— Es paliku pie tevis, ticēdama, ka neesi nepatiess, ka nekrāpsi un ka uz tevi var paļauties …
Rozums pēkšņi saņēma manu roku un dzīrās mani gandrīz vai noskūpstīt, it kā mierinātu mazu bērnu. Redzēju, ka arī to viņš dara Olsenu dēļ, sen jau viņš nebija pret mani bijis tik maigs.
— Varbūt tu domā, ka man ir sakari ar Janu? Mēs kopā strādājam, tas ir viss. Jana ir mana vislabākā sekretāre. Tikai tāpēc ņemu viņu Hīdzi uz ārzemēm. Mana sieva esi tu. Zinu, ka šo māju tu nekad nepamestu, jo te mums ir Jenda.. — Rozums to pateica lieliski, tā ļoti maigi likdams noprast, ka taisās šķirties un ka ārzemju brauciens uz visnozīmīgāko bioloģijas institūtu īstenībā ir ceļš pie citas sievietes. Tik diplomātisku izturēšanos nebiju no viņa gaidījusi, tā taču bija īsta ne- " krietnība.
— Es gan neticu, ka tu esi pēc tava paša līdzības darināts robots, tomēr man jāatzīst, ka tu tiešām esi pārvērties. Vai panākumi tik ātri ietekmē cilvēku?
— Pārvērties, pārvērties, katrs man stāsta, ka es esot pārvērties; ko jums vajag no manis? Jūs tikai paši iedomājaties, ka man jābūt augstprātīgam, ja man izdevies to paveikt. Laikam tāpēc, ka līdzīgā gadījumā jūs paši tādi būtu. Esmu tāds pats, kā bijis, bet neatteikšos taču no visa, ko esmu panācis, tikai tāpēc vien, lai iepriecinātu savus kritiķus. Cilvēki arvien vairāk kāro paklausīties manī, gaida, ko es sacīšu — vai tādēļ man jākļūst arvien kautrākam? Vai man būtu jāklusē? Saprotiet, ka līdz ar atklājumu es esmu kļuvis cits cilvēks. Nekad neesmu tiecies pēc slavas, es tikai pielāgojos jaunajam stāvoklim, jo man pienākas visu kārtot, apmainīties ar pieredzi, reorganizēt institūtu. Man ir pienākumi, ko uzliek manas sekmes, un tici man, ka nekāda prieka tas man nesagādā. Radušās tikai neskaitāmas jaunas un nevajadzīgas raizes, kuras mani kavē darbā un neļauj īsti domāt, ar kurām manā vietā varētu tikt galā kurš katrs cits …
— Piemēram, robots, — es sacīju. — Visu
Šo uzdevumu kārtošanai tu pavisam mierīgi varētu izmantot robotu, ja tāds tev būtu …
Rozums atkal iesmējās.
— Bet tik tālu mēs vēl neesam, dārgā. Tikpat labi tu varētu prasīt no brāļiem Raitiem, lai viņi tev uzbūvē reaktīvo lidmašīnu. Iespējams, ka reiz mēs tādas mašīnas arī radīsim. Bet varbūt tās radīs mūsu bērni. Mehānisko mašīnu laikmets beidzas, to vietā nāk no dzīvas matērijas darinātas bioloģiskās mašīnas, kuru ražošana būs lētāka un kuras nepatērēs tik daudz enerģijas. Tādai mašīnai taču pietiks ar dažiem kartupeļiem. Naftas avotu akcijām tad vairs nebūs nekādas vērtības… — Rozums man klāstīja, tikpat kā lekciju lasīdams. Viņš ļoti centās man visu izskaidrot, likdams pat savam Olsenam brīdi pagaidīt, jo vēlējās, lai Karels rīt būtu šeit; viņš laikam baidījās sastapties ar Preslu vienatnē.
— Olseniem desmitos jābūt pie rektora … — parādīdamās uz sliekšņa, Jana paziņoja. — Vai jūs nevarētu rektoru palūgt šurp? Tik un tā viņš visai slikti prot franču valodu.
Jana labi zināja visu, kam bija sakars ar viesu ierašanos fakultātē. Rozums tūdaļ piekrita, atvainojās, teica, lai es pasveicinot Jendu, un aizsteidzās uz savu kabinetu. Tūliņ izdzirdēju viņu tur skaļi runājam. To viņš prot. Viņš ir īsts varonis, ja vien grib. Ar kaut ko taču viņš mani jaunībā savaldzināja.
— To es atnesu Jendam … — Jana parādīja sainīti. Ko viņa iedomājas!
— Mans zēns nedrīkst ēst nekādus saldumus … — es ar nepatiku atbildēju. Biju pārliecināta, ka Jendam kļūtu nelabi, ja viņš kaut ko iebaudītu no šādas personas sūtītas dāvanas. Un kas zina, vai tā viņu tīšā prātā nenoindētu. Sāku spriest tāpat kā Presls. Es arī visur jau redzu slepkavas un ienaidniekus. Man jāsaņemas. — Jūs esat laba, bet Jendam noteikta stingra diēta.
— Nezināju, ka arī šādiem slimniekiem jāievēro diēta.
Mani atkal pārņēma niknums pret šo sievieti. Es būtu varējusi viņai iesist. Ko viņa zina par mūsu Jendas slimību? Tikai tenkas, neko vairāk. Tās ir tikai tenkas. Pasaulei ir zināms pat tas, ka Rozums mani apprecējis slaido pirkstu dēļ. Cik ātri gan raksta šī skuķe? Rozums taču varētu būt viņas tēvs.
— Vai jūs spēlējat klavieres? — es apvaicājos Janai. Viņa tūliņ izprata visu sakarību.
— Nedomāju, ka docentam Rozumam kancelejā būtu vajadzīga virtuoze.
— Kāda virtuoze?
— Pianiste. — Jana nebija apvainojusies. — Man šķiet, docentam vajadzīgs cilvēks, kas justu viņam ilīdzi un cīnītos kopā ar viņu. Vērot jau ir viegli… — šī meiča nepavisam nebija muļķe.
— Tagad gan docents sevišķi daudz vairs necīnīsies. Tagad viņš ievāks savas uzvaras augļus. Vai domājat, ka šai starptautiskajā institūtā viņš strādās melnās miesās? Šaubos. Es viņu pazīstu. Bieži esmu redzējusi arī šos cilvēkus. Man tie riebjas … — Reiz es taisījos pirkt hodu[2] nacionālo tērpu tāpēc vien, lai, tajā tērpusies, pieņemtu garlaicības mocīto UNESCO pārstāvi, kurš sen jau bija aizmirsis savu īsto specialitāti un kļuvis par profesionālu ceļotāju pa zinātniskiem institūtiem. Varbūt viņš būtu kaut mazliet atdzīvojies, redzēdams Eiropas profesora laulāto draudzeni tādā kostīmā. Jana sev pirks džersija blūzītes. Vai arī svārciņus no imitētas leoparda ādas. Vienkāršāk runājot, modes tērpus. Kā visas citas jaunas meičas. Pēkšņi sapratu, ka Rozums dara labi. Es taču nebūtu braukusi viņam līdzi ne uz kādām ārzemēm, tātad viņš dara labi.
— Kurp jūs brauksiet?
— Uz Romu, — Jana pateicīgi atsaucās. — Olsens to jau gandrīz apsolījis. Institūts atrodas pilsētas jaunajā kvartālā, desmit minūtēs iespējams nokļūt Ostijas pludmalē, tā Olsena kundze stāstīja. — Tagad Jana likās tīrais bērns.
— Jums droši vien tur patiks. Un tur jūs varbūt satiksiet vēl veiksmīgākus, skaistākus un jaunākus vīriešus par Rozumu … — Nē, es vēl arvien nespēju saprast, ka Rozums izvēlējies Janu. Mans īstais vīrs nekad nebūtu tā rīkojies. īstais vīrs. Es pēkšņi atjēdzos, ka domāju tāpat kā tas fantasts. Kāpēc gan fantasts?
Karels tieši šodien atkal dežurēja. Tikai tāpēc mani vispār ielaida slimnīcā. Ļaudis jau stāvēja rindā pie autobusa, kas tos aizvedīs atpakaļ. Es Karelam visu izstāstīju un palūdzu, lai viņš rīt no rīta atbrauc. Šim jauneklim laikam tiešām vajadzīga izmeklēšana.
— Nevienu viņš neapdraud. Tāpēc vien jau viņš vēl nav zaudējis prātu, ja domā, ka Rozums izgatavojis robotu. Rozums ir radījis mākslīgu vienšūni, un par to viņu slavina visa pasaule. Patlaban mani nekas vairs nespēj pārsteigt. Cilvēki, šķiet, ir spējīgi izgatavot kuru katr.u mašīnu, radīt, ko vien vēlas. Tikai jājautā, vai viņi visu saprot. Zinātne kļūst aizvien sarežģītāka. Skaidrie un vienkāršie likumi, uz kuriem balstījās tie, kas lika pamatus zinātnei, vairs nav spēkā. Viss ir kļuvis sarežģīts, risinot galvenās problēmas, ir jāizmēģina visas hipotēzes, pat visabsurdākās. Varbūt doma par robotu doktoram Preslam ir hipotēze.
— Viņš ir diplomēts biologs.
— Tas taču nav svarīgi. Tā viņam ir hipotēze, kuras uzdevums — izskaidrot, kāpēc Rozums pārvērties, un saglabāt priekšstatu par ideālo Rozumu. Man tas nemaz neliekas bezjēdzīgi. īstenībā tas ir savdabīgs priekšstats par cilvēku. Palūkojies, cik plaši ir izplatījusies doma par robotiem, cik bagāta jau ir literatūra par tiem, cik daudz cilvēku domā par tādām mehāniskām būtnēm. Laikam gan šī ideja atbilst zināmām cilvēka tieksmēm, šķiet, ka cilvēku tiešām apdraud lads ideāls vietnieks, kas viņam visai mērķtiecīgi palīdz un reizē dzen viņu postā. Presls ir radījis hipotēzi un tagad grib to eksperimentāli pārbaudīt. Esmu ziņkārīgs. Ar psihiskiem traucējumiem tam ir maz līdzības. Tad jau vajadzētu būt garīgi nenormāliem visiem, kas rada teorijas par cilvēku psiholoģiju. Bet tas nemaz tā nav.