Gribot negribot man bija tas jādara. Man bija Preslam jāatļauj tas, ko pirms nedēļas biju liegusi panam Capekam, kaut gan bija daudz vēlāka stunda nekā pirms nedēļas un es baidījos, ka nepaspēšu uz pirmo autobusu.
— Bet varbūt jūs būsiet sabiedrotā tam … — Presls šaubās apstājās uz sliekšņa.
— Kam?
— Slepkavam.
— Kādam slepkavam? — es izbijos. Presls devās taisni uz manu istabu. Viņš pazina mūsu dzīvokli. Mans vīrs to bija pārvērtis par tādu kā palīglaboratoriju. Viņš jau nenāca mājās atpūsties, viņš te turpināja savu darbu. Tāpat sestdienas vakaros vai svētdienās viņš neaicināja vis savus darbiniekus pie sevis mājās, lai kopā ar tiem atpūstos vai papļāpātu. Nē, viņi strādāja. Es viņus visus pazinu. Vīram bija septiņi līdzstrādnieki, laimīgs skaitlis. Un, kā šķiet, viņi tiešām ir atnesuši Rozumam laimi.
— Zinu, ka jūs vairs nemīlat savu vīru …
— Tā gan būs mana darīšana. Nekad nebūtu domājusi, ka jūs vācat tenkas.
— Tikai pēdējā laikā, pane Helēna. Jo tenkām ir sakars ar visu pārējo. Jūs iemīlējāties Rozumā deviņpadsmit gadu vecumā, jūs gatavojāties kļūt par pianisti un iepazināties ar viņu savā pirmajā koncertā. Viņa dēļ jūs pamētāt klavieres. Palīdzējāt viņam darbā. Bet reiz jūs vīram sacījāt, ka viņš laikam apprecējis pianisti tikai tāpēc, lai mājās būtu veikla mašīnrakstītāja, apprecējis jūs tikai garo pirkstu dēļ …
Tā bija taisnība. Reiz es vīram tā pateicu, Toreiz Jenda vēl dzīvoja mājās. Bet kā ļaudis to uzzinājuši? Mūsu mājai ta&u nav tik plānas sienas.
— Manas attiecības ar Rozumu ir vienīgi mūsu abu darīšana. Nesaprotu, kāpēc tās jūs interesē. Varbūt gribat mani precēt…
— Nezobojieties par to, Helēna. Mīlu jūs kopš tā laika, kad sāku nākt šurp. Tomēr es nekad nebūtu par to runājis. Es apprecētu jūs šo pašu brīdi. Bet jūs jau neviena negribat Jendas dēļ. Jūs jau ir aplidojuši diezgan daudzi vīrieši. Skaistāki par mani..
Es aizrādīju Preslam, ka steidzos. Nevēlējos ar viņu runāt par jūtām. Viņa deguns tiešām nebija īsti izdevies, un acenes to vēl īpaši izcēla. Tomēr viņš bija ļoti jauks.
— Man jāsteidzas… — un es satvēru durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Atslēgu nevarēju ieraudzīt.
— Atslēga ir man kabatā. — Presls sacīja. — Es jums to nedošu, kaut arī vajadzētu ar jums saplēsties.
—> Kāpēc? — Vai šis jauneklis nav zaudējis prātu?
— Kaut arī jūs neinteresējaties par savu vīru, jūs tomēr, domājams, būsiet ievērojusi, ka viņš pēdējā laikā ir ārkārtīgi pārvērties …
— Neko neesmu ievērojusi.
— Bet šīsdienas sanāksme? Vai jūs neesat pamanījusi ari to, ka viņš atrisinājis problēmu, ko zinātne taisījās paveikt tikai nākamajā gadsimtā? Šis cilvēks praktiski ir dzīvības radītājs. Viņš ir gandrīz dievs, ja gribat. Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka jūsu mājā mitinās radītājs, pane Helēna?
— Mans virs allaž ir bijis mazliet īpatnējs.
— īpatnējs — ko niekus. Viņš pēkšņi ir kļuvis gluži cits cilvēks. Mēs taču neviens negaidījām, ka viņam izdosies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Mēs viņu mīlējām, viņš bija llabs zinātnieks, pacietīgs, rūpīgs, viņš mācīja mūs domāt un pārbaudīt savas domas ar eksperimentiem, bet to visu prot arī citi. Vai jums kādreiz likās, ka viņš ir ģeniāls? Ka viņš kādu dienu var ierasties laboratorijā ar gluži jaunu, revolucionāru teoriju, kas nedaudzās nedēļās visai pasaulei liks sastingt aiz brīnumiem? Turklāt viņam pašam nekad nav bijis šādas idejas, viņš nav par to runājis, nav ne ar vārdu par to ieminējies! Pēkšņi ne no šā, ne no tā laboratorijā ienāca gluži jauns cilvēks, strādāja bez mitas caurām naktīm, bija rupjš, bjāva uz.visiem saviem ļaudīm, ne par vienu vairs nelikās zinot, ne par ko neapvaicājās, runāja vienīgi par darbu, pat gulēja institūtā, it kā pēkšņi domātu vairs tikai par saviem panākumiem; pēkšņi viņam radās jauna teorija. Un viņš uzvarēja. Man viņš šķiet gluži cits cilvēks, pane Helēna …
Var jau būt, ka Presls manu vīru pazina labāk. Man bieži likās, ka Rozumu ar viņa «komandu» saista tādas kā laulības saites. Viņi visi taču allaž bija kopā. Presls apbrīnoja Rozumu. Atceros, kā Rozums viņu pirmo reizi atveda uz mūsu dzīvokli, kā aizdeva grāmatas, cik draudzīgi ar viņu runāja. Bieži man gribējās uzsaukt šim jaunajam, izspūru- šajam puisim, lai viņš netic Rozuma runām, lai apjēdz, ka cilvēks viņa gados taču nevar sevi upurēt kādai bezvārda reliģijai, kādai anonīmu zinātnieku apvienībai, nevar mocīt savas smadzenes, savu prātu tikai par vienu vienīgu problēmu un reizē tiekties pēc laimes, miera, prieka, mīlestības, baudas un apmierinājuma, pēc kā arī mūsdienās vēl tiecas parastie cilvēki, kas dzīvo daudz brīvāku un bagātāku dzīvi nekā šie grāmatu un laboratoriju tārpi, kas paši sevi dzīvus aprakuši. Bet ko gan citu es Preslam varēju piedāvāt? Bieži domāju, ka man kopā ar kādu no Preslam līdzīgiem jaunekļiem vajadzētu aiziet no vīra un parādīt viņam, kas ir īsta dzīve. Taču Jendas dēļ es neaizgāju, bet tagad esmu veca. Vai tad gandarījums, ko sniedz loģiska problēma, spēj dot visu, ko cilvēks gaida no dzīves? Vai tad šahisti un krustvārdu mīklu risinātāji ir vislaimīgākie cilvēki?
