— Es jau dabūju mašīnu, — šis nelietis uzsauca, tā nododams pats sevi un pierādīdams, ka meli ir tas, ko viņš vēlāk apgalvos. — Ejam ātrāk…
Tonda nepamanīja nākotnes Koreisu, kurš bija ierāvies kaktā. Pagalmā apstājās veca «Forda» markas vieglā mašīna, kas piederēja Koreisa sievastēvam. Vēsture bija glābta. Sievastēvs izkāpa no mašīnas, ģērbies sokolu formas tērpā. Aizkustināts viņš spieda visiem roku. Bet apbruņots viņš nebija. Kad varoņi aizbrauca, viņš palika divatā ar meitu.
— Un jūs vēl mani visu mūžu mācīsiet, lai neielaižos ar tiem tur nekādās darīšanās, — nākotnes Koreiss nosmīnēja.
— Galu galā visas armijas aizies. Bet mūsu tauta paliks te. Mēs nedrīkstam to sacelt pret sevi. Lai iztrakojas… kā astoņpadsmitajā gadā … Pēc kara mums palikušas pilnas noliktavas, ir jābūt uzmanīgiem …
— Kam jūs to glabāsiet, papucīt? Kam? — Koreiss jautāja.
— Vai jūs esat mana znota radinieks? Izskatāties viņam, līdzīgs:
— Mazliet, — Koreiss atbildēja un lēnām gāja projām. Stulba iedoma — iznīcināt vēsturi. Pēc kautiņa vēl sāpēja pleci. Vajadzēs atgriezties tagadnē ar punu pierē. Viņš ar mokām uzcēla labo kāju uz automašīnas kāpšļa, atvēra durtiņas un uztaustīja sievietes gurnu.
— Ko tu te dari? — viņš brīnīiās. Pie stūres sēdēja Marta ar mazu čemodāniņu klēpī; viņa bija krietni jaunāka un pēc ātrā gājiena pat neelsa. — Tūliņ kāp ārā. Es nevaru tevi ņemt līdzi. Vai tu zini, kurp es braucu? — Bet Marta nekustējās. — Zirtu, tu esi nikna par to, ka viņš aizbrauca, ka viņš riskē ar savu dzīvību, par to, ka ar viņu kopā aizbrauca Irēna, jūs abi saplēsīsieties, taču galu galā salīgsiet mieru. Tu viņam esi vajadzīga. Un arī tu pati nesameklēsi nevienu citu.
— Esmu jau sameklējusi.
— Ko tad? — Koreiss nosauca visus, kam tēvs bija pūlējies Martu izprecināt. — Viņi visi taču aizbēguši.
— Jūs. Jūs līdzināties Koreisam, bet esat daudz prātīgāks par viņu, mēs sapratīsimies. Mums ir vienādi uzskati.
— Kur tu to ķēri? — Koreiss atcirta un grasījās Martu izgrūst no mašīnas, bet tad uz tilta sākās kauja, un no tālienes atplūda krievu «urā» saucieni. — Vācies projām! — Bet Marta pat nedomāja iet projām. Redzams, pat pārceļoties citā laikā, viņam neizdosies tikt no tās vaļā. — Kā tu raudzīsies pati uz sevi, uz to, kas tu kļūsi nākotnē? Es braucu uz turieni. Kāp ārā, citādi sarīkosi scēnu pati sev. Tu taču zini, cik greizsirdīga esi…
Bet Marta bez tam vēl bija arī tiepīga. Viņa atteicās kāpt ārā, iekams Koreiss nebūs visu izskaidrojis. Viņš netaisījās gari pļāpāt, iebāza roku zem sēdekļa un nosvieda viņai klēpī
VĒSTURĒS IZNICINASANAS TRESTA
skrejlapu.
— Nieki! — Marta izlasījusi noteica. Sajā brīdī sētā taisni līdzās laika automobilim ieurbās pirmās lodes.
— Pareizi. Arī es to esmu sapratis. Kāp ātrāk ārā.
— Gluži otrādi. Braukšu jums līdzi. Bija muļķīgi braukt atpakaļ uz četrdesmit piekto gadu. Juceklis Eiropā sākās daudz agrāk. Tad, kad sabruka vecā Austroungārija. Vai jūs zināt, kas vainīgs, ka tas sākās Čehijā? Mafija. Un mans pašas tēvs, kas tais izšķirošajos gados šai mafijai atdeva daudz naudas. Mums jāatgriežas septiņpadsmitajā gadā un jāpierunā tēvs, lai neatbalsta mafiju. Izstāstīsim viņam visu, brīdināsim viņu. Viņš taču vēlāk visu savu mūžu gaudās par šo naudu. Sacīja, ka tā esot viņa vienīgā kļūda … Braukšu jums līdzi.
— Tam nav nekādas jēgas.
— Mašīna darbojas, kāpēc tad nav jēgas? Vai jūs esat vai neesat nokļuvis pagātnē? Esat. Tātad braucam! Uz septiņpadsmito gadu… — Marta pati iedarbināja motoru. Ciemā parādījās pirmie atbrīvotāji. Pie mājām cilvēki izkāra sarkanos karogus. Koreiss pats nemanīja, kā bija piedevis gāzi. Bet Marta izrāva stūres ratu viņam no rokām un pagrieza mašīnu uz tēva fabriku, kas atradās ciema galā. No birztalas izbrauca krievu tanki, likās, mašīna teju teju ar tiem sadursies, bet tanki pēkšņi pārvērtās par govīm, kas, izbijušās no automobiļa, metās uz visām pusēm. Viņi izbrauca cauri bargajai divdesmit devītā gada ziemai, sastapa streikotāju baru, ieraudzīja fabrikas priekšā žandarmus; jo tuvāk viņi brauca fabrikai, jo vecmodīgākas kļuva blakus stāvošās ēkas; parādījās divgal- vainie ērg|i, žandarmi ar spalvu pušķiem pie cepurēm, izgaisa asfalts, automobiļa riteņi jau grima vecās Austrijas lielceļa putekļos. Vēl bija jānobrauc kādi piecsimt metri, kad Marta pēkšņi skaļi iekliedzās: fabrika izgaisa! Viņi apstājās pie būdeles ar lepnu izkārtni: «Jirži Voženils, pirmā kristīgā ziepju ražošanas iestāde sv. Vaclava karalistes zemēs.» Skaitītājs rādīja 1917. gadu.
Priekšnamā Koreiss un Marta sastapa sievastēvu. Viņš izskatījās jaunāks par Koreisu. Ģērbies viņš joprojām bija sokolu formas tērpā.
— Tētiņ! — Marta krita viņam ap kaklu. — Vai tu vēl neesi atdevis to naudu?
Uz virtuves sliekšņa parādījās sieviete ar mazu meitenīti uz rokas.
— Kas tā par personu? Vai atkal kāda no tavām skuķēm? — sieviete uzsauca.
— Māmiņ …
— Kas es jums par māmiņu, neesmu vecāka par jums! Turklāt esmu godīga sieviete. Pa- raugieties vien, kā šitā netikle ģērbusies, vai tikai nav izbēgusi no cirka? Skat nu, kādi tev draugi!
— Bet viņa patiesi izskatās līdzīga tev. Kas jūs īsteni esat, cienītā? — tēvs piesardzīgi apvaicājās. Marta par atbildi nedroši parādīja uz meitenīti, kas tūdaļ laida vaļā brēcienu.
— Mēs netaisāmies jums neko skaidrot, — Koreiss mēģināja izķepuroties no grūtā stāvokļa. — Gribam tikai jūs brīdināt. Nedodiet mafijai naudu. Jūs to nožēlosiet visu mūžu, bet vecumdienās tas iegrūdis jūs postā. Jums ir jāapstādina vēstures rats.
— Ko?! — visā rīklē iebrēcās uz sliekšņa stāvošā sieviete, un Koreiss domās sūtīja pateicību debesīm par to, ka viņa sieva nav mantojusi mātes dabu. — Tu tomēr atgrūdi viņiem naudu? Pavisam prātu izkūkojis!
Sievastēva pacietība bija izsīkusi.
— Jūs visi esat traki, lai nākat no kurienes nākdami. Pēc kara es gribu mūsu ciemā atvērt fabriku. Bet, ja šeit paliek Rihtenbaums, tad es varu lasīties projām. Mani glābs tikai patrioti, čehu noņēmēji. Esmu šo naudu ieguldījis vislabākajā pasaules uzņēmumā un atbrīvotajā čehu karalistē kļūšu par vislielāko ziepju fabrikantu. Lai dzīvo viņa ekselence Kramaržs, čehu karalis no dieva žēlastības! — viņš sajūsmināts uzsauca.
Te atskanēja klaudzieni pie vārtiem. Aiz tiem stāvēja veclaicīgā formas tērpā ģērbušies žandarmi, kas bija atnākuši arestēt ceļotājus. Koreiss turpat vai veselu stundu centās no tiem atkauties. Galu galā viņus abus ar sievastēvu ar dzelžos ieslēgtām rokām veda uz žandarmēriju. Sievastēvs soļoja ar tādu seju, it kā viņš dotos uz turieni saspēlēt kārtis.
— Cik labi, ka jūs neesat okšķeris. Es jau gandrīz sāku jūs turēt aizdomās, — viņš pačukstēja Koreisam. — Tagad redzu, ka jūs austriešus ienīstat tāpat kā es. Mafija jūs iecels augstā amatā.
— Es mīlu austriešus! Lai dzīvo Austrija! Lai dzīvo imperators! Negribu neatkarību! — pa ielu soļodams, Koreiss kliedza, līdz viņam aizbāza muti. Aiz stūra žandarmi apstājās. Sievastēvs tiem iegrūda saujā pa guldenim. Tie pamāja.
— Bet pieraugiet, nerādieties ciemā vismaz nedēļu. Iekams sargmainis nebūs par jums piemirsis.
Abi žandarmi piemeta roku pie cepures un cienīgi devās uz krodziņu.
— Pietiek izlikties, nebļauj vairs un nebāz galvu cilpā, — jaunais sievastēvs pasmaidīja, žvadzinādams sīknaudu. — Kādu nedēļu atpūtīsimies pilī un pameklēsim tev labu vietiņu.