai tad saprata, kas notiek, kad viņa garāža izgaisa un tās vietā parādījās vecā sēta un šķūnis, ko viņš bija nojaucis četrdesmit septītajā gadā. Ainava aiz mašīnas loga mainījās kā paātrinātā filmā. Koreisam pat galva apreiba. Viņš izdzirdēja šāvienus, un mašīna uz vietas apstājās. Trieciens bija tāds, ka Koreisam vajadzēja pieķerties pie stūres. Uz tās viņš ieraudzīja firmas nosaukumu:
VĒSTURES IZNICINĀSANAS TRESTS,
bet skaitītājā datumu: 1945. gads. Šāvieni skanēja kaut kur no tālienes, redzams, no Roud- nices puses. Šāva smagie lielgabali vai tanki. Koreiss ātri iedzina mašīnu krūmājā aiz sētas un izkāpa. Viss risinājās mats matā kā toreiz. Re, kur apstājās fašistu spridzinātāju komanda ar saviem amfībiju automobiļiem un faustpatronām. Tur bija kādi piecpadsmit cilvēki, visi neganti slepkavas. Un tos lai viņš saudzējot savas mašīnas dēļ? Apvārsni apspīdēja ugunsgrēka spožums. Koreiss atcerējās kaimiņu ciemos sadedzinātos bērnus. Viņš tūliņ sajuta, ka nepietiks spēka. Redzams, ka vēstures gaitu nav iespējams apturēt.
— Viņi grib uzspridzināt tiltu. Mums jātiek cauri mežam un jāaizsteidzas viņiem priekšā. Aizved mūs, — kāds sacīja, paraustīdams Koreisu aiz piedurknes. Tas bija Tonda, tikai pavisam jauns. Koreisa piedurkni viņš raustīja ar savu veselo labo roku. Līdzās stāvēja Irēna. Nu, protams. Ar īsi apcirptiem, gaišiem matiem, koncentrācijas nometnes drēbēs ģērbusies, šauteni rokā. Irēna, kuru viņš toreiz mīlēja.
— Tonda, neej turp. Tu pazaudēsi roku. Un pēc tam tevi arestēs;
— Tas nav Koreiss, — Irēna viņu atgrūda.
— Ko jūs te darāt? Kas jūs esat? Slēpieties! — klaigāja pārējie biedri un metās iekšā pagalmā, uzmanīgi rāpdamies pāri sētai, lai no ielas viņus neieraudzītu. Visi bija apbruņoti.
Kāpēc, biedri viņu nepazīst? Koreiss drudžaini domāja. Ar acīm viņš meklēja spoguli, kaut vai lausku, bet ttīliņ pat ieraudzīja pats sevi iznākam no mājas un viņam vajadzēja pieķerties pie sētas, lai neiekliegtos. Pie sētas viņš sagrieza roku ar aprūsējušu skārda gabalu, kas reklamēja ziepes «Helāda». Viņš ieraudzīja pats sevi apspriežamies ar Tondu, kas līdz ar visu nodaļu uzkāpa mājas bēniņos. No bēniņiem tie vēros spridzinātājus un izstrādās savu kara plānu. Marta kā jau parasti atradās virtuvē.
•— Nav svarīgi, kas es esmu, — viņš virtuvē čukstēja Martai. — Zinu, ka tu esi greizsirdīga uz Irēnu, zinu, ka ar Koreisu tu kopš vakardienas nerunā, bet zinu arī to, ka galu galā jūs tomēr paliksiet kopā. Esmu atnācis tikai tāpēc, lai nākotnē jums klātos labi. Vēlos, lai jūs būtu laimīgi.
Šajā brīdī kāds no autofnāta raidīja šāvienu atvērtajā logā. Nacisti baidījās no snaiperiem. Koreisam ienāca prātā, ka šoferim tie bija nošāvuši divus bērnus. Personiskā mašīna viņa acīs kļuva ar katru brīdi nenozīmīgāka.
— Nelaid Koreisu uz tiltu …
— Kā jūs viņu pazīstat? — Marta tagad no visas tiesas izbijās un būtu kliegusi, ja viņš tai neaizspiestu muti. Koreiss sajuta savās rokās tik labi pazīstamo sievas augumu, kas bija kļuvis vienīgi par dažiem gadiem jaunāks. Tas viņu pēkšņi saviļņoja, un viņš noskūpstīja Martu.
— Mums jāsabojā Koreisa mašīna, tikai tā mēs varam viņu aizkavēt, lai puiši laikā nesasniedz tiltu. Dod man garāžas atslēgas …
Viņš rakņājās pa veļas skapi, jo zināja, ka rezerves atslēgas glabājas kaut kur zem bērnu krekliņiem — sieva tos ietiepīgi šuva bērniem, kuri tā arī nekad nepiedzima. Marta iesita viņam pa roku.
— Vai jūs esat jucis, vai? Sabojāt mūsu automobili? Tagad, kad karš nupat jau beigsies? Kā tad mēs dzīvosim?
Koreiss gribēja vaicāt, kā viņi dzīvos, ja tas netiks izdarīts, bet nevaicāja, tikai atgrūda
Martu un atkal rakņājās pa veļu. Martai pietrūka drosmes pretoties: vīrietis bija stiprāks par viņu. Koreiss paķēra atslēgas un metās uz garāžu.
— Tas ir mans automobilis. Un mana garāža, — viņš aizskriedams uzsauca. Marta izsteidzās viņam pakaļ, un tad Koreiss ieraudzīja sevi viņai blakus spogulī, kas karājās priekšnamā. Viņš bija krietni vecāks par Martu. Nē, tādus sarežģījumus Koreiss nebija gaidījis. Viņš iesteidzās garāžā. Paķēris nazi, viņš pārdūra visas četras riepas. Tik smagi savainojis savu mīluli, Koreiss bija gatavs lūgt piedošanu mašīnai — viņš bieži ar to sarunājās, turklāt daudz maigāk nekā ar cilvēkiem. Bet tajā mirklī durvis aiz muguras atvērās un tajās parādījās otrs Koreiss, daudz jaunāks par viņu, saniknots un kareivīgs. Koreiss, visas apkārtnes varonis, Prāgas atbrīvotājs. Viņi klupa viens otram virsū. Taču Koreiss zināja, kur šis jaunais Koreiss slēpj savu pistoli, tāpēc pielēca pie instrumentu skapīša ātrāk, nekā pats to kādreiz bija izdarījis. Vispār viņš visu zināja jau iepriekš, zināja arī par slēptuvi zem grīdas, kur glabājās armijas automāts. Un spēku viņš pa šiem gadiem nebija zaudējis. Šīs dīvainās cīņas laikā viņš pat spēja izrunāt:
— Es daru to tavā labā. Lai tev pēc pieciem gadiem būtu divdesmit «Rihardu», lai tev strādātu desmit šoferu, lai tu dzīvotu labāk par savu sievastēvu …
— Es par to nospļaujos, — jaunais Koreiss kliedza, cīnīdamies ne uz dzīvību, bet uz nāvi. — Nodevējs! Kolaboracionists! Draņķis! Gribi, lai mūs visus apšauj un ciemu nodedzina! Es atdošu pēdējo kreklu, lai mēs atbrīvotos no nacistiem! — Un viņš paķēra no grīdas uzgriežņu atslēgu. Varēja dzirdēt, ka ārā aiz- rūcas motocikli: spridzinātāju komanda devās ceļā. Garāžas durvīs parādījās Tonda ar pistoli rokā.