Telefons mūsu dzīvoklī zvanīja no rīta līdz vakaram, man jau šķita, ka esmu īsta sekretāre. Vīrs man pat atgādināja, ka es neizturoties diezgan laipni pret viņa kolēģiem un pieklājīgi tiem nepastāstot, kad un kur mans laulātais draugs lasīs lekciju par savu epo- hālo atklājumu, kurā dienā un kāds ārzemju viesis ieradīsies uz Liblices simpoziju, kas sāksies sestdien. Ārzemnieku tiešām sabrauca daudz, un jau ceturtdien es ņēmu un izslēdzu telefonu. Lai par to gādā vīra sekretāre, kas saņem algu. Man bija jārūpējas par Jendu, viņš taču sestdienās visu cauru dienu neēdot neko citu kā vien radziņus, ko es viņam aiznesu. Torīt es pat neklausījos radio, kas pārraidīja starptautiskā simpozija sākumu līdz ar mana vīra runu. Viņš laikam tiešām būs atklājis kaut ko svarīgu. Radziņi man piedega, biju arī aizmirsusi izmazgāt Jendas svīteri, tā ka darba man pietika visai priekšpusdienai.
Ap kādiem desmitiem pie manis ieradās sabiedriskās drošības orgānu darbinieki. Tie bija divi vīri formas tērpos, dienesta pakāpes es nekad nespēju atšķirt; uzrunāju viņus ar vārdu «biedrs», it kā atnācis būtu tikai viens.
— Mēs atradām jūsu uzvārdu pana Capeka piezīmju grāmatiņā … — viņi sacīja, rādīdami samulsušu seju.
— Ko tad viņš izdarījis?
— Nomiris… — Tas nebija apmulsums. Drīzāk skumjas. Mazliet mākslotas. Viņi varbūt domāja, ka esmu Capeka radiniece. Es viņiem visu izstāstīju, izstāstīju arī to, ka pēdējos divos gados tādu paziņu kā pans Capeks man ir bijis desmitiem. Man tiešām žēl, ka viņš miris. Vai viņam ir kādi radinieki?
— Šeit viņam nav itin neviena. Bet ārzemēs viņam piederēja krietns īpašums. Šķiet, ka pie mums viņš ieradies patiešām docenta Rozuma dēļ … — mani apmeklētāji stāstīja. — Viņš nolidojis tālu ceļu. Šis brauciens viņam droši vien kaitējis. Viņš miris ar sirdstrieku.
— Ar infarktu, — otrs pārlaboja. Brīdi abi strīdējās, vai tas ir viens un tas pats. — Savā viesnīcas istabā, šorīt no rīta. Zēl, ka jūs par viņu neko nezināt. Mūsu pienākums ir izjautāt personas, kuras viņš pierakstījis. Līdzās jūsu vārdam atzīmēta kāda Glori jaunkundze. Vai nezināt, kur viņa dzīvo?
— Tā ir lugas persona. Adreses tai nav. Ja neviena vairāk piezīmju grāmatiņā nav, tad par panu Capeku mēs neko neuzzināsim.
Man vajadzēja braukt abiem vīriem līdzi. Es panu Capeku tūdaļ pazinu. Protams, seja bija mazliet dzeltenāka, vaibsti asāki, tāpēc ka asinis no sejas bija izzudušas. Veci ļaudis reizēm tādi izskatās jau daudz mēnešu pirms nāves; tikai tad, kad viņa plakstiņus pavilka uz augšu, kļuva skaidrs, ka viņš ir miris.
— Viņš vismaz nomira dzimtenē, — es sacīju saviem pavadoņiem. — Nabadziņš.
Bet es steidzos atpakaļ. Negribēju nokavēt viesu laiku pie Jendas. Dzīviem taču ir llielā- kas tiesības. Es jau biju pieradusi pie nāves noslēpumā. Biju cieši nolēmusi, ka nelauzīšu par to galvu, jo cilvēkam nav ko lauzīt galvu par notikumiem, ko tas nekādi nespēj ietekmēt. Man ir pienākumi pret dzīviem.
Parakstīju kaut kādus dokumentus. Izrādījās, ka šis cilvēks augas dienas pavadījis viens pats viesnīcā, ka viņš sastapies vienīgi ar personālu un — tā šķita — ar mums, ar Rozumiem. Kāpēc es viņu toreiz nepaaicināju iekšā! Man gan nevarēja ne prātā ienākt, ka viņam šeit nav neviena un ka viņš nolidojis daudzus simtus kilometru tikai tāpēc, lai parunātu ar mani durvju priekšā. Tas mani mocīja. Kāpēc viņi atkal ataicināja mani? Kāpēc man atkal tas viss jākārto?
— Vai manam vīram jūs neapjautājāties? — es vaicāju.
Mans vīrs neatceroties. Neatceroties ne^ kādu Capeku. Viņi neesot gribējuši docentu Rozumu kavēt. Viņi taču lasot avīzes un labi zinot, cik nozīmīgas docentam esot šīs dienas. Es pēdējo reizi paraudzījos uz mazliet spītīgo, nedzīvo seju un atkal sacīju abiern vīriem, ka man jāsteidzas mājup. Tā bija nabadzīga viesnīca. Kad mani vadīja lejup, visas kāpnes čīkstēja, tās laikam bija vēl no koka, paklāji daudzās vietās salāpīti. Bet šim savādniekam ārzemēs piederot simtiem tūkstošu liels kapitāls. Es vairs neko nesapratu. Vēlējos izmest to visu no galvas. Vai tad nav skaidrs: ja es aiz nejaušības nebūtu Rozuma sieva, tad neviens mani neapgrūtinātu ar šo atgadījumu. Nav jau runa par šo nabaga vīru, ir daudz tādu cilvēku, kuri būtu jāžēlo, runa ir par to, ka mani aizkavē un iejauc notikumos, kuri mani neinteresē un kurus es nekādi nevaru atrisināt. Man ar Rozumu ir bērns. Tas ir viss. Ar to taču pietiek. Jo bērnu es mīlu.
Es atkal sāku žigli kravāt čemodānu. Sestdienas pusdienlaiks ir vienīgā reize, kad jūtu nemieru un bailes. Negribu nokavēt apciemojumu. Vēlos izmantot katru mirkli. Un vienmēr sev iestāstu, ka Jenda priecājas par mani, ka reiz es varbūt ieradīšos un viņš man uzsmaidīs, viņš varbūt pat nepacietīgi man mās, kā bērni to mēdz darīt.
Bet aiz durvīm mani gaidīja Presls. Viņš nepacietīgi staigāja uz priekšu atpakaļ.
— Vai jūs zvanījāt?
— Nemaz nezinu …
Tā bija dīvaina atbilde. Presls vispār bija dīvains. Neizgulējies, ar ēnām zem acīm, ar trīcošām rokām. No visiem vīra darbiniekiem es Preslu ieredzēju vislabāk. Viņš bija vēl pavisam jauns, bet, kā tagad saka, jau izcils zinātnieks,^ un es par viņu bieži domāju kā pati par savu dēlu, bieži sacīju sev, ka būtu jauki, ja mūsu dēls reiz strādātu institūtā un būtu tikpat apdāvināts, čakls un spējīgs kā jaunais Presls. Vienmēr viņš runāja kā steigdamies, arī tad, kad mierīgi sēdēja. It kā viņa smadzenes darbotos pilnā sparā, it kā tik ātri vajadzētu runāt tāpēc, lai viņš paspētu līdzi savām domām. Nepacietībā viņš rāva nost savas acenes un vienmēr kaut ko aizmirsa. «Kas ar jums notiks, kad jūs iecels par docentu?» es allaž zobojos par viņu. «Tad jūs aizmirsīsiet, kur ir jūsu darba vieta …» Nu man likās, ka viņš jau tagad to ir aizmirsis, jo viņam taču vajadzēja sēdēt auditorijā, kur mans vīrs lasīja lekciju, vajadzēja sēdēt kopā ar visu savu zinātnisko grupu, ar savu «komandu», kā viņi mēdz runāt. Nezinu, kāpēc viņi lieto šo vārdu, bet man allaž tā vien liekas, ka rītos viņi visi saskrien laboratorijā, ģērbušies košos sporta kreklos, ar futbola zābakiem kājās, it kā pulcētos uz futbola sacīksti, kamēr profesors, tērpies viscaur melnā, bet ar baltām tiesneša zeķēm, svinīgi viņus vēro.
— Kāpēc jūs neesat Liblicē?
— Tāpēc, ka man jārunā ar jums, — Presls apņēmīgi atbildēja. — Pane Helēna, mani moka baismīga doma. — Vārdu «baismīga» viņš izrunāja ar tādu pārliecību, ka es viņam patiesi ticēju. Preslam patika lietot šādus spēcīgus vārdus. «Grandiozi, baismīgi, fantastiski» — tādi vārdi Preslam bija raksturīgi. — Man tomēr jums tas jāpasaka. Tāpēc, ka man vajadzīgs sabiedrotais. Atļaujiet man ieiet…