— Jūs viņu mīlat?
— Es cienu īsto Rozumu vairāk par visiem. Esmu ar mieru ziedot visu, lai viņu glābtu …
Man likās, ka Presls laikam ir neprātīgs. Viņš mīl Rozumu un aprunā, grib to reizē glābt un iznīcināt — to es nesapratu, kaut gan bieži man ir ienācis prātā, ka šīs jūtas mēdz iet roku rokā un ka svētā inkvizīcija nav vienīgā, kas dedzināja un spīdzināja ķecerus tai subjektīvajā pārliecībā, ka palīdz tiem. Es taču neiešu kauties ar šo svētuli, kas darbojas modernās zinātnes laukā; pagriezu Preslam muguru un devos uz halli. Tur mums ir telefons. Gribēju piezvanīt uz institūtu. Lai brauc pakaļ savam darbiniekam, acīmredzot neviens tur par viņu neko nezina. Mani tā pati mašīna varēs aizvest uz autobusu. Taču institūta numurs visu laiku bija aizņemts. Negribēju padoties, negribēju arī otrreiz lūgties neprātīgo cilvēku. Nostāvēju pie telefona vairāk nekā desmit minūtes, kad pēkšņi durvīs izdzirdēju noskrapstam atslēgu.
Ienāca eleganta jaunava, kuru vēl nekad nebiju redzējusi. Ienācēja varēja būt gadu piecpadsmit jaunāka par mani. Viņa bija apkrāvusies ar saiņiem tā, ka mani nemaz nepamanīja. Halle bija krēslaina, tāpēc jaunava neskatīdamās pastiepa roku pie elektriskā slēdža, laikam gan labi pazīdama mūsu dzīvokli.
— Noauj kurpes, — jaunava runāja, pagriezdamās uz gaiteņa pusi. — Redzams, viņa ir spodrinājusi parketu … — Arī atnācēja pati nometa savas augstpapēžu kurpītes.
— Redzams, — es ierunājos, jo man nepatīk smagas scēnas, nevēlējos ari pieķert viņus abus skūpstāmies. — Redzams, — es atkārtoju, vēl arvien turēdama rokā telefona klausuli, kad ienāca mans vīrs, tērpies smokingā. Nekad nebiju viņu redzējusi smokingā un labi zināju, ka neesmu viņam tādu pasūtījusi. Pats labprātīgi viņš nekad pie drēbnieka negāja, tāpēc bija skaidrs, ka par smokingu ir parūpējusies šī sainīšu nesēja.
— Kas ir šī jaunkundze? Iepazīstini viņu ar mani…
— Tu neesi pie Jendas … — Rozums muļķīgi noteica; jau pirmajā mirklī viņš izpļāpājās, tūliņ man atklādams, ka ved šo meiču šurp katru trešdienas un sestdienas pēcpusdienu. Cik ilgi jau?
— Esmu docenta kunga sekretāre, — meiča sacīja, nekautrīgi raudzīdamās man acīs. — Mans vārds ir Jana, jūs varat mani saukt par Janu. Tas llabi, ka šodien esat mājās. Mēs gaidām … Tas ir, docenta kungs gaida viesus.
— Jā, ļoti svarīgus viesus, pavisam pēkšņi…
Tā tomēr bija smaga scēna. Viņi abi meloja viens par otru, es tikai rāmi noskatījos, tad viņi meloja vēl vairāk, llīdz Rozums pašaizsardzības nolūkos uzkliedza man, lai es viņiem palīdzot, vai es nemaz nesajēdzot, kas notiekot. Viesis, ko viņš uzaicinājis, esot starptautiskās biologu organizācijas priekšsēdētājs, šodien izšķiršoties jautājums, vai mans vīrs saņemšot pabalstu no starptautiskā fonda, vai viņš varēšot strādāt Romā kopā ar visievērojamākajiem zinātniekiem un vadīt tos. Tikai tāpēc viņš esot atnesis šos daudzos saiņus, pudeles un konservus, runa esot par viņa karjeru, par pašu augstāko stāvokli, kādu vien mūsdienu pasaulē zinātnieks varot sasniegt un par kuru viņu ikviens apskaudīšot…
Tas mani patiesi pārsteidza. Rozums runāja par apskaušanu tā, it kā tas būtu dižākais kalngals, it kā tā viņam būtu vajadzīga.
— Vai jūs domājat, ka starptautiskā organizācijā uzņems slepkavu? — durvīs stāvēdams, jautāja Presls. Mans vīrs pārmetoši paskatījās uz viņu.
— Kur jūs bijāt visu priekšpusdienu? Gribēju jūs iepazīstināt ar Olsenu. Ko jūs darījāt?
— Pārbaudīju jūsu alibi.
— Ko?