— Iespējams, ka jūs Rozumu pazīstat labāk. Es viņā nekādas pārmaiņas neesmu ievērojusi. Tāds jau viņš ir bijis no laika gala. Tikai tagad viņš vairāk strādā. Laidiet, lūdzami, mani tagad ārā, citādi saukšu pēc palīdzības. Es steidzos uz autobusu. Arī jūs reiz būsiet tāds pats kā viņš … — es nikni sacīju, jo Presls nekustējās un, roku kabatā iebāzis, turēja atslēgas, it kā gribētu aizstāvēties.
— Es būšu tāds kā īstais Rozums. Es veltīju sevi zinātnei, veltīju sevi izziņai, gribu uzcelt jaunu, racionālu sabiedrību, kura cilvēku pārvērtīs par būtni, kas patiešām domā, patiešām izzina, pārvērtīs par īstu ho- mo sapieris, kura galvenā iezīme būs altruisms, kurš nesavtīgi pratīs palīdzēt otram. To man allaž ir mācījis jūsu vīrs. Tāpēc gribu būt zinātnieks. Tāpēc jūtu, ka dzīvoju. Bet tagad redzu ko citu. Viņam pat ir sakari ar sekretāri. Reiz …
Nu es noskaitos.
•— Klausieties, Presi, tagad man tiešām jāiet. Zināju, ka ļaudis sāks Rozumu aprunāt. Gaidīju, ka apskaudīs viņa panākumus. Neapdāvinātie un stulbie arvien jutīs skaudību un arvien vadīs sabiedrisko domu, jo viņi diemžēl ir vairākumā. Kādreiz varbūt tā vairs nebūs. Pagaidām mums ar to jāsamierinās. Vienīgais ierocis ir nevērība pret viņu paļām. Skaudība ir jānicina. Gaidīju, ka šādas valodas izplatīs kaimiņi un jūsu veiklo kolēģu dāmiņas, kuras nedara neko citu, kā vien dzenas pēc moderniem tērpiem un liek ragus saviem vīriem, bet nekad nebūtu gaidījusi, ka viņu vidū būsiet jūs. Ka jūs, kuram mans vīrs darījis tik daudz laba, sāksiet viņu aprunāt. Pat viņa paša sievai. Stāstīsiet pat to, ka Rozumam ir sakari ar sekretāri. Varbūt vēl stāstīsiet, ka viņš ir pasūtījis lielu automašīnu, jaunu kabineta iekārtu, greznu paklāju, pieņēmis jaunus darbiniekus, ka viņam vairs nepietiek ar veco ēku un viņš vēlas jaunu namu no tīra stikla? Nerunājiet vairāk, dodiet šurp atslēgu vai arī es tiešām klupšu jums virsū. Es braucu pie sava dēla, man būs gluži vienalga, ja es jūs ievainošu. Negribu nokrāpt Jendam nevienu pašu sekundi …
— Šodien nokrāpsiet. Viņa paša labā. Jums taču ir taisnība. Jūsu vīrs vēlas visu, ko jūs minējāt. Vēlas kopš tā laika, kad viņš tā pārvērtās. Viņš izmanto pat jūsu braucienus pie Jendas. Šodien viņš uzaicinājis 01- senu pie sevis mājās tāpēc vien, ka jūsu šeit nebūs, tātad viņš varēs Olsenu pieņemt kopā ar Janu, kuru viņš visur iepazīstinādams dēvē par savu sievu. Tāpēc es paņēmu atslēgu. Man nepieciešams jūs pārliecināt. Es neplātīšu jums priekšā Rozuma pieprasījumus, nerādīšu viņa jauno automobili. Nodemonstrēšu jums jauno Rozumu taisni darbībā. Jums viņš jāiepazīst tāpat, kā esmu iepazinis es. Jums jāapstiprina, ka tā ir taisnība. Jums nebūs noslēpums, ka zinātnē mēs nedrīkstam ticēt subjektīviem iespaidiem vai pēkšņām idejām. Man vajadzīgs vēl viens novērotājs. Kolēģiem es nevēlos uzticēties, viņi Rozumu tā nepazīst, un neviens nemīl viņu tā kā es.