— Jā, — es sacīju. — Tā ir bezjēdzība. Pans Capeks droši vien miris aiz vecuma. Es pazīstu šādu nāvi aiz vecuma, esmu to redzējusi jau vairākkārt. Es redzēju arī viņa seju.
Presls pasmaidīja ka uzvarētājs. Viņš pasniedza man durvju atslēgu.
— Tas jau taisni liecina par slepkavību. Neaizmirstiet, ka slepkava, — un viņš parādīja uz Rozumu, — tikko kā atrisinājis dzīvības pamatproblēmu. Ja viņš prot radīt dzīvu matēriju, tad prot to arī iznīcināt. Prot iznīcināt tā, ka viņa upuris aiziet bojā šķietami normālā nāvē un visas pazīmes liecina par organisma nolietošanos, kā tas ir ar panu Capeku.
Jana sāka smieties. Arī man tas šķita absurdi.
— Tas ir tīri labs siloģisms, Presi, bet man tagad pietiks joku. Patiešām, kāpēc jūs šorīt nebijāt uz lekciju? — Rozums vaicāja un dzīrās apņemt Preslu ap pleciem kā īsts tēvs, it kā vēlēdamies rādīt, ka nedusmojas, ka prot novērtēt joku un visu piedod. Presls nevairījās. Tomēr draudzīgu seju viņš vēl nerādīja.
— Tāpēc, ka visu rītu apsvēru jautājumu, vai man nevajadzētu jūs uzrādīt.
Pēkšņi Rozums, viss piesarcis, sāka kliegt, tagad jau pavisam nopietni.
— Kāpēc tad jūs to neizdarījāt? Ejiet vien. Lasieties! Uz vietas! Un institūtā lai es jūs vairs neredzētu … — viņš grūda Preslu uz durvīm.
— Uzmanīgi! — Jana domāja par visu. — Aiz durvīm var būt Olseni. Viņiem kuru katru brīdi jāierodas …
Rozums aprima. Viņš droši vien negribēja darīt sev kaunu tā cilvēka acīs, kuram ir iespējams viņu iecelt par galveno pasaules biologu.
— Negribu jūs uzrādīt tāpēc, ka nevēlos nodarīt ļaunu Rozurnam …
— Jūs esat traks, — mans vīrs sacīja.
— Vai jums patiesi kaut kas nekait? — es apvaicājos cik vien spēdama draudzīgi.
— Viņš arvien ir bijis ērmīgs. Domāja, domāja, kamēr aizdomājās līdz bezjēdzībai… — Jana piebilda. Presls lūkojās mūsos caur saviem biezajiem aceņu stikliem un likās gluži mierīgs.
— Jūs taču neesat docents Rozums…
— Kas tad es esmu?
Presls iegrima domās.
— Es pazīstu docentu, — viņš skumji sacīja un sāka atkal klāstīt par racionālo sabiedrību. — Viņš ir patiesi izcils zinātnieks. Varbūt vislielākais pasaulē. Bet viņš nekad necīnītos par šo augsto vietu. Viņam būtu viena alga, vai citi atzīst viņa nopelnus, viņš ir īsts zinātnieks, nākotnes cilvēki līdzināsies viņam …
Mans vīrs bija tīri vai aizkustināts.
— Bet kāpēc tad jūs tagad turat viņu aizdomās, draugs?
— Tāpēc, ka viņš kopā ar nelaimīgo Capeku radījis dzīvu matēriju, radījis savu robotu, savu bioloģisko mašīnu, kas viņam visnotaļ kalpo, kaldina panākumus, rūpējas par viņu un tādējādi dzen viņu pretim viņa paša galam. Atdodiet mums mūsu Rozumu. Es labi zinu, kāpēc jūs nogalinājāt Capeku. Capeks gribēja dabūt jūs savā varā, gribēja jūs savaldīt un iznīcināt, viņš taču bija īstais izgudrotājs. Jūs viņu nogalinājāt, lai kļūtu brīvs, jūs esat bez vadītāja palikusi mašīna. Jūs esat bīstams cilvēkiem. Nekavējoties atdodiet mums īsto… — Presls runāja pavisam klusi. Nebija vairs šaubu, ka viņš zaudējis prātu. Bet tad mēs izdzirdējām zvanu. Bija ieradušies Olseni. Šodien es nekādi nespēju izvairīties no smagām scēnām.
— Mēs nezinājām, ka esat precējies, — Jana man tulkoja, jo es pati nevienu svešvalodu neprotu. Mani mazliet pazemoja tas, ka man jāpieņem tieši Janas starpniecība. Mēs iepazināmies. Preslu vīrs netaisījās ar viesiem iepazīstināt.
— Mēs taču jau esam redzējušies, —
Preslam sacīja Olsens, kas acīmredzot labi zināja starptautiskajās zinātnieku aprindās pieņemto etiķeti. Viņš drīzāk bija salonu lauva nekā zinātnieks. Olsena sieva bija ārkārtīgi sajūsmināta — tā Jana tulkoja — ārkārtīgi sajūsmināta, ka mums nekas neesot sagatavots. Viņai esot prieks iepazīties ar apstākļiem, kādos mēs dzīvojot; to viņa sacīja tik vēlīgi, it kā priecātos noskatīties, kā Āfrikas iezemieši notecinās asinis savam mājlopam un tad dzers tās gluži svaigas. Rozums apvaicājās, vai kundze jau esot bijusi iepirkties, bet viņa savilka tik laipnu seju, ka es uzminu vīram uz kājas. Savās mājās Olsena kundze droši vien ir pieradusi pie citādiem veikaliem. Iepirkties viņa gan brauc ar šoferi. Olsens vismaz paslavēja sļivovici, tātad mums jau ir zināms, kādu dāvanu viņam pasniegt; tas vienmēr ir ļoti svarīgi. Dāvana … un Janāčeku arī, visi taču pazīst Janāčeku, skaņu plašu veikalā es izplēsīšu «Tarasu Buļbu», tiklīdz būšu pārkāpusi pār slieksni.
— Es izstāstīšu, es to tūliņ izstāstīšu, es izpostīšu jūsu karjeru … — Presls draudēja, stāvēdams pie durvīm.
— Ko šis burvīgais jauneklis saka? — Olsena kundze vaicāja, un Jana to ironiski pārtulkoja.
— Iesim tālāk, — Rozums vedināja viesus un katram nolika priekšā pa kārbai konservu, maizes riku un tomātus. Viņš centās glābt stāvokli, izturēdamies brīvi un sirsnīgi, biju ziņkārīga, vai viņš atradīs nazi konservu kārbu atvēršanai, bet Jana jau arī droši vien zina, kur tas glabājas. Nejutu pret Janu greizsirdību, viss notiekošais man drīzāk atgādināja kaut kādu afēru. Laikam gan es sen vairs Rozumu nemīlu. Man tikai nepatīk, ja kādā spēlē mani krāpj.
— Izstāstīšu viņiem visu … — Presls atkārtoja, grasīdamies iet uz Rozuma darbistabu. Es viņu aizturēju. Pēkšņi es šajā jauneklī saskatīju slimu cilvēku. Tāpēc viņš jo vairāk atgādināja man dēlu.
— Nu labi, draugs. Jūs esat mani atmaskojis. — Rozums atgriezās pie mums un nebūt nesmaidīja, to sacīdams. — Jūs esat mani atmaskojis, es tiešām esmu Rosuma, īstenībā Rozuma robots un strādāju sava kunga vietā, kalpoju viņam tik labi, cik vien protu, klausīdams galvenajiem norādījumiem. Atnāciet rīt no rīta un parunājiet ar īsto docentu Rozumu. Viņš atnāks šurp no savas laboratorijas, kur risina problēmas, ko tagad uzskata par vissvarīgākajām. Viņš nevēlas sastapties ar šiem ļaudīm, nevēlas nodarboties ar nevajadzīgiem niekiem; rīt jūs viņu redzēsiet, bet tagad ejiet un izgulieties … — Bija skaidrs, ka Rozums cenšas dabūt Preslu projām ar viltību.
— Bet rīt man fotokopijas būs rokā … — Presls sacīja, un man likās, ka tur runā mazs, tiepīgs puišelis. Kā viņš vispār iedrošinājies uzstāties pret manu vīru? Turklāt vēl klāstīdams tādas mujķīgas pasakas.
— Es tevi aizbildināšu Oļseniem, brauc ātri pie Jendas un paiūclz, lai Karels rit no rīta ierodas šeit, — Rozums aši sacīja.
Karels rūpējās par mūsu zēnu. Viņš bija labs ārsts. Tātad tāds ir Rozuma plāns. Viņš liks ieslodzīt Preslu slimnīcā. Tas bija gudri izdomāts. Viņš apstrādās Olsenus un dabūs Preslu pie malas. Karels mīl Rozumu un arvien par to apjautājas, kad es ierodos pie Jendas. Viņš Rozumu uzskata gandrīz vai par ģēniju, abi ir skolas biedri, un Rozums esot bijis visgudrākais visā klasē.
— Es negribu iet projām. Palikšu šeit.
Man gan nepatīk strīdēties ar vīru. Līdz
šim es ziedojos mūsu laulības dzīvei, jo domāju, ka nedrīkstu izpostīt savienību, kurā neesmu viena pati, tikai tāpēc vien, ka man tā vairs nepatīk. Cerēju, ka Jenda kādreiz atgriezīsies mājās, ka dzīvosim visi kopā un manam zēnam būs tēvs.