— Biju viesnīca pie pana Capeka. Tas ir, pie nelaiķa Capeka. Kā zināt, vakar šis vecais ārsts nomiris te bez kādas palīdzības. Jūs izmeklētājiem esot sacījis, ka neatceroties tādu Capeku. Pie mirušā aizsauca jūsu sievu.
— Es tiešām neatceros nekādu Capeku. Vai jūs esat kļuvis par detektīvu? Domāju, ka gribat būt zinātnieks.
— Reizēm arī zinātniekam jādara šis tas cits. Un vai tad mūsu ioģiskā metode nav ļoti radniecīga detektīvu paņēmieniem? Es to pārbaudīju jūsu gadījumā.
— Manā gadījumā? Vai man nevajadzētu jūs izmest pa durvīm, jaunais cilvēk?
Beidzot Rozumam bija radusies izdevība noskaisties. Pret mani viņš to nedrīkstēja atļauties: bija skaidrs, ka viņam nav taisnība.
Bet Presls, tas taču bija jauns, turklāt viņa apakšnieks.
— Nesaprotu, kāpēc mani aicināja turp, — es aizstāvēju Preslu. — So Capeku esmu redzējusi tikai uz kāpnēm. Tu pats varēji to nokārtot…
— Jau tāpēc vien, ka jūs labi atceraties šo cilvēku. Jūs aizrakstījāt viņam vēstuli. So vēstuli es atradu viņa pastā. Tā tagad ir pie manis. Jūs rakstāt, ka viņa projekti esot ļoti interesanti, jūs tos pārbaudīšot, jūs vispār izsakāties ļoti glaimīgi. Jūs pateicaties viņam. Pēcpusdienā man būs šīs vēstules fotokopija.
— Jana, vai jums ir prātā kāds Capeks? — Rozums vaicāja, un šķita, ka viņš patiešām nevar atcerēties.
Jana sašuta. Jau labu brīdi viņa bija kodījusi lūpas.
— Netici… neticiet nevienam vārdam, docenta kungs. Tā ir Presla atriebība. Es viņu pametu.
— Kura dēļ? — es jautāju, un iestājās kusums.
— Tas laikam gan ir skaidrs, — Presls runāja tālāk, — Jana pati šo vēstuli ar mašīnu uzrakstīja. Tā bija viena no viņas pirmajām vēstulēm. To es zinu pavisam noteikti, jo kopš tā laika mūsu institūts pa īstam sāka nodarboties ar jauno teoriju. Sāka kaldināt jūsu tagadējos panākumus …
— Nu es atceros. Vai jūs tiešām apgalvo» siet, ka esmu apzadzis to nožēlojamo psihopātu? Tiklīdz man būs laiks, es sameklēšu viņa smieklīgos ķīniešu kricelējumus. Vēstuli es viņam aizrakstīju aiz žēlsirdības. Negribēju šim vecajam vīram atņemt visas cerības, ja jau viņš nolidojis tik.lielu ceja gabalu tikai līdzīgu uzvārdu pēc. Jā gan, tas bija tas cilvēks, kurš gribēja realizēt R. U. R. «Bet mani taču sauc par Rozumu, nevis par Rosumu,» es viņam toreiz atbildēju. «Tā ir milzīga starpība. Mans uzvārds ir reāls, un inan ir jānodarbojas ar reālām problēmām …» — Mans vīrs beidzot iesmējās, kaut arī mazliet nedabiski, un ātri uzkāra savu mēteli. — Ja gribat, aizsūtīšu Janu jums līdzi, un jūs tūliņ varēsiet apskatīt šā Capeka piezīmes.
— Man ir citi pierādījumi, — Presls sacīja. — Aizvakar Capeks jums zvanīja. Viņš vēlējās ar jums tikties. Savā viesnīcas istabā, kā parasti. Tas nozīmē, ka diendienā viņš jums deva savus padomus. Gribēju nodot jums viņa aicinājumu, bet jūs bijāt jau aizgājis. Vakarā pans Capeks nomira.
— Paklausieties, esmu pacietīgs cilvēks. Eksāmenos esmu dzirdējis visādas nejēdzības. Bet no diplomēta cilvēka …
Šo nāves gadījumu taču izmeklēja. Vai varbūt ir atrastas kādas vardarbības pēdas? Brīnījos, ka Rozums par to vispār runā, ka viņš uzklausa Preslu un atbild tam. It kā viņš patiesi justu vajadzību attaisnoties. Vai tā varbūt bija tikai zinātniskas hipotēzes apspriešana? Viņi abi kopā tāpat gudro par savām zinātniskajām mīklām, pūlas viens otru pārliecināt par sarunas biedra uzskatu nepareizību un ir ar mieru diskutēt par visu, pat par visabsurdāko pieņēmumu, ja vien tas iztur loģikas pārbaudi, jo patiesības seja mums nav zināma un no pirmā acu uzmetiena brīžam var likties gluži neticama, kaut arī visbiežāk tā mēdz būt vienkārša un parasta …