•— Kāpēc? Es pats vakar, gribēdams pārbaudīt, atgriezos nedēļu atpakaļ; pirms nodošanas ekspluatācijā katru mašīnu izmēģina, ar to aizbrauc veselu gadsimtu atpakaļ. Tas nav nekāds viltus izgudrojums. Mēs jau esam uzsākuši masveida ražošanu.
— Veltīgi. Vēsturi jūs neiznīcināsiet. Jums tas jāsaprot, iekams paši neesat iznīcināti.
— Tu taču pazudi, — Tonda nemitējās, kāpdams iekšā kabīnē. — Kādu laiku tevis nebija, es to redzēju …
Tonda nejauši nospieda sviru un ari pazuda. Viņš nokļuva taisni aizvēsturiskā ugunsgrēkā. Ciemā viņu neviens nekad vairs neredzēja.
Nākamajā dienā Koreiss iestājās darbā sava sievastēva bijušajā fabrikā. Viņš kļuva par kalpotāju un sāka kolekcionēt visādus
atradumus, kam bija kāds sakars ar aizvēsturiskajiem cilvēkiem. Daži no tiem, viņš apgalvoja, lieliski iederētos viņa sievastēva ģimenē. Ar sievu Koreiss ķildojās vairāk reižu dienā. Viņš apgalvo, ka dzīve mainoties, bet sieva esot palikusi, kāda bijusi. Un taisni tādi cilvēki kavējot progresu.
Absolūta mašīna
universālais robots
Galu galā viņam varbūt nemaz nebija robota. Galu galā to varbūt tiešām bija izdomājis šis jaunais fantasts. Mēs izmeklējāmies visur, bet neko neatradām. Iespējams, ka viņa vislieliskākais izgudrojums sairis tā, ka nekas nav palicis pāri, varbūt tas pats iznīcinājis savas pēdas, tik pilnīgs šis izgudrojums bijis. Ir arī iespējams, ka tas aizbēdzis. Varbūt tas kaut kur slēpjas un no turienes atkal gatavojas uzbrukt cilvēcei. Tāpēc rakstu šīs piezīmes par to neticamo notikumu, ko esmu piedzīvojusi.
Viss sākās ar pana Capeka nāvi. īstenībā ar viņa ierašanos. Atceros, kā viņš pērnruden reiz piezvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm. No viņa plūda tā dīvainā, saldā budistu tempju smarža, kuru pazīstu tāpēc, ka tā piemīt arī kādam manam paziņam orientālistam. Mugurā viņam bija gatavu drēbju veikalā pirkts parasts uzvalks, neviens neteiktu, ka viņš ir pasaules klaidonis.
— Vai Helēna Glori? — viņš jautāja. — Tas ir, pane Rozuma?
Mana vīra uzvārds ir Rozums, es neesmu pieņēmusi viņa uzvārdu, tomēr biju jau pieradusi pie tā, ka ļaudis mani tā sauc. Neklausīdamies nekādos iebildumos, viņi padara sievieti par vīra īpašumu.
— Mans uzvārds nav Glori, — es apmeklētājam aizrādīju.
— Piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas man iespiedies prātā no ilugas.
Nevarēju atcerēties, no kādas lugas. «R. U. R.»[1] es nezināju no galvas tā, kā to zināja viņš. — «Helēna, Helēna Glori» … >— viņš citēja, un es drīz vien nopratu, ka pie manis ieradies viens no mūsu savādniekiem. Kopš mans vīrs vada pētniecības institūtu, šie cilvēki viņu vajā veseliem bariem. Vairāki jau ir atnākuši arī uz dzīvokli. Vieni grib likt lietā savu universāllīdzekli pret infekcijām, citi piedāvā garantētas zāles pret vēzi, recepti pret novecošanos, dzīvības eliksīru un gudrības akmeni. Šķiet, ka alķīmija nekad neizzudīs no pasaules tāpat, kā neizzudīs spiritisms un cilvēku nepacietība un alkas sasniegt patiesību ātrāk, nekā tas iespējams zinātnei ar pacietīgām pārdomām un eksperimentiem. Tad vēl daudz cilvēku kāro kļūt slaveni vienā rāvienā un naivi iedomājas, ka to izdarīt viņiem palīdzēs kāds atklājums, kas uzreiz pārvērtīs visu pasauli.
— Mana vīra nav mājā, — es tūliņ sacīju. — Brauciet pie viņa uz institūtu.
Apmeklētājs atbildēja, ka esot tur jau bijis. Un esot atstājis savu recepti. Viņš tikai vēloties apjautāties, cik tālu esot izmēģinājumi un kad viņš redzēšot Sullu — tā esot robote, kas parādoties Capeka lugas pirmajā cēlienā. Mans viesis nesen esot atgriezies dzimtenē un dzīvojot Nuslē mazā viesnīciņā. Surp esot atbraucis tikai tāpēc, lai paskatītos, kā top viņa robots un cik sekmīgi realizējas zinātniskā teorija, ar kuru viņš nodarbojies visās jūrās. Viņš tiešām esot jūrnieks, proti, kuģa ārsts, un veselus četrdesmit gadus vācis materiālus savam darbam par dzīvās matērijas mākslīgu radīšanu.
— Jūs nemaz nezināt, cik brīnišķīgi apstākļi uz kuģa ir cilvēkam, kurš vēlas strādāt zinātnisku darbu. Regulāras ēdienreizes, neviens netraucē, darbs ir vienkāršs un pierasts … — Apmeklētāja acis staroja, viņš būtu vēl stāstījis tālāk, neņemot nemaz vērā to, ka nebiju viņu ieaicinājusi pat gaitenī; viņš bija tāds pats kā visi citi savādnieki. Pagājušo reizi viens tāds man centās iestāstīt, lai mans vīrs pazoļu vietā ieviešot lietošanā strēmelēs sagrieztu ādu, tā varēšot ietaupīt miljardus. Pēc pirmā acu uzmetiena arī tas nemaz neizskatījās ērmīgs, bija pensionēts virssko- lotājs. Man šo cilvēku ir žēl. Daudzi no tiem nav tikai godkārīgi muļķi. Viņi izraudzījušies nožēlojamu, smieklīgu un nerealizējamu mērķi, bet bieži vien jāapbrīno viņu neatlaidība un sīkstums, kas laikam gan piemīt katram, kurš dzīvē tiecas kaut ko sasniegt. Tā ir amatieru neatlaidība, taču cilvēciski daudz vērtīgāka nekā daža laba profesionāļa cinisms un iedomība.
— Esmu pārliecināts, ka mans vīrs jūsu projektus izskatīs, ja jūs esat viņam tos nodevis un ja tiešām esat tos Hongkongā pircis par tādu milzīgu summu, kā jūs stāstāt. Domāju, ka viņš pratīs novērtēt arī jūsu paša projektus un ka drīz jums aizrakstīs. Neraizējieties, es viņam atgādināšu. Bet tagad man diemžēl jāiet. Tāpēc arī neaicinu jūs iekšā. Jums jau būtu grūti runāt ar mani par savām problēmām, es neko nesaprotu dabaszinātnēs, nekad neesmu pat centusies izdibināt, ko īsti mans vīrs dara …
Apmeklētājs man vēl uzrakstīja precīzu savas viesnīcas adresi, pat istabas numuru un telefonu, tad ilgi ardievojās, cieši vērdamies man acīs, it kā mēģinādams mani hipnotizēt, laikam tur austrumos bija studējis visvisādas zinātnes; tomēr viņam nekas no tā neiznāca, es aizvēru durvis un sāku žigli kravāt čemodānu.
Vēl tagad es sev pārmetu, ka aizmirsu par šo apmeklējumu pastāstīt savam vīram. Viņš droši vien smietos. Kāds pans Capeks grib radīt robotus, kurus rakstnieks Capeks izdomājis. Mans vīrs vienmēr prata visu asprātīgi komentēt. Viņš mēdza visai Jauni zoboties par cilvēkiem. Šī viņa īpašība man nepatika. «Paklausieties, mans uzvārds taču ir Rozums. Rossums Universal Robots. Cik daudz cilvēku mūsdienās jauc kopā fantāziju ar zinātni. Cik» daudziem no mums gribētos tikt vaļā no darba, ko prasa studijas un pētījumi, aizstājot to visu ar kādu neesošu izgudrojumu, kas uzreiz apgriezīs visu ar kājām gaisā.»
Tagad esmu izpratusi, ka toreiz uz šiem ērmīgajiem izgudrotājiem biju sākusi raudzīties ar sava vīra acīm. Agrāk tie man bija simpātiskāki. Vai arī jutu pret tiem žēlumu, nezinu. Bet nekādā ziņā es neizsmēju tos. Ja pans Capeks ir smieklīgs, kāpēc tad vīrs ņēmis pretim viņa dokumentus?
Bet tā ir tikai nosacīta, domās iztēlota saruna. Tā nekad nav notikusi, jo, kā jūs jau zināt, es par panu Capeku piemirsu.
Pēc nedējas mans vīrs kļuva slavens. No visas tiesas. Viņš kļuva slavens vienā naktī. Protams, līdz tam visi zināja, ka pētniecības institūtā pastāv molekulārās bioloģijas laboratorija, katrs bioloģijas students atcerējās hemoglobīna molekulārās struktūras atklāšanu, kas esot tuvinājusi atrisinājumam problēmu par dzīvās matērijas pamatstruktūru; bija pazīstams arī tāds kā modelis, kas atveidojot dzīvības rašanos. Visā pasaulē ar šiem pētījumiem nodarbojās daudzi zinātnieki, molekulārā bioloģija pēkšņi bija kļuvusi par populāru un modernu nozari. Stāstīja, ka mans vīrs atrisinājis kādu svarīgu struktūras problēmu, un tāpēc kļuvis iespējams mākslīgi radīt primitīvu vienšūni, kas dzīvojis vairākas dienas un spējis pat dalīties. Tie vairs nebija mēģinājumi izveidot tikai dzīvas matērijas modeli. Tā nebija Bičlija mākslīgā amēba, šis destilētā ūdenī iepilinātais, smieklīgais eļļas un sodas maisījums, kas kustas, izlaiž taustekļus un rij dzīvsudraba pilienus; tā nebija arī neļķu eļļa atšķaidītā spirtā, imitācija, kuru vīrs man demonstrēja, kad bijām nesen kā iepazinušies, jo viņš toreiz visādi mēģināja mani ieinteresēt par galvenajām savas nozares problēmām. Nekā tamlīdzīga. Šoreiz mans vīrs bija radījis īstu dzīvnieku, un visas pasaules avīzes tagad publicēja nevis slepkavu vai puskailu zvaigžņu attēlus kapitālistiskajā zonā, nevis ārzemju viesu vai darba varoņu attēlus mūsu zemēs, bet gan šā vienšūna fotogrāfijas. Vīrs pārnesa mājās veselus žūkšņus avīžu. Nezinu, varbūt viņš cerēja, ka es izgriezīšu viņa fotogrāfijas, kas arī visur tika publicētas. Mums pēc tam veselu mēnesi pietika kurināmā, jo centrālapkure vēl arvien nedarbojās un mums vajadzēja kurināt vannas istabu.