— Nē! Negribu sākt atkal no gala to pašu bezjēdzību. Es neiešu veicināt progresu laikā, kad manis vēl nemaz nebija pasaulē! — Koreiss iesaucās un pa galvu pa kaklu drāzās uz mašīnu. Bet, aizskrējis līdz stūrim, viņš
sastinga. Karavīri tikko bija apskatījuši mašīnu, iejūguši priekšā četrus zirgus un, nostādījuši visapkārt rotu zaldātu, vilka mašīnu projām uz savu kazarmu.
— Man ļoti žēl, — panācis Koreisu, sievas- x tēvs sacīja. — Bet man nav tik daudz guldeņu, cik vajadzīgs, lai te iznāktu katram. — Tur bija savi divsimt kareivju. — Pagaidām paslēpsimies pilī, draudziņ.
Pilī, kas atradās četri kilometri no ciema, patlaban apspriedās vietējie patrioti. Galvenokārt amatnieku pārstāvji. Sēdi vadīja viņas gaišība kņaziene Hortenzija, kurai bija pāri par astoņdesmit gadu un kura dzirdēja tikai tad, kad visi bļāva korī. Abas Martas jau sen bija šeit. Koreisa pavadone pienāca viņam klāt.
— Kņaziene stasta, ka viņas vectetiņš no brīva prāta atcēlis dzimtbūšanu mūsu novadā un tā licis pamatus visas zemes progresam.
— Lai. Es nekur vairs nebraukšu. Sagaidīšu nākamā gada divdesmit astoto oktobri un atgriezīšos mājā. Strādāšu fabrikā. Iestāšos darbā. Stulba iedoma. Progress nav apturams ne ar kādiem tehniskiem izgudrojumiem.
— Bet viņa ir spiritiste, viņa domā, ka mūsu dvēseles iemājojušas citā miesā, un nesaskata tur nekā savāda. Grib pat aizsūtīt savam vectētiņam vēstuli.
— Nesen es veselu nedēļu sarunājos ar kādu lamu no Tibetas klostera «Zilie vārti» … — Hortenzija kliedza.
Koreiss nekad nebija klausījis savai sievai. Visu mūžu viņš bija ar to ķildojies. Bet tovakar viņš ieradās pie grenadieru komandiera un piedāvājās izrādīt savu mašīnu, kuru domājot piesolīt Austrijas armijai. Viņu ielenca grenadieri, turēdami šautenes gatavībā. Sākās spēle, kur bankā bija likta dzīvība. Šauteņu zalve noskanēja jau nākotnē, bet tresta izgatavotā laika mašīna drāzās pagātnē ar tādu neprātīgu ātrumu, ka ugunis ārpusē saplūda par nepārtrauktu krāsainu svītru. Šoreiz viņi viegli pārcieta braucienu. Marta smējās. Viņa iztēlojās, kāds izskatīsies ciems pirms simt piecdesmit gadiem. Bet Koreiss, kas slepenajā patriotu sapulcē bija iemetis, pa ceļam kaisīja no mašīnas loga savu saimnieku —
VĒSTURES IZNTCINA5ANAS TRESTA
uzsaukumus.
Kad braucēji apstājās pils priekšā, tā vēl bija tik jauna, ka laistījās vien. Atbraucējus ielenca pils sargi un kalpotāji. Šie viņus tūdaļ aizveda pie feodāļa.
— Pasakiet Kaliostro kungam, ka viņa joki. man jau līdz kaklam apnikuši, — barons uzsauca kroplīgā čehu valodā. — Pagājušo reizi viņš man bija atsūtījis divus Mēness iemītniekus, tagad šito pārīti. Es pavēlēšu sadot jums ar pletni un norīdīt ar suņiem. Nedošu vairs ne dāldera viņa bezjēdzīgajiem mēģinājumiem … Ārā!
Hortenzijas vēstuli vajadzēja nomest baronam pie kājām; barons nebūtu viņus uzklausījis: viņš jau bija pieradis pie burvībām un ne par ko vairs nebrīnījās. Par laimi viņš pazina sievas rokrakstu. Hortenzijai bija tāds pats rokraksts kā viņas vecmāmiņai.
«Šie cilvēki nav blēži. Tā ir zīme no debesīm. Lai zemnieki paliek dzimtcilvēki, tāpat kā bijuši. Neieviesiet svešzemju jauninājumus,» Hortenzija rakstīja.
— Bet kas zemniekus baros? Mana kabata to neļauj. Es viņus atlaižu brīvā tāpēc, ka man vairs nav ne graša. Tā tikšu vaļā no saviem pienākumiem. Pats iegūšu brīvību. Tagad te strādās tikai tie, kas man vajadzīgi. Vai saprotat?
Barons sāka visus lamāt. Koreisu laulātais pāris nokļuva cietumā. Cietumsargi atnesa divus solus un sagatavoja pletnes.
— Mēness iemītnieki pēc divdesmitā sitiena atzinās, ka esot cirka ļaudis no Louniem. Gribētu zināt, cik ilgi jūs izturēsiet, — ņemdams rokā pletni, vecākais cietumsargs runāja. Bet Koreiss prata kauties. Viņš vicināja solu kā rungu. Cietumsargi bija satriekti.
— Viņš paceļ roku pret kungiem! Tas ir dumpis! Viņam jāmirst! — tie kliedza, steigdamies pēc palīgspēkiem. Par laimi šajā brīdī logos sāka lidot pirmie akmeņi. Cietuma priekšā drūzmējās zemnieki. Pūlī bija daudz Koreisa senču. Koreisi šajā novadā reiz bija uzsākuši cīņu par progresu. Bet viņi nepazina savu pēcnācēju, kaut arī tas bija viņiem visai līdzīgs.
— Tu taču neņemsies šos ļaudis pierunāt, lai viņi atļauj sevi pērt un kārt, lai vergo kunga tīrumos, līdz krīt no kājām? Viņu pretestība nemitīgi augs augumā, neviens viņus neapturēs, neviens mūs neapturēs, — Koreiss kā pamācīdams sacīja sievai.
Abi paslēpās savā mašīnā, un tas notika īstā laikā, jo barons tiešām uzrīdīja viņiem suņus. Tad barons zemniekiem skaļi nolasīja dekrētu par dzimtbūšanas atcelšanu.
— Es gribu uz mājām, — Koreiss nopūtās.
— Lai velns parauj šo
VĒSTURES IZNICINĀŠANAS TRESTU.
Bet ap mašīnu ārdījās satrakotu suņu bars, tāpēc Koreiss steigā pavilka sviru uz nepareizo pusi un aiztraucās uz pašiem vēstures pirmsākumiem. Kad viņš to ievēroja, mašīna jau bija attīstījusi milzīgu ātrumu.
— Es ļoti priecājos, — nelabojamā Marta kliedza. — Es ļoti priecājos, mēs taču atgriezīsimies paradīzē.
Paradīzes laikos ap ciemu pletās purvi. Tālumā skraidelēja kaut kādi lieli zvēri, kas atgādināja milzu bebrus, un ērmīgi, mazi dzīvnieciņi. Koreiss atspieda pieri uz stūres un atteicās kāpt no mašīnas ārā.
— Ko lai mēs te glābjam? — viņš vaicāja.
— Šeit mēs progresu neapturēsim. Kaut kur šajos purvos ir sākusies cilvēces vēsture, un mēs nevaram šajā novadā iznīcināt visus pirmcilvēkus tāpēc, ka viņi ir mūsu senči. Ceru tikai, ka šoreiz neviens no viņiem nebūs mums līdzīgs …
Ceļinieki stāvēja pie augsta kalna, par kuru bija pārvērties paugurs aiz viņu ciema. Kalna galotne kūpēja. Tajā laikā kalns vēl bija vulkāns, kas aktīvi darbojās. Tikai pēc brīža viņi ievēroja, ka pie kalna pakājes izbiedētā pūlītī saspiedušies pērtiķi. Milzīgs zobenzobu tīģeris tikpat kā vilks aitu barā izvēlējās no viņu vidus sev upuri.
— Skaties! Skaties! — Marta izsaucās un izlēca no mašīnas. Viņa žigli aizdedzināja kādu zaru un devās pretim baismīgajam plē- sonim. Tas atkāpās. Marta māja pērtiķiem, kas nebija noauguši ar vilnu. Viņa laikam domāja, ka tie ir cilvēki, paradīzes iemītnieki. Viens no milzīgajiem tēviņiem izrāva Martai no rokām degošo zaru, otrs sagrāba viņu pašu. Četrdesmit piektā gada Marta pazuda šajā paradīzē. Viņa bija gribējusi apturēt progresu, bet vēstures rītausmā atdeva par to savu dzīvību …
Koreiss vēroja to visu, sēdēdams mašīnas kabīnē. Viņš bija pārāk nomocījies, lai iejauktos. Un nebūtu taču nekādas jēgas sākt cīņu ar visu baru. Redzēdami uguni, pērtiķi bija uzbudināti un pēkšņi uzsāka negantu kautiņu. Koreisam gar acīm zibēja viņu sejas, ilkņi, žokļi un zemās pieres. Raugoties uz pērtiķiem, Koreiss domāja par to, ka šie puscilvēki, pus- pērtiķi varbūt līdzinās mums tikpat maz, cik mēs nākotnes cilvēkiem, kurus galu galā radīs progress.
Koreiss uzmanīgi pārbīdīja sviru un atkal devās ceļojumā pa laiku, aizklājis apriebušos uzrakstu
VĒSTURĒS IZNĪCINASANAS TRESTS,
kas likās ņirdzam par viņu.
Viņš izkāpa no mašīnas mūsdienās, kur pa šo laiku bija pagājušas tikai nedaudzas sekundes.
— Nu? — vienrocis Tonda pieskrēja klāt. Viņš izskatījās izbijies.
— Tas nav iespējams, — Koreiss sacīja, izkāpdams no mašīnas